Vai katra skramba ir bīstama? Stingumkrampji - kam tie draud un kam ne

Pateicoties mūsdienu modernajām tehnoloģijām un internetam, pasaulē kļūst arvien grūtāk saglabāt un uzspiest vienu dominējošo viedokli. Arī par veselību un veselības aprūpi. Cilvēki, kas pieslēgušies virtuālajai realitātei, dažādos formātos var apmainīties viedokļiem, uzdot jautājumus un saņemt atbildes. Sociālo tīklu vide un dažādi forumi ļauj izveidot tematiskas domubiedru grupas, kurās apvienojas līdzīgi domājošie un kur nereti risinās vesela paralēlā pasaule.

Grupās ap un par veselību diskusijas ir visai spraigas. Norūpējušās māmiņas un tēti uzdod jautājumus un lūdz padomu citiem – arī par vakcīnām, to drošumu un blakusefektiem. Tik tālu nu esam, ka jautājumus, kas vispirms būtu jāpārrunā ar ārstu, cilvēki apspriež interešu pulciņos. Kāpēc? Tāpēc, ka liela daļa ārstu gan pieņemšanās, gan masu medijos pauž tikai vienu, viņuprāt, pareizo viedokli, ka vakcinācija ir vienīgais un lētākais veids, kā izvairīties no slimībām.

Bailes un statistika

Tipiska kādas jaunās māmiņas ziņa: “Man tomēr ir jautājums par stingumkrampjiem, ko bērns var iegūt, spēlējoties, piemēram, dārzā. Ārste stāstīja, ka pietiek ar mazu vaļēju brūcīti uz pirkstiņa, lai, spēlējoties ar augsni, tiktu pie šīs slimības. Ārste teica, ka šai slimībai nav terapijas, – ja saslimst, tad neārstējama, bērns mokās lielos krampjos. Kā, atsakoties no vakcīnas, var ar šo domu sadzīvot?”

Vai tiešām ar stingumkrampjiem tik viegli inficēties, un slimība ir neārstējama? Padomāsim mazliet! Ja katrs mazulis, kam uz rokām vai kājām ir kāda skramba, tik vienkārši inficētos, vien saskaroties ar zemi (piemēram, kad vasarā skrien basām kājām un nobrāzti celīši ir ikdiena), tad pie mums būtu jābūt stingumkrampju epidēmijai, īpaši to cilvēku vidū, kas dzīvo laukos.

Statistika liecina ko citu. Latvijas Slimību kontroles un profilakses centra datos nevar atrast nevienu saslimšanas gadījumu ar stingumkrampjiem ne 2016. gadā (raksta gatavošanas brīdī pieejami dati par janvāri un februāri), ne 2015. gadā, ne 2014. un 2013. gadā. Tātad – vai nu inficēties ar stingumkrampjiem tik vienkārši nevar, vai mēs un mūsu bērni esam stiprāki, nekā ārsti domā.

Mums nav vakcīnu pret visām slimībām, mēs arī nemirstam no visām slimībām. Tātad imunitātei ir arī citi mehānismi, kā pasargāt no saslimšanas. Interesanti, ka gan Latvijā, gan pasaulē ārsti biedē bērnu vecākus tieši ar tām slimībām, pret kurām ir vakcīnas. Mūsu mazuļi slimo arī ar vidusauss iekaisumu, angīnu, alerģijām, astmu un citām nopietnām slimībām (un nevaram izslēgt vakcīnu ietekmi šo slimību attīstībā). Katrai šai veselības problēmai var būt dramatiskas sekas, taču ar šo slimību briesmu ainām dakteri bērnu māmiņas un tētus nešausmina. Jo pret šīm slimībām nav vakcīnu...

Pirms domāt, vai stingumkrampju vakcīnu patiesi vajag, izpētīsim, kas ir stingumkrampji, kas tos izraisa, kādi ir riski saslimt un ko darīt, ja esam inficējušies.

Kāpēc rodas muskuļu spazmas?

Stingumkrampji izpaužas kā spēcīgas muskuļu spazmas un konvulsijas, kas nereti bloķē žokļa muskuļus tā, ka cilvēks vairs nevar aizvērt vai aizvērt muti, vai norīt siekalas. Var būt arī vēdera un muguras muskuļu stīvums, kā arī ātrs pulss, temperatūra, izteikta svīšana. Ja spazmas ir krūšu muskuļos un elpceļos, cilvēks var nosmakt. Konvulsijas parasti samazinās pēc 10–14 dienām.

Stingumkrampjus izraisa Clostridium tetani baktērija. Medicīnas enciklopēdijā teikts, ka stingumkrampji (tetanus) ir nopietna, bieži fatāla centrālās nervu sistēmas slimība, ko izraisa baktērijas sporas, kas iekļuvušas brūcē. C. tetani baktērija mīt dabā mums visapkārt – tā ir atgremotājdzīvnieku (govis, aitas, kazas) un zirgu zarnu traktā un nonāk augsnē ar lopu mēsliem. Mūsdienās 5–40% cilvēku esot šīs baktērijas nēsātāji (tā dzīvo cilvēka zarnu traktā un uz ādas), tetanus baktērijas var sastapt arī slimnīcās, nelielā koncentrācijā tās ir putekļos un citur.

Patogēnā Clostridium tetani  baktērija dzīvo tikai anaerobā vidē, tātad vidē, kurā nav skābekļa. Bioķīmiski pati baktērija ir maz aktīva. Dažas Clostridium tetani  formas izstrādā spēcīgu neirotoksīnu – tetanospazmīnu, kas nosaka slimības attīstību un klīnisko ainu. Jau nelielā daudzumā šie neirotoksīni var būt nāvējoši. Tie iedarbojas uz nerviem, kas kontrolē muskuļu aktivitāti, un tas arī ir stingumkrampju pamatā.

Clostridium tetani baktērija ir nekaitīga, kamēr mitinās ar skābekli apgādātā organisma vidē. Tikai audos, kur pietrūkst skābekļa, šī baktērija maina formu un kļūst par patogēnu infekcijas avotu. Asinīs šī baktērija, kas spēj izraisīt stingumkrampjus, var nonākt caur ādas ieskrambājumu, ievainojumu, asiņojošu traumu vai dziļu brūci (pēdā iedūrusies nagla, suņa kodums u. tml.).

Cik liels ir risks saslimt (un vai vakcīna pasargās)?

Ne ieelpojot, ne norijot tetanus baktēriju, ar stingumkrampjiem saslimt nevar. Tetanus baktērija var vairoties un izraisīt slimību tikai tad, ja nonāk asinsritē ar nepietiekamu skābekļa apgādi. Tāpēc stingumkrampjos reti iedzīvojas veseli pieaugušie, riska grupā ir tieši bērni un veci cilvēki (vecākiem cilvēkiem ir palēnināta asins cirkulācija organismā).

Mediķi cenšas vecākus pārliecināt par vakcīnas nepieciešamību, stāstot baisāko scenāriju par vakcīnkontrolējamām slimībām. Zīdaiņu vecākiem tiek iestāstīts, ka ar stingumkrampjiem var saslimt, pat spēlējoties dārzā, jo pa visniecīgāko skrambiņu infekcija var nonākt asinīs. Un, pēc ārstu domām, slimība ir briesmīga un neārstējama. Vienīgais, kā mazuli no šāda likteņa var pasargāt, ir vakcīna. Arguments – slimības izplatības samazinājums pagājušajā gadsimtā, par ko jāpateicas tieši vakcinācijai. Un šis apgalvojums ir dubulti kļūdains.

Pirmkārt, mirstības samazināšanās no infekcijas slimībām 20. gadsimtā notika nevis vakcinācijas vai antibiotiku ieviešanas dēļ, bet tāpēc, ka, salīdzinot ar iepriekšējiem gadsimtiem, uzlabojās sabiedrības veselība, dzīvesstils, sanitārie apstākļi un uzturs. Lielākajā daļā grafiku, kas attēlo infekcijas slimību samazinājumu gadsimta griezumā, stingumkrampji nemaz neparādās – tik zema bija mirstība no šīs infekcijas slimības.

Jau 1900. gadā Amerikā mirstība no stingumkrampjiem bija vien četri gadījumi uz 100 000 cilvēku, 1935. gadā – 0,95 gadījumi uz 100 000 cilvēku, un tas bija pirms tetānusa vakcīnas ieviešanas. Attīstītajās pasaules valstīs pirms masveida imunizācijas zīdaiņu mirstība no stingumkrampjiem vairs nebija aktuāla. Tā Somijā sistemātisku zīdaiņu vakcināciju pret stingumkrampjiem sāka 1957. gadā, bet pēdējais zīdaiņa mirstības gadījums no šīs infekcijas slimības bija 1915. gadā.

Otrkārt, vakcīna nebūt pilnībā nepasargā no saslimšanas. Tā, piemēram, Somijā laikā no 1969. līdz 1985. gadam bija 106 stingumkrampju pacienti, no tiem pieci bērni, no kuriem četri bija vakcinēti pret šo slimību. Arī vakcinējot bērnus, vecākiem jārūpējas par to imunitāti, lai viņi neslimotu.

Saprotams, ka lielāks inficēšanās risks ar tetanus baktēriju bija laikos, kad izmantoja zirgu pajūgus. Turklāt nāves gadījumi no stingumkrampjiem pārsvarā novēroti mitrajā un siltajā klimatā ekvatora tuvumā, īpaši nabadzīgajās valstīs, kur cilvēki dzīvo blakus lopiem un mājokļu iekšējai apdarei izmanto mālu un govs mēslu sajaukumu, kas var saturēt tetanus baktērijas. Šādos apstākļos pēc dzemdībām nabas saite var tikt pārgriezta ar netīru nazi, un vaļējā brūcē var iekļūt stingumkrampjus izraisošā baktērija. Tāpēc, lai jaundzimušos pasargātu no saslimšanas ar stingumkrampjiem, 100% efektīvs līdzeklis ir higiēna. Tā, piemēram, Nigērijā tajā valsts daļā, kur vecmātēm izsniedza nerūsējošā tērauda šķēres nabassaites pārgriešanai un iemācīja tās sterilizēt, zīdaiņu mirstība samazinājās līdz nullei.

Stingumkrampjus bērns nevar iegūt, vienkārši spēlējoties dārzā, ja vien apzināti nestaigā ar vaļēju lūzumu vai traumu pa lauku, kur iepriekš ganījušies lopi. Un pretstatā kolektīvās imunitātes idejai, kas ir pamatā domai par vakcīnkontrolējamo slimību izskaušanu, tieši cilvēki, kas vakcinēti pret infekcijas slimībām, pirmajās pāris nedēļās apkārtējos var inficēt ar attiecīgās infekcijas slimības ierosinātāju, un par šādu slimību uzliesmojumiem beidzamajā laikā dzirdēts visai daudz.

Izslimojot daudzas bērnu infekcijas slimības, tiek iegūta imunitāte uz mūžu (piemēram, masalas), turpretim vakcīna nodrošina antivielas uz noteiktu laiku, un pēc tam atkal jāvakcinējas. Tieši vakcinētie cilvēki nereti var būt vājākais posms sabiedrībā attiecībā uz konkrētās infekcijas slimības izplatību.

Kolektīvās imunitātes ideja uz stingumkrampjiem nemaz nevar attiekties, jo ar tiem nevar inficēties no cita cilvēka. Mēs arī nevaram dabā iznīcināt šīs infekcijas perēkļus. Tāpēc masveida vakcinācija būtībā nerisina stingumkrampju problēmu. Un labākā imunitāte ir dabiskā imunitāte, nevis tāda, ko mums apsola nodrošināt mākslīgi radīts ķīmisku vielu kokteilis vakcīnas sastāvā, kas var radīt nopietnus riskus veselībai.

Ko darīt, ja infekcija organismā tomēr nonākusi

Lai gan vesela cilvēka asinsrite un mīkstie audi nav labvēlīga vide Clostridium tetani baktērijas izdzīvošanai, ja gadījies savainoties, ir jāveic visi aizsargpasākumi, lai saslimšanas iespēju novērstu. Jāatceras, ka tetanus baktērijai patīk dzīvot mirušos audos, bet, ja tā ir nonākusi vai radusies (mainot formu uz patogēno baktēriju) audos, tiklīdz tā saskaras ar nervu šūnām, tā acumirklī tiek inficētas smadzenes. Un nav nozīmes, cik reizes cilvēks bijis vakcinēts un cik augsts antivielu līmenis ir asinīs. Tāpēc neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir vai nav saņēmis poti pret stingumkrampjiem, ja ir vaļēja brūce, nepieciešams rīkoties. Vissvarīgāk ir pareizi apkopt brūci, lai samazinātu iespējamo sporu transformāciju.

1. Apkopiet brūci pareizi!

Pareiza brūces apstrāde kopā ar antibiotikām vai bez tām var apturēt stingumkrampju attīstību lielākajā daļā ievainojumu, kur varētu būt risks inficēties ar stingumkrampjiem. Šādi ievainojumi ir dziļas brūces, traumas ar audu bojāeju, netīras brūces un tamlīdzīgi. Kāds pētījums, kurā zinātnieki analizēja mirstību no stingumkrampjiem ASV 70 gadu laikā, liecina, ka brūču apstrāde bijusi efektīvāka mirstības samazināšanā nekā imunizācija.

* Ja vien nav skarta artērija, nevajadzētu censties apturēt asiņošanu, bet ļaut ar asins un imūnšūnu plūsmu brūcei tīrīties no iekšpuses uz ārpusi.

* Ja brūcē ir svešķermenis, tas ir pilnībā jāizņem kopā ar netīrumiem un atmirušajiem audiem (pat, ja tas prasa izdarīt iegriezumu ādā).

* Saudzīgi jāskalo brūce ar ūdeni vai sālsūdeni, nelietojot spiedienu. Var izmantot arī nātrija askorbātu (1 daļa nātrija askorbāta, 3 daļas ūdens). Koloidālā sudraba šķīdums ir efektīvs uz ādas, ja to lieto 200–500 ppm koncentrācijā. Ūdenraža peroksīda šķīdums, ko bieži lieto, lai dezinficētu brūci, nav piemērots ievainojumiem, kur būtu risks attīstīties stingumkrampjiem (dziļas brūces), jo var padarīt šūnas nedzīvas, un miruši audi īpaši patiks tetanus baktērijām. Nav ieteicams lietot arī joda šķīdumu, kas var apdedzināt audus, bet neietekmēs tetanus baktērijas. Var mēģināt brūci mazgāt ar asinszāles (Hypericum) vai kliņgerītes (Calendula) tinktūru (var nopirkt arī abu tinktūru maisījumu (Hypercal)). Var izmantot ziepjūdeni, kas arī ļauj atbrīvot brūci no netīrumiem.

* Nav ieteicams brūci sašūt, jo tā baktērijām tiek noslēgta izeja. Labāk lietot vairākus plāksterus, kas savelk kopā brūces malas Tas ļauj brūcei elpot un tīrīties, turklāt dzīstot neatstāj lielu rētu. Katrā gadījumā šis aspekts jāvērtē individuāli.

* Vienmēr jāvēro brūce – ja kļūst sliktāk, nav iespējams brūci pienācīgi iztīrīt vai izņemt svešķermeni vai ja rodas jebkādas šaubas vai bažas, nekavējoties jādodas pie ārsta!

2. Lietojiet C vitamīnu

Tetanus baktēriju spēj padarīt nekaitīgu C vitamīns, tāpēc savainojoties svarīgi uzņemt lielas devas C vitamīna. Tas nāks par labu arī tad, ja tetanus baktērija brūcē nav iekļuvusi, jo C vitamīns ļaus savainotajai vietai ātrāk sadzīt, kā arī stiprinās imūnsistēmu tikt galā ar citām baktērijām, kas varētu būt iekļuvušas brūcē. C vitamīns ne vien palīdz no stimgumkrampjiem izsargāties, bet var atbalstīt arī tad, ja cilvēks saslimis ar šo slimību.

Bangladešā tika veikts pētījums, lai redzētu, vai C vitamīns palīdz stingumkrampju ārstēšanā. Pētījumā iekļāva 117 cilvēkus, kas nonāca slimnīcā ar stingumkrampjiem. Pacienti tika iedalīti divās vecuma grupās – līdz 12 gadiem un vecāki par 12 gadiem. Abās grupās pusei pacientu izmantoja tikai konvenciālo ārstēšanu, otrai pusei – konvecionālo ārstēšanu papildināja ar lielām C vitamīna devām. Pētījumā iekļautajiem cilvēkiem deva 1000 mg (1 g) C vitamīna dienā, kas nebūt nav liela deva. Taču šos 1000 mg ievadīja intravenozi, tā palielinot vitamīna efektivitāti. Kā zināms, intrevenozi ievadīts C vitamīns ir piecas reizes efektīvāks, nekā ja to lieto norijot.

Pacientu grupā, kas tika gan tradicionāli ārstēti, gan lietoja C vitamīnu, izdzīvoja visi saslimušie bērni un 37% pieaugušo. Grupā, kur C vitamīnu nedeva, nomira 74,2% bērnu un 67,8% pieaugušo. Pētnieki secināja, ka C vitamīns būtu bijis vēl efektīvāks, ja deva būtu rēķināta uz ķermeņa svaru, tātad pieaugušajiem būtu bijis jādod krietni vairāk C vitamīna, jo smagas slimības laikā organisms to intensīvi tērē.

Akūtās situācijās pieaugušie var lietot 1–2 gramus C vitamīna ik pēc pāris stundām. Pazīme, ka C vitamīna ir par daudz, ir caureja vai šķidra vēdera izeja, – tad deva nedaudz jāsamazina. Un ar C vitamīnu saprot nevis saldas ripiņas, kur C vitamīna ir tikai daži miligrami, bet tīru akorbīnskābi vai nātrija askorbātu.

Arī homeopātija var palīdzēt samazināt stingumkrampju simptomus. Lai efekts būtu iespējami liels, jārīkojas ātri – svarīgi lietot visprecīzāk simptomiem atbilstošo homeopātisko preparātu piemērotākajā potencē (atšķaidījumā) un biežumā. Tāpēc ir būtiski steidzami sazināties ar savu homeopātu. Ja stingumkrampju simptomi parādās pāris dienas pēc inficēšanās, tas liecina, ka slimība progresē strauji. Ja simptomi jūtami tikai pāris nedēļu vēlāk, letāla iznākuma iespējamība ir mazāka, taču, jo ātrāk tiks sākta homeopātiskā ārstēšana, jo mazāk tiks bojātas nervu šūnas.

Ja iekodis dzīvnieks, kā arī ja ir durta brūce, visbiežāk lietojamie homeopātiskie preparāti ir Ledum, Arnica un Hypericum – tie palīdz samazināt stingumkrampju infekcijas iespējamību. To arī apstiprina informācija homeopātisko zāļu repertorijos.

! Augsta temperatūra ir zīme, ka infekcijas izraisītie procesi turpinās, taču ārstēšanai nav jāfokusējas uz temperatūras samazināšanu, bet gan uz lielās temperatūras cēloņa likvidēšanu. C vitamīna terapija kopā ar homeopātiju ir ideāla pieeja stingumkrampju ārstēšanā, taču arī katra metode pati par sevi var dot labus rezultātus.

Jāpiebilst, ka homeopātija var būt noderīga ne tikai, lai atveseļotos, – homeopātiskās nozodes ir stingumkrampju vakcīnas (arī citu) dabiska alternatīva.

4. Atbalstiet imunitāti

Mēs katru dienu dzīvojam līdzās simtiem vīrusu, baktēriju un citu slimību ierosinātāju, taču ne visi un ne vienmēr saslimstam. Tas parasti notiek tad, ja sakrīt vismaz divi faktori – ja ar attiecīgo slimības ierosinātāju inficējamies un ja mūsu imunitāte nav pietiekami stipra, lai slimību atvairītu.

Nav iespējams izvairīties no visām slimībām, vīrusiem un baktērijām, taču mēs varam palīdzēt organismam vieglāk pārvarēt slimību. Tāpēc stiprināt imunitāti ir tik svarīgi. Tas ietver daudzus aspektus, bet noteicošā nozīme ir uzturam.

•    Mazuļa barošana ar krūti.

•    Dzīvnieku izcelsmes tauku (no gaļas, piena, olām) lietošana uzturā.

•    Auksti spiestas eļļas (olīveļļa, zivju eļļa, riekstu un sēklu eļļa).

•    Sīpoli un ķiploki.

•    Svaigi spiestas augļu un dārzeņu sulas.

•    Labas kvalitātes ūdens.

•    Regulāra zaļumu lietošana uzturā.

•    Probiotikas un fermentēti produkti.

•    Kontakts ar mājdzīvniekiem – zirgiem, suņiem u. c.

•    Peldēšana nepiesārņotā ūdenī – upē, ezerā, jūrā.

•    Fiziskās aktivitātes svaigā gaisā.

•    Sauļošanās.

•    Samazināta kaitīgu ķīmisku savienojumu lietošana (ar kosmētiku, mazgāšanas līdzekļiem, medikamentiem).

Cik tas ir droši?

Latvijas Slimību kontroles un profilakses centra mājaslapā ir vakcinācijas kalendārs, kurā redzams, ka mūsu valstī pret stingumkrampjiem mazuļus vakcinē 4 reizes: 2, 4, 6 un 12–15 mēnešu vecumā. Stingumkrampju vakcīna ir kombinētās vakcīnas DTP (vai DTaP) sastāvdaļa. Tam seko revakcinācija 7 un 14 gadu vecumā, un pēc tam – ik pēc 10 gadiem.

DTP/DTaP nozīmē: Diphtheria + Tetanus + Pertussis = difterija + stingumkrampji + garais klepus (kur aP nozīmē acellular Pertussis).

Vakcīnas iegūst, ja uz liellopa sirds bojātiem audiem, kas papildināti ar žultsskābēm to labākai sadalīšanai, uzsēj Clostridium tetani baktērijas, kas šādā vidē, barotas ar asinīm, strauji attīstās un izdala toksīnus, ko sauc par tetanus toksoīdiem. Lai toksīnus padarītu vājākus, tos deaktivē ar formaldehīdu. Lai panāktu organisma imunitātes reakciju, pievieno alumīniju (250 mikrogramus). Vakcīnas sastāvā joprojām ir organiskā dzīvsudraba (timerosāla) zīmes, neraugoties uz to, ka Eiropā un ASV dzīvsudrabu timerosāla veidā kopš 2002. gada vairs vakcīnās nelieto. Te minēti tikai galvenie komponenti, pārējos var apskatīt www.cdc.gov materiālos un katras konkrētās vakcīnas anotācijā.

Izrādās, vakcīnu sastāvs dažādām ražošanas partijām var atšķirties, un tās var saturēt arī olbaltumvielas no baktēriju barotnes kultūras (tātad bojātas gaļas), pašām baktērijām, kā arī to degradācijas produktiem.

