Sabiedrības izvēle: šķirot atkritumus vai gaidīt klimata katastrofu?

Diskusijas par atkritumu šķirošanu un vides aizsardzību Latvijā ir komplekss jautājums, kas skar ikvienu iedzīvotāju. Nav tā, ka pietrūktu informācijas vai komunikācijas par šo tēmu, tomēr tā ne vienmēr ir efektīva un neatbild uz ikdienišķiem jautājumiem. Vienlīdzības zīme starp globālu katastrofu un visvienkāršāko ikdienas darbību noved pie loģiska nolieguma – ja situācija ir tik dramatiska, saprotams, ka es ar savu jogurta trauciņa vai piena pakas ievietošanu pareizajā tvertnē to nevaru novērst. Tikai pārliecināšana un “pareizie” argumenti nedarbojas, ja nav radīta atbilstoša vide vai motivācija. Cilvēki nevēlas idejas vārdā – vienalga, cik gaiša tā būtu – uzņemties papildu apgrūtinājumus, ja vien nav izveidota motivācijas sistēma. Visvienkāršākais piemērs – depozīta sistēma. Tā liek veikt papildu darbības, vienlaikus darbojas finansiālā motivācija, un pat tad, ja es savu PET pudeli aizmetīšu, atradīsies kāds, kas to pacels. 

Vai eksistē kaut kāda motivācijas sistēma, kas novērstu dabas piesārņošanu ar sadzīves atkritumiem, vecām riepām, krāsu kārbām un tamlīdzīgi? Vai iespējams novērst situāciju kad šķirojamo atkritumu konteinerā kāds no mājas iedzīvotājiem bezatbildīgi izmet neatbilstošus atkritumus? Kāda ir valsts un pašvaldības atbildība, bet cik lielā mērā visu nosaka sabiedrības informētībā un kultūras līmenis?

Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāra vietniece vides politikas jautājumos Rudīte Vesere uzsver, ka vides politikas pamatā ir ne tikai starptautiskas regulas, bet arī mūsu pašu Satversme, kas nosaka iedzīvotāju tiesības dzīvot kvalitatīvā vidē. Šīs tiesības nāk komplektā ar atbildību, jo atkritumus radām mēs visi neatkarīgi no tā, cik rūpīgi plānojam savus pirkumus. Savukārt Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas priekšsēdētājas vietniece Mairita Lūse akcentē infrastruktūras pieejamību lielākajā valsts metropolē. Šīs divas perspektīvas – valsts un pašvaldības – atklāj, ka ceļš uz ilgtspējīgu saimniekošanu nav bruģēts tikai ar iedzīvotāju apzinīgu rīcību, bet arī pārdomātu sistēmu, kas šķirošanu padara par ērtu ikdienas normu.

Atbildīgi par sevi

Rudīte Vesere skaidro, ka ikkatram iedzīvotājam ir jāapzinās sava loma kopējā ķēdē, uzsverot katra indivīda rīcības nozīmi. “Mums ir jābūt atbildīgiem pret vidi, kurā dzīvojam, gan ar savu darbību, gan arī ar savu bezdarbību.” Viņa arī piekrīt, ka sabiedrības informēšanas un infrastruktūras nodrošināšanā nav paveikts viss iespējamais. “Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir informācijas sadrumstalotība, jo dažādās pašvaldībās šķirošanas noteikumi mēdz atšķirties. Lai to risinātu, valsts līmenī tiek ieviesta vienota piktogrammu sistēma, kas balstīta uz ziemeļvalstu pieredzi.” 

Līdz nākamā gada marta beigām visā Latvijā uz konteineriem būtu jāparādās vienotiem apzīmējumiem, kas palīdzēs iedzīvotājiem orientēties neatkarīgi no tā, kurā pilsētā viņi atrodas. Tas ir kritiski svarīgi, lai šķirošana kļūtu intuitīva, īpaši lielās daudzdzīvokļu mājās, kur iedzīvotāju koncentrācija ir vislielākā un anonimitāte mēdz mazināt individuālo atbildību. Infrastruktūras attīstība nav iedomājama bez skaidras izpratnes par to, kur paliek sašķirotie materiāli. Vesere atgādina, ka atkritumi ir resurss, ko mēs bieži vien izmetam, lai gan tie varētu atgriezties apritē.

Mairita Lūse norāda, ka iedzīvotājus nevar vainot par nešķirošanu, ja nav nodrošināti atbilstoši rīki. Viņa atzīst, ka bieži vien tieši sistēmas trūkums ir bijis galvenais šķērslis, tomēr pēdējo gadu dati Rīgā rāda pozitīvas tendences. “Kad galvaspilsētā šķirošanas konteineri tika padarīti par obligātiem, pašvaldība novēroja reālu rezultātu – šķiroto materiālu apjoms pieauga, bet poligonā noglabājamo atkritumu daudzums sāka samazināties.” Lūse uzskata, ka panākumu atslēga ir nevis morālā spiedienā, bet gan pieejamībā.

Vides veidošana

Finansiālā motivācija joprojām ir viens no spēcīgākajiem rīkiem, lai iedzīvotāji mainītu ieradumus. Rudīte Vesere norāda – depozīta sistēma ir veiksmīgi pierādījusi, ka iedzīvotāji ir gatavi iesaistīties, ja tam ir tiešs ekonomisks pamatojums un ērts izpildījums. Turklāt tas ir radījis pozitīvu blakusefektu, mudinot cilvēkus domāt, ko vēl no ikdienas atkritumiem varētu šķirot, lai samazinātu kopējo rēķinu par nešķiroto atkritumu izvešanu. Tomēr viņa atgādina, ka nevajadzētu paļauties tikai uz sodiem vai uzraudzību, jo labākais rezultāts tiek sasniegts, kad sabiedrība sāk domāt par savu tuvāko apkārtni, nevis tikai globāliem mērķiem.

Mairita Lūse papildina šo domu, uzsverot, ka zaļajam dzīvesveidam ir jākļūst par sabiedrības akceptētu normu, nevis unikālu izvēli. Viņa atzīst, ka sociālais spiediens būt tādam kā citi bieži vien strādā pret vidi, piemēram, iepērkot liekas preces vai sekojot ātrās modes tendencēm. Tāpēc pašvaldības uzdevums ir radīt tādu vidi, kur pareizā izvēle ir arī vieglākā izvēle. Lūse ir pārliecināta, ka iedzīvotāji novērtē tīru vidi, un tieši tas ir galvenais ieguvums, ko katrs var sajust savā ikdienā. Savukārt valstij ir jānodrošina, lai šī sistēma būtu caurspīdīga un iedzīvotāji nezaudētu ticību tam, ka viņu sašķirotais papīrs vai plastmasa tiešām tiek pārstrādāta, nevis vienkārši aprakta.

Kāda jēga šķirot?

Kāpēc šķirošanai ir tik liela nozīme? Ikviens no mums ražo ievērojamu daudzumu atkritumu, kas nonāk poligonā. Rudīte Vesere atgādina: “Atkritumus neizbēgami radām mēs visi, arī tie, kuri saka, ka nerada.” Liela pilsēta ik dienas ģenerē milzīgus atkritumu kalnus, kuriem jārada īpaši apstākļi, lai tos apglabātu.

Šķirojot ievērojama daļa šo atkritumu nonāk otrreizējā pārstrādē. Jo rūpīgāk ikviens no mums šķiro savus atkritumus, jo mazāk tos nākas apglabāt. Mairita Lūse uzsver, ka šķirošanas uzdevums ir ļoti pragmatisks. “Tā panāk, ka mēs no atkritumiem, ko radām, uz poligonu aizvedam mazāk, un tas arī ir galvenais šķirošanas uzdevums.” Turklāt nešķirojot mēs neatgriežami zaudējam vērtīgus materiālus, ko Vesere salīdzina ar dārgumu izšķērdēšanu. Resursu apjoms uz Zemes nepieaug, tāpēc to otrreizēja atgūšana ir kritiska, lai samazinātu dabas resursu izmantošanu.

Dedzināšana nav risinājums

Kā vienu no iespējamajiem risinājumiem dažreiz min atkritumu dedzināšanu, lai iegūtu siltuma enerģiju, tomēr arