Uztura bagātinātāji - bieds vai nepieciešamība?

Ir atzīts, ka vitamīnu, minerālvielu, taukskābju un citu organisma funkcijām nepieciešamo vielu trūkums bieži kļūst par slimību cēloni. Teorētiski visas šīs uzturvielas var uzņemt ar ēdienu, protams, ja tas ir svaigs, kvalitatīvs un daudzveidīgs. Domājot par gadījumiem, kad tas nav iespējams, ir izgudroti uztura bagātinātāji. Statistikas dati nesaudzīgi rāda, ka, neraugoties uz mūsdienu medicīnas sasniegumiem, dramatiski pieaug saslimstība un mirstība no slimībām, ko izraisījis nepareizs dzīvesveids, tai skaitā nepareizi ēšanas paradumi. Skaidrs, ka steigā vieglāk ir apēst hotdogu, nevis kāpostu salātus, bet sirdsapziņas nomierināšanai pēc tam mutē iemest vitamīnu tabletīti. ReCure dibinātāja, uztura konsultante Guna Bīlande atgādina jau Hipokrāta mācībā teikto: lai atjaunotu stāvokli, ko dēvējam par veselību, pirmkārt jāpārskata savs dienas režīms un uztura paradumi un tikai pēc tam vajadzības gadījumā izvērtējama palīglīdzekļu vai zāļu nepieciešamība. “Uztura bagātinātāji var būt papildu atbalsts noteiktā brīdī, bet tas nav risinājums ilgtermiņā,” viņa uzskata.

Pamatojumam jābūt

Jebkurā gadījumā – lai lietotu uztura bagātinātājus, ir vajadzīgs pamatojums, vismaz viens no vairākiem: cilvēks dienas lielāko daļu pavada telpās, intensīvi sporto, kādu apsvērumu dēļ no pārtikas ir izslēdzis noteiktu produktu grupu, viņa organisms nespēj uzņemt kādu uzturvielu vai ir radušās sūdzības par veselību. “Ja ir indikācijas, uztura bagātinātāji ir ļoti labs palīgs, bet tērēt naudu tikai tāpēc, ka jums kāds reklāmā iestāstījis, ka tie jāēd, – tas ir nejēdzīgi un nelietderīgi,” uzskata diētas ārsts Andis Brēmanis. Par to, vai organismam tiešām kādas vielas trūkst, vislabāk konsultēties ar ārstu – ģimenes ārstu (kurš tālāk var nosūtīt pie nozares speciālista), profilaktiskās medicīnas speciālistu, ginekologu vai arī uztura speciālistu. Uzturvielu trūkumu izvērtēt palīdzēs ne vien jau aktuālas sūdzības, bet visu vitamīnu un minerālvielu līmeni uzrādošas bioķīmiskās asins analīzes, arī biorezonanses izmeklēšana un Folla diagnostika, kas ļauj izmeklēt visas orgānu sistēmas un vajadzības gadījumā arī individuāli piemeklēt piemērotākos uztura bagātinātājus un to dozas līdzsvara atjaunošanai.

Organisma spēju samazināšanās novecojot ir vēl viens arguments, kāpēc lieto uztura bagātinātājus. 60 – 70 gados cilvēkam D vitamīna izstrāde samazinās līdz 40%, tāpēc D vitamīna diennakts devas uzņemšanai saulē būtu jāpavada ne vairs 15 minūtes kā jaunībā, bet krietni ilgāk. Ne vienmēr tas iespējams, tāpēc pēc 40 gadu vecuma kā sievietēm, tā vīriešiem papildus jālieto  vitamīns D. Līdzīgi ar gadiem samazinās labās mikrofloras daudzums mūsos, tāpēc vajadzīgi probiotiķi. Ja vēlies saglabāt ādu elastīgu neatkarīgi no vecuma, papildus jālieto C vitamīns, kas atbild ne vien par imunitāti, bet palīdz arī ādā izstrādāties kolagēnam. Ir izstrādāti noteikti profilakses plāni, kas, organisma spējām mazinoties, paredz noteiktu uztura bagātinātāju lietošanu, lai novecošana ritētu veselīgi, bez slimošanas. Bet, pat sekojot šim plānam, tomēr labāk pārliecināties, cik precīzi mūsu organisms iet kopsolī ar statistiski vidējo. Iespējams, ka mums pietiek ar pusi no uztura bagātinātāja standarta normas, varbūt vajadzīga dubulta deva, varbūt to visu var uzņemt, ieturot ļoti pārdomātas maltītes.

Ar māksliniecisko pašdarbību uztura bagātinātāju jautājumā aizrauties nebūtu pareizi. Pārāk lielas devas lietojot ilgstoši, ja patiesībā konkrētā vitamīna vai mikroelementa organismā nemaz netrūkst, pastāv iespēja pārdozēt. Pētījumi liecina, ka vitamīnu neadekvāta lietošana var veicināt dažādas saslimšanas, tostarp vēža attīstību.

Papildu problēma ir arī gadījumi, ka ārpus Eiropas ražotie preparāti, īpaši, ja tie ir augu izcelsmes, vienkāršības labad tiek reģistrēti kā uztura bagātinātāji, nevis medikamenti, kaut patiesībā to iedarbība uz organismu ir ļoti spēcīga (zāļu iedarbība ir jāpierāda ar klīniskiem pētījumiem, to kvalitāti un izraisītās blakusparādības stingri kontrolē; par uztura bagātinātāju kvalitāti atbild ražotājs, tā nav tik stingri reglamentēta).

Uztura bagātinātāji mēdz būt gan dabiski, gan rūpnieciski ražoti un mākslīgi sintezēti. Gluži loģiski, ka organismam saprotamākas ir dabiskās lietas, taču ne viss, kas ir dabisks, ir nekaitīgs un lietojams uz savu galvu. Savukārt mākslīgi sintezētās vielas patiesībā ir mēģinājums radīt mākslīgu dabu, jo tās veidotas pēc dabā esošo vielu analoga. Efektu var panākt ar abām. Ja organismam ir vajadzība, viņš paņems gan vienu, gan otru.

Uztura bagātinātāju efektivitāte nav atkarīga no sintētiskuma vai dabiskuma, bet no tā, kas ir aktīvās vielas nesējs, kādi vēl komponenti ir klātesoši un kādā formā tā tiek uzņemta – cik ātri un viegli tā nonāk organismā. Tā arī atšķiras dažādu ražotāju preparāti. Daudzi vitamīnu D3 pilina uz maizes un ēd, bet tādā veidā uzsūcas tikai 30%, jo pārējo kuņģis noārda. Tāpēc D vitamīnu iesaka lietot tabletēs un likt zem mēles, jo mutē tas uzsūcas par 80 – 90%. Savukārt B grupas vitamīni neuzsūcas bez biotīna, C vitamīns – bez bioflavonīdiem jeb vitamīna P. Lai nodrošinātu kalcija uzsūkšanos, tas jāuzņem kopā ar D vitamīnu. Dzelzs labāk izmantosies kopā ar vitamīnu C. Eļļā šķīstošie vitamīni jāuzņem ar eļļu, ūdenī šķīstošie ar ūdeni. Un tādu nianšu ir daudz. Bez tam, visu organismam nepieciešamo uzturvielu uzsūkšana ir tievās zarnas funkcija. Cik veiksmīgi tas izdodas, atkarīgs no tās mikrofloras. Ja labvēlīgo mikroorganismu ir par maz, tie nespēj veikt visus savus uzdevumus un apēstās uzturvielas netiek pilnvērtīgi izmantotas, kas rezultātā izraisa ne vien vitamīnu vai minerālvielu trūkumu, bet arī visa organisma kopējās imunitātes pazemināšanos. Arī psiholoģisks vai fizisks stress, kā zināms, var radīt zarnu funkcionālos traucējumus. Biežākās sūdzības ir vēdera pūšanās, aizcietējumi vai gluži pretēji – caureja. Tāpēc zarnu mikrofloras sakārtošana ir dienaskārtības pirmais jautājums.