Nav ticamu zinātnisku datu, kas pierāda, ka vairāku antigēnu injekcija zīdainim, īpaši jaunākam par gadu, ir droša un efektīva. Un, paradoksāli, bet joprojām nav pētījumu, kuros ilgstošā laika periodā salīdzinātu vakcinētu un pilnībā navakcinētu bērnu veselību.

Gandrīz 40% cilvēku imunitāte šūnu vai antivielu līmenī nereaģē uz vakcīnu, tātad nenodrošina aizsardzību. Un kopumā šo cilvēku ir daudz vairāk nekā nevakcinēto cilvēku. Tātad, pat ja pieļautu domu, ka kolektīvā imunitāte spētu darboties, vairāk nekā 40% cilvēku tik un tā būtu uzņēmīgi pret slimību, neraugoties uz to, ka ir vakcinēti.

Nereti vakcinētu cilvēku saslimšanas gadījumos attiecīgā slimība netiek pareizi diagnosticēta un tiek nosaukta citādi, pieņemot, ka vakcīnai būtu bijis no tās jāpasargā. Tieši tāpēc šāda statistika nav korekta, jo tiek uzskatīts, ka ar īstajām slimībām var saslimt tikai nevakcinētie.

Katra vakcīna maina cilvēka epiģenētisko profilu, un šodien ir iespējams izmērīt un noteikt, kādas sekas ģenētiskā līmenī notiek pēc vakcinācijas. Kādā pētījumā, kurā zinātnieki skatīja deviņu meiteņu gēnus pēc DTP vakcīnas, tika atrasts, ka vakcinācija izraisa šādas izmaiņas: šūnu nāvi, zarnu trakta saslimšanas, vielmaiņas traucējumus, rada attīstības traucējumus, saistaudu un kardiovaskulārās sistēmas slimības, enerģijas ražošanas traucējumus. Pat, ja vakcīna strādā, ar tās ievadīšanu organismā notiek daudz citu pārmaiņu ģenētiskā līmenī. 2013. gadā vakcīnu nespecifiskajiem efektiem vēl nebija imunoloģiska izskaidrojuma.

Citā pētījumā pēc DTaP + Poli + Hib kombinētās vakcīnas, ko zīdaiņi saņēma 3 un 5 mēnešu vecumā, viņu asins paraugus eksponēja ar garā klepus (pertussis) toksīnu un pētīja, kādas ģenētiskās izmaiņas notiek 12 stundu laikā. Zinātnieki konstatēja, ka tika aktivēti 33 ar alerģijām saistīti un 66 ar astmu saistīti gēni, bet 67 ar vēzi saistīti un 25 ar imunoloģiskajām slimībām saistīti gēni tika augšupregulēti. Tas, protams, nenozīmē, ka  visos šajos gadījumos attīstīsies visas slimības, taču nevar paredzēt, kuri faktori mazuļu dzīvē turpmāk iedarbinās attiecīgos ģenētiskos mehānismus.

Vai vakcīnu ieguvumi pārspēj riskus, katram jālemj pašam. Vakcīnu anotācijās varam lasīt, ka, piemēram, Tripedia DTaP vakcīna visu citu blakusefektu starpā var izraisīt autismu.  To apgalvo vakcīnas ražotājs, nevis sazvērestības teoriju aizstāvji.

Pediarix vakcīnas anotācijā minēti šādi blakusefekti: hroniskas slimības (astma, diabēts u. c.), anafilaktiska reakcija, vemšana, caureja, alopēcija, ādas izsitumi, meningīts, encefalopātija, krampji, paralīze, nāve... Šie blakusefekti ietver tieši tos simptomus, kas vakcīnai būtu jānovērš.

Raksta pamatā izmantota Vendijas Laidelas (Wendy Lydall) grāmata Raising A Vaccine Free Child, Dr. Sūzenas Hamfrīzas (Suzanne Humphries) lekcijas par stingumkrampjiem un C vitamīnu, kā arī apkopota Latvijas vecāku pieredze un viedokļi.