Dakteris Danilāns runā atklāti: "Pilnīgi droši varu teikt - Latvija ir pārbarota ar medikamentiem"

Anatolijs Danilāns atzīst, ka profesijas izvēlē viņam palīdzējis kāds traģisks atgadījums ar draugu bērnībā. Puika esot ņemts palīgā rakt kapu, veči sēdējuši uz malas un dzēruši šņabi. Rokot draugs uzdūries senākam apbedījumam, satrupējušais vāks ielūzis, puika iegāzies zārkā. Pēc tam smagi sasirdzis ar reimatismu un nomiris. Piedzīvotais Anatoliju pamudinājis studēt medicīnu. Lai nu kā, profesors atzīst, ka labākie cilvēki esot tie, kas pārcietuši grūtības. Viņš nebaidās stāstīt par savām kļūdām, gan daloties atziņās, gan tās labsirdīgi apsmaidot. Katru dienu viņš noiet daudzus kilometrus, jo lielākoties pārvietojas kājām. Pa ceļam viņš dziedot operu ārijas vai sarunājoties ar gudru cilvēku – pats ar sevi.

Lai dzīve nepārvērstos par ellīti

– Mēdz teikt, ka cilvēks piedzimst ar rakstnieka vai gleznotāja talantu. Vai var piedzimt ar ārsta talantu?
– Esmu tā uzskata piekritējs, ka gēni, kurus mums dod vecāki, daudz ko noteic. Bet! Esmu arī tā uzskata piekritējs, ka gēni nav tie, kas noteic visu. Tie var pavirzīt vienā vai citā virzienā. Mēs katrs esam citāds, un tas ir ļoti labi. Esmu latgalietis, par to priecājos, bet nedomāju, ka būtu prāta darbs visiem Latvijā runāt šajā dialektā. Jānodrošina, lai tas nepazūd, tā ir mūsu bagātība. Ja par profesijas izvēli – to nosaka apstākļi, piemēram, kādā sabiedrībā esi iekūlies.

Tikko pabeidzu pieredzējuša ārsta desmit gadu ilgas pārdomas, par ko mūs pārvērtusi medicīna. Jā, mēs, ārsti, esam tajā iemīlējušies, un tā mūs iespaido. Piemēram, dažreiz mediķis kļūst ļoti labsirdīgs, līdzcietīgs, visus no sirds žēlo, noglauda un pārdzīvo par citu vainām. Bet, ziniet, tas ir pārspīlēti. Tāds ārsts īstenībā nedrīkst būt. Mēs nevaram mīlēt visus. Vari neienīst – tā ir cita runa. Piemēram, man nav daudz draugu, līdzcilvēku, kurus es mīlu. Protams, kādā iegrābsies (smejas), un tas varbūt nav slikti, kaut arī var traucēt ārstēšanai. Taču domstarpības nav novēršamas ar pārmērīgu glaudīšanu, visam piekrišanu. Nav jātēlo, ka būs viens mīļākais blakus un nu tik būsiet vesels. Bieži esmu novērojis – tie mīlētāji klausās slimnieka tirādes... un nožāvājas. Nu, viņiem ir garlaicīgi! Skaidri redzams, ka tēlo. Un slimnieks to jūt.

– Ārstiem tiek piedēvēts arī melnais humors, tāds mazliet cinisks.
– Jā, ir tādi, kas visus komandē – pārāk striktas diētas, režīms, kas cilvēkam galīgi dzīvi sabendē. Nedrīkst šņabi dzert... Nu, protams, alkohols ir slikti, bet bieži vien viņam dzīve uz šīs zemes pārvēršas par ellīti.

– Vai arī jūs izgājāt cauri cinisma periodam, kad bijāt jauns, stiprs vīrietis, jau apbružājies, zaudējis pacientus? Skarbums ārstos rodas no pārdzīvojuma, tas ir kā aizsargreakcija?
– Tas vairāk rodas kolēģu ietekmē. Veselības aizsardzībā ir daudz nepareiza, arī es esmu bārts aplam. Dažreiz ārsts nesaprot pacientu. Un otrādi. Ir diezgan padaudz tādu, kuri uzskata, ka ārsts var visu. Tas ir nepareizi un muļķīgi. Cilvēki domā, ka ārstam visas slimības jāatrod agrīnā stadijā, jāizārstē, un no tā ceļas konflikti. Jācenšas darīt, ko var, bet ārsts nespēj visu. Gadās arī pretēji – ka ārsts slimnieku nesaprot, uzskata par muļķi, kuram nav vērts paskaidrot, jo viņš taču nav medicīnu mācījies. Tā ir kļūda. Jau no Hipokrata laikiem ir noteikts, ka ārstam slimība jāārstē roku rokā ar pacientu. Es cenšos pēc iespējas vairāk stāstīt, dažreiz varu ko labu pateikt. Zinu, ka slimība pēc gadiem mitēsies, bet neviens to viņam nav teicis. Slimnieks var ļoti daudz saprast, tikai kādas niansītes, ķīmiskās formulas nezināt.

Pret lamām ar sapratni

– Mūsdienās cilvēki iet pie ārsta, visu ko salasījušies...
– Un pareizi dara! Daži ārsti par to dusmojas, es saku: “Lasiet par medikamenta blaknēm!” Lai zina, uz ko iet. Jo ārsts nevar apgalvot, ka tādu nebūs. Jāizvēlas, vai tiešām vajadzīgs medikaments, vai arī var iztikt. Medicīna nav visvarena, ir kļūdas, nepilnības ārstēšanā, kas nav ārstu vainas dēļ. Un arī slimnieks nav vainīgs. Neko darīt – dzīve ir sarežģīta, reizēm nežēlīga. Biežāk problēmas ir ar tuviniekiem, kas mīl to neizdziedināmi slimo...

Pirms ne visai ilga laika nomira viena jauna, smuka meitenīte – ar Krona slimību. Mēģināju viņu atrunāt no dažām bīstamām lietām, bet viņa nevarēja atteikties – nelietot noteiktus medikamentus un nesmēķēt. Lai es mēģinot ārstēt. Griezām zarnas gabaliņus ārā, tie čūloja, auga ciet. Zināju, ka neko nepareizi nedaru. Varbūt biju vainīgs, ka nevarēju pārliecināt, vienreiz pat sabāros. Parasti gan tā nedaru. Mamma pārmeta: “Profesor, kāpēc jūs manu meitiņu barat?” Bet es tikai viņas dēļ, man žēl, gribu palīdzēt. Un viņa nomira. Tad nāca mammas reakcija – ļoti pikta, dusmīga, sūdzēšot tiesā, kā tā varot būt, ka mūsu dienās… Stulbākais, ko es būtu varējis teikt: “Kā jūs varat mani, profesoru, apvainot?! Es visu darīju pareizi, esmu nevainīgs!” Bet – saproti otru! Skatos uz viņu ar līdzjūtīgām acīm – sniedziet tiesā, savāksimies, neesmu dusmīgs, cik varu, palīdzēšu. Un tagad esam labi draugi.

– Jums tā pirmoreiz gadījās?
– Tā, ka sabrēc, ir gadījies. Kā ārstam apvainojumi bijuši daudzkārt.

– Bet tiesu darbi?
– Nav gan. Tāpēc mācu – mēģini saprast, kāpēc viņš rājas kā traks. Tā var tikt galā ar cilvēkiem, kas tevi grib pakļaut. Man bija skolotājs, mīļš, labs, latviešu tautai varens ārsts Nikolajs Skuja, bet ar striktu raksturu. Ja vizītēs kādu kļūmīti pamanīja, visu priekšā izbāra. Meitenes, manas dakterītes, gāja raudādamas. Domāju, tā nav pareizā taktika, bet viņš tāds bija, un lai. Es biju vienīgais, kas viņa vadībā aizstāvēja doktoru, un viņš mani maz bāra. Kāpēc? Jo ievēroja, ka pēc viņa bārieniem Danilāns neiet malā paraudāt. Paklausos, bet man kā pīlei ūdens.

– Tad jums ir arī psihologa talants?
– Bez psiholoģijas labs ārsts nesanāks. Ir, piemēram, tādi, kas grib slimot. Nevajag viņam teikt, bet, ja viņš nojauš, ka Danilāns ir sapratis un pasmaidījis par šo viņa vēlmi... Tikko bija māte un dēls, un viņa grib, lai puika slimo. Māti gan parāju, kad viņa sāka teikt, ka dēls mirst nost, bet es zinu, ka nav nekādu briesmu; tad kāpēc viņa savu mīļo dēliņu dzen izmisumā? Un viņa sāka klausīties.

Pārtika nenogalina

– Jūs parasti aicināt uz mērenību.
– Kārtībai jābūt, bet, ja tā kļūst pārmēru liela... Aizliedz ēst saldu vai treknāku, kafiju dzert... Un šie stulbie teicieni – saudzējiet sevi! (Smejas.) Nevajag aiziet no ceļa grāvī. Nav tik traki, ēšanas režīms var nebūt tik stingrs, galvenais, lai cilvēks ir laimīgs un labi jūtas.

– Daudzi tagad aiziet galējībās – paši gatavo zobu pastas, skrien daudzus kilometrus ik dienu. Cilvēks nevis strādā savā profesijā, bet kļūst par sava ķermeņa apkalpotāju.
– Pareizi jūs sakāt. Vajag savu ķermeni cienīt, lepoties ar to, taču mocīt pārlieku nevajag. Arī profesionālais sports īsti veselīgs nav, lai gan esmu par kustībām. Latvijā cilvēki ir mazkustīgi. Es tā priecājos, ka parādās skrējēji! Tajā, šķiet, ir arī mans nopelns, tik daudz esmu par to bļaustījies. Velosipēdisti mani sveicina, dod jubilejas monētas, esam draugi, kad uz Vanšu vai Akmens tilta satiekamies. Arī tie, kas jož, pasveicina. Es gan neskrienu, eju ātrā solī.

Ja par ēdienu – ir trīs rupjas kļūdas. Pirmā – cilvēki uzskata, ka mums ir ļoti vājš kuņģa un zarnu trakts, bet tas, var teikt, ir kā no tērauda! Slimības var gadīties, bet neesam vārgulīši. Cilvēki, arī ārsti bieži saka: “Tu aknas, aizkuņģi sabeigsi ar tādām ēdamlietām.” Bet to ir ļoti grūti sabojāt ar ēdienu – varbūt no tūkstošiem vienam izdosies. Un vēl kas – uzskata, ka produkti, ko pērkam lielveikalos, ir saindēti. Bet tos ļoti rūpīgi pārbauda.

– To nosaka konkurence.
– Oi, tā ir laime – viens otru ēd nost! Produkti, ko lieto visā pasaulē, ir daudz drošāki nekā pašaudzētie, kas no kaimiņiem paņemti. Lielveikalos tie ir vispusīgi pārbaudīti. Un nozīmīgi, ka pasaulē cilvēka mūžs kopumā kļūst ilgāks – Japānā sievietēm 102 gadi. Tie ir spēcīgi cipari, nav izdomāti. Atceros, biju konferencē Japānā, un pie mums tajā laikā bija populāri, ka uzturā jālieto zivis. Japāņu kolēģiem saku – jūs te tikai zivis leksējat, uz salas dzīvodami... Viņi sāka smaidīt – kādas zivis, ģenētiski modificētu pārtiku! Ja pasaulē tādas nebūtu, 30 procenti cilvēku nomirtu bada nāvē, bet pie mums to mēdz lādēt. Gribu zināt, kāpēc japāņi tik ilgi dzīvo? Sit pušu mūs, latviešus, kas cenšas ēst veselīgi... Atnāk cilvēks ar gremošanas traucējumiem un meklē: “Ai, laikam rāceni apēdu, kafiju iedzēru.” Domā, ka pārtika viņam robu iztaisīs vai asiņošana sāksies. Tikpat muļķīgi ir domāt, ka produktos, piemēram, krila eļļā, ir sastāvdaļas, kuras var ko sadziedēt.

– Un tad ēd kilogramiem?
– Jā. Varbūt produkts nav slikts. Ļoti slavēju kafiju, bet saku – nav jau arī tā, ka tā nostiprinās kuņģa un zarnu traktu. Nevajag krist ne vienā, ne otrā grāvī. Protams, degvīns, cigaretes – tie nav uzturprodukti. Arī pārtikas piedevās – oi, oi, pat narkotikas ir klāt. Kādā Latvijas kaktā audzēts produkts var būt vairāk ar pesticīdiem nekā lielveikalā pirkts. Biežākā nelaime ir tā, ka cilvēki ēd par daudz. No tā rodas cukura diabēts, asinsvadu bojājumi, sirds vainas. Viņi domā, ka ļaunumu nodara treknais, bet lielākoties ir par daudz saldumu, un tie pārvēršas taukos.

Dancis ap kumelīti

– Vai tad, kad augāt, Latgalē bija kāda gudra dzimtas sieviete, babiņa, kura mācēja mājiniekus un lopiņus ārstēt?
– O, jā. Es gan biju skolotāju dēls, bet apkārt bija lauku sieviņas, kuras zināja... Mūsdienu medicīna ir stipri mainījusies. Arī man prasa: “Kā tad tā, profesor, agrāk jūs teicāt, ka olas nedrīkst lietot, bet tagad – ka tās nebojā sirdi un asinsvadus?” Atbildu – tiešām atklāts, ka nebojā (smejas). Agrāk arī kafiju rāja, asus produktus, tagad atzīts, ka tie kuņģa un zarnu traktam ir pat veselīgi. Tantītes ārstēja ar saviem paņēmieniem, dabiskiem līdzekļiem, un pieļauju, ka bija arī kāds efekts, taču tagad zinātne, arvien vairāk pārbaudot zālītes, atrod, ka tām ārstējošas ietekmes nav, izņemot tā saucamo placebo efektu.

– Bet, piemēram, kumelīte taču ir antiseptiska?
– Jā, jā... Varu dot kumelīti vai kādu citu vielu, un cilvēkam kļūs vieglāk. Lai pierādītu, ka kumelīte ārstē, desmit tūkstošiem cilvēku bez viņu ziņas tā būtu jādod, tikpat daudziem – ūdentiņš... Šiem pētījumiem būtu jāilgst 20–30 gadu; padomājiet, cik tas maksā! Dīvainā kārtā atrod, ka tur, kur lietots ūdens, sadzija daudz iekaisumu. Un tajā, kur kumelīte, arī sadzija. Tad medicīna saka, ka dziedinošās ietekmes kumelītei nav.

Modernā medicīna ir pierādījusi, ka daudzas zāles, kuras lietojam, ir bīstamas. Mana vai kaimiņu vecmamma, kas ārstēja, deva savas zālītes, bet man nav datu, cik tā mana kaimiņiene, gudriniece, ar savām zālītēm aizsūtīja pie Pētera. Nav salīdzinājumu, vai tiešām tās lielāku procentu izārstē, mūžu pagarina. Daudzi populāri medikamenti tiek aizliegti, noņemti no ražošanas, bet tantiņa savas zālītes nenoņēma. Var atklāties, ka tajā grupā, kur lietota kumelīte, sirds slimnieki apmirst vairāk. Tāpēc tiek pārbaudītas blaknes.
Redziet, modernā medicīna visu ir nolikusi gājām gaisā. Par to, ko kādreiz Preiļos lietoju, ir pierādīts, ka ārstējošas ietekmes nav. Piemēram, atrada, ka dažreiz, lietojot analgīnu, cilvēkam pazūd baltie asinsķermenīši. Bet ārsta darbs tāds ir – starp risku un blaknēm. Taču pilnīgi noteikti varu teikt, ka Latvija ir pārbarota ar medikamentiem.

– Tomēr par daudz? Ja neatzīstat zāļu tējas, rodas priekšstats, ka esat ķīmijas piekritējs.
– Ja cilvēks tic, es ļauju zāļu tējiņu lietot. Ja viņam no tā kļūst vieglāk.

– Bet īpašie tēju maisījumi?
– Tie izgājuši cauri pētījumiem, un pierādījies, ka tur nekā nav.

– To ražotājs Tibetā skolu izgājis...
– Uzmanieties! Ebrejs tirgū pārdod izkāmējušu gaili, prasa 120 eiro. Pircēji prasa, kāpēc tik dārgi. Viņš atbild: “Naudu vajag!” Tas, kurš tās tējas pārlieku reklamē un vēl stāsta, ka dienvidos gudrības samācījies, nebalstās uz salīdzinošiem pētījumiem. Tā ir slikta lieta. Savulaik bija Kremļa pilieni – viens bija izdomājis, ka tos veči slepeni dzerot, tāpēc tik ilgi dzīvojot. Esmu redzējis daudz medikamentu, kuriem nav ārstējošas ietekmes. Ar to būtu puse vainas. Labi, naudiņa cilvēkam zūd, bet ja nu ir blakne? Ik pa brīdim zinātniskos žurnālos parādās, ka no kādām Tibetas saknītēm rodas, piemēram, aknu bojājumi, tāpēc esmu pret eksperimentēšanu.

– Sakāt, ka Latvija ir pārbarota ar zālēm. Mēs varētu iztikt ar desmitreiz mazāku sarakstu?
– Vismaz. Daudziem bezrecepšu preparātiem nav pārbaudes datu, arī homeopātiskiem. Ir tādi, kas apgalvo, ka ķīmiskie preparāti, precīzāk, zinātniski sintezētie, indē, bet dabiskie ir nekaitīgi. Nu labi, ja neesmu atradis sliktu blakni, lai lieto savu saknīti, bet reklamēt naudas dēļ... Vīriešiem stāsta, ka no prostamola potence būs lielāka. Muļķības!

– Varat pārmest ārstiem, ka viņi ir angažēti?
– Nē, tādu kolēģu ir maz. Esmu Gastroenterologu asociācijas prezidents, un mēs ziņojam par medikamentiem, kuriem nav iedarbības. Tādu ārstu, kas grib, lai farmācijas firma nopelnītu, ir ļoti maz, vismaz gastroenteroloģijā.

Zemapziņa un acetons

– Visu mūžu esat nodarbojies ar sirdslietu. Vai varat teikt, ka esat laimīgs cilvēks?
– Jā, man ir veicies – esmu labs ārsts. Es tiešām to zinu. Varu palielīties. Lai gan nekad neesmu teicis, ka Danilāns ir baigi labs ārsts. Pirmoreiz jums to pateicu – kā humoru. Pārspīlējot. Bet es redzu, ka cilvēki mani ciena – rezultātu, attieksmi. Nāk pretī veseli, daži pat mani piemirsuši. Priecīgs ķeros pie pogas: “Vai labi?” Jā, profesor! Saprotu, kāds mediķa tips esmu, – zinātnieka.

– Reiz teicāt, ka esat zubrītājs.
– Tas bija ar humoru teikts. Bet labam ārstam ir jābūt zaurētājam – visa bioķīmija jāzina, zāļu nosaukumi. Īstenībā zubrīties man ne visai patika, bet zināju, ka tas jādara. Taču ārstam jābūt arī loģiskai spriestspējai.

– Analītiskām spējām?
– Jā, lai visu saliktu kopā. Ar to, ka atcerēsies daudz, būs par maz. Ārstam jābūt arī intuīcijai, un tā saistīta ar pieredzi. Tāpēc, ka kādreiz esmu kapājies ar smagu, mirstošu slimnieku, vēlāk jūtu gaisotni... Daudzi nesaprot, ko ārsts tajā brīdī izjūt, un pat viņš pats īsti nesaprot. Izrādās, ka ārstam tā gaisotne, visas smaržas paliek atmiņā.
Kad jau biju pastrādājis Preiļos, kādu nakti mani pamodināja zvans – izsauca uz dežūru Stradiņu uzņemšanas nodaļā. Māsiņa iedod slimības vēsturi, ieeju izmeklēšanas istabā, sieviete guļ, un man šķiet, ka viņai ir cukura diabēts. Sāku jautāt, izrādās – nav. Plaušu vaina. Drusku nobrīnījos, kāpēc man tā šķita, izrakstīju antibiotikas, jau iešu prom, bet māsiņa saka – te ir vēl viena slimniece. Pieeju, un tai ir cukura diabēts. Man kļuva neomulīgi. Goda vārds. Es gan neticu spoku lietām, bet kā gan es, ienācis telpā, sapratu – te ir cukura diabēts? Arī otru slimniecīti izmeklēju un savādā sajūtā, nu jau riktīgi pamodies, pa garo koridoru čāpoju atpakaļ – kas te trijos naktī notiek? Un tad man pielēca – slimnieks diabētiskajā komā izelpo acetonu! Man par to ziņoja zemapziņa – Anatol, esi uzmanīgs, ja jutīsi acetona smaržu gaisā... Un tā ir intuīcija, pieredzējis ārsts jūt.

Būrēji un medicīna

– Rīgā praktizē ķīnietis, kuru Pēteris Apinis neļauj saukt par ārstu. Viņu Ķīnā kalnos no deviņiem bērniem vecāmāte izvēlējās piecu gadu vecumā kā talantīgu ārsta profesijai. Viņš pēc pulsa diagnostikas un vēl daudzām citām smalkām lietām spēj pateikt, kas cilvēkam kaiš.
– Redziet, nevajag noliegt, ka viņam kāda intuīcija piemīt. Ir bijis ar smagiem slimniekiem, arī viņam zemapziņa palīdz, bet esmu kategoriski pret, ja Danilāns strādās tikai ar savu intuīciju. Tāpēc šoreiz esmu Apiņa pusē – ja ķīniešu dakterītis būtu beidzis skolu, mācījies bioķīmiju, veiktu modernos izmeklējumus... Bet viņš tikai ar savām rokām un intuīciju nevar slimību noteikt tās sākuma posmā. Daudzi atnāk ar ielaistu vēzi – gājuši pie kādas būrējas, esot labāk kļuvis. Arī ķīniešu dakterītis ietekmē nervu sistēmu, un cilvēkam kļūst vieglāk. Bet slimība turpina progresēt. Un tā cilvēks slimnīcā nokļūst ar ielaistu tuberkulozi, aknu infekciju.
Ja nu cilvēkam ļoti gribas pie ķīnieša, nevēlos iebilst. Ja jums ir ļoti liela vēlme un kļūst labāk – lūdzu, tikai paklausiet mani, aizejiet uz šo analīzi, to izmeklējumu... Diemžēl cilvēki dažreiz to nevēlas, domā – iešu pie ķīnieša, un modernā medicīna, Danilāns man nav vajadzīgs. Lūk, tas man vairs nepatīk.

– Riskantās situācijās arī ārsti izvēlas ko alternatīvu, kaut nekad mūžā nav domājuši to darīt. Piemēram, slavens dakteris brauc uz alternatīvās medicīnas klīniku Vācijā.
– Vācijā, tāpat kā visā Eiropas Savienībā, homeopātija nav valsts atbalstīta medicīna. Aizliegt nevajag. Negribu aicināt – tagad obligāti strāpēt ķīnieti! Gadās, ka dakteris izraksta liekas zāles. Arī Danilāns bija jau pieredzējis, bet draņķus izrakstīja (smejas), vēlāk izrādījās, ka tiem nav ārstējošās ietekmes. Tikai tagad to uzzināju.

Kā gandrīz sievu nopūdelēju

– Cilvēks kļūst ļoti jūtīgs, sastopoties ar paša slimību.
– Būtu labi, ja ārsts savus tuviniekus un pats sevi neārstētu. Kādu padomu dot nav par ļaunu, bet nopietnā ārstēšanā ārsts savu māsu, sievu, bērnus – ne, ne... Jo tu vairs neesi objektīvs, nav ārsta gaišā prāta.

– Emocijas to saduļķo?
– Nuja. Varu pastāstīt… Pirms gadiem gandrīz sievu nopūdelēju, novilku par ilgu, uz slimnīcu neaizvedu ar akūtu apendicītu. Pēdējā mirklī kaut kā tomēr... Saprotu, ka ar citu cilvēku es būtu reaģējis ātrāk, bet te šķiet – vai tad nu viņai būs... tik mīļa, nez vai... Kaut kas ietekmē. Un cilvēks par sevi kādreiz spriež aplam.

– Jums pašam nācās tikt galā ar slimību.
– Jā! Bet es to izvingroju.

– Racionāli tikāt galā, nebija emocionāla lūzuma?
– Nē, nē, pirmajā brīdī trieciens bija. Mani draugs operēja, bija plīsusi čūla. Es, protams, pārdzīvoju – jābūt nost no darba. Kolēģis teica – rīt vari iet mājās. Un es aizgāju sešus kilometrus pēc izoperētas čūlas. Tā ir kļūme – baidīties no kustībām. Esmu par to, ka ir jāpārvar. Cilvēkam pašam jādabū sevi uz kājām. Dzērājs no dzeršanas netiks vaļā, ja pats to negribēs.

– Stāstījāt, ka nokritāt, pēc tam roka un kāja nestrādāja.
– Mani izoperēja, bija asinsizplūdums galvā. Diemžēl tai brīdī biju viens mājās. Ķirurgi teica – skaidrs, ka tās ir trieciena sekas. Bet es to neatceros, biju bezsamaņā.

– Esat nolēmis 80 gados skriet maratonu.
– Jā, tagad trenēju labo kāju, lai atkal varu kārtīgi kustināt. Sarunāšu, ka atskriešu pēdējais (smejas), vieta nav svarīga. Man patīk doma, ka neesmu zaudējis cerību noskriet.

– Jūs tagad kaut kilometru varat...?
– Jā, bet līdz 80 man vēl ir pāris gadu laika, kad tuvosies, sākšu trenēties vairāk. Kaut gan piekrītu, ka tādos gados skriet nav īstais paņēmiens, labāk ir nūjot, staigāt, peldēt.

Bet kas dieviņu radīja?

– Kā jūs Latgalē neuzaugāt par ticīgu cilvēku?
– Mana mamma bija katoļticīga, tētis varbūt drusku brīvdomātājs, bet arī reizēm mēdza krustu pārmest. Viņš gan bija ķerts uz visādām māņticībām – ja melns kaķis pārskrēja ceļam... Varu saprast savas mīļās māmiņas mokas, kad viņa dēlam nedrīkstēja teikt, ka ir ticīgā.

– Vai mājās to nevar just gaisā?
– Es zināju, bet viņa šausmīgi baidījās, lai es tikai neizpļurkšķu kaimiņam, ka arī mana mamma dieviņu lūdz.

– Tagad esat pārskatījis savus uzskatus un tomēr esat materiālists?
– Esmu pārskatījis, un mana pārliecība – ka nedrīkst citam uzspiest savu ticību. Es nedrīkstu teikt, ka jūs, lūk, esat luterāne, bet katoļi labāki. Ticība ir ļoti intīma. Tā ir jūsu daļa – stāstīt vai nestāstīt, bet kritizēt... Katrs cilvēks kaut kam tic. Katoļi mani gan bišķi kaitina – krīt ceļos, sit... kaut pierīte nav jādauza (smejas). Un nesaprotu, kāpēc gudrs dieviņš būtu īpaši jāpielūdz. Redziet, es ticu dabas likumiem. Ja līdīšu zem tramvaja, lūgdams dieviņu, lai paglābj – nu nesanāks! Var lēkt no devītā stāva un lūgt: “Glāb mani!” Iespējams, paveiksies... Varbūt tiešām pirmais grūdiens bija, cilvēku radījis Dievs – tā visas ticības saka. Ādams, Ieva – atceraties, Bībele taču par to.

– Bet jūs taču esat darvinists?
– To jautājumu esmu uzdevis daudziem mācītājiem – es ticu, ka ir kāds gudrs... Tas gan nav bārdains cilvēks, bet augstāka vara, dievišķs spēks, kas radīja cilvēku. Tā radās dzīvība uz zemes. Bet man rodas jautājums – kas radīja dieviņu? Vēl kas augstāks? Vai kas tāds ir? Varbūt tie ir dabas likumi. Man ir tiesības tā domāt. Es ticu spēcīgiem, vareniem dabas likumiem. Un ticu – jo vairāk atklāj ko jaunu, jo vairāk jautājumu parādās. Visus brīnumus tāpat nenoskaidrosim. Olbaltuma ražošana ir ļoti svarīga visām dzīvajām radībām, tā notiek pēc viena stila. Slieka, prusaks, mērkaķis vai Danilāns – visiem sistēma viena. Kā tas var būt?

– Kad trijos naktī gājāt pa gaiteni, nesaprotot, kā varējāt zināt par diabēta slimnieci, domājāt, ka jums pieskāries eņģeļa spārns?
– Ka ar mani notiek kas dīvains, kam es īsti negribu noticēt, tāda doma man bija.

– Kad dakterim Andrejam Ērglim jautāju par dīvainām lietām viņa praksē, viņš atcerējās, ka uz operāciju galda miris cilvēks, balodis iesities logā un pacients atdzīvojies.
– Tā var būt statistiska sagadīšanās. Es zinātnei vācu datus. Ir dienas, kad nav neviena slimnieka, bet tad vienā – četri! Lūk, tev balodis logā!

– Jums ordeni varētu piešķirt ne vien par izārstētiem cilvēkiem, bet arī par gaišumu un optimismu, ko dodat citiem.
– Galvenais – gribu cilvēkus brīdināt no naudas pelnītājiem, kas sastāsta dažādas muļķības. Mana vēlme ir, lai Latvijas iedzīvotāji labi pārzinātu modernās medicīnas principus. Bieži minu piemēru – Japāna ir vienīgā zeme, kurai uzmeta atombumbas, bet viņiem ir vislielākais vidējais mūža ilgums. Tātad secinu, ka vajadzētu arī uz Latviju divas atombumbas uzraut, lai mēs ilgi dzīvotu. Vajag, lai balodis iesit pa logu, – tad cilvēks izdzīvos. Bet daudzi faktori, kas notiek vienlaikus vai viens pirms otra, nav savā starpā saistīti.

– Jums tādu sagadīšanos bijis daudz?
– Daudz! Aizbraucu uz Maskavu un rajonā, kur parasti neeju, satiku savu kolēģi. Tad gājām uz kafejnīcu pasēdēt. Protams, tā ir sagadīšanās, ne augstākā providence.

– Ja no tās sarunas būtu aizsācies liels projekts, varētu teikt – liktenis...
– Mums draudzība aizsākās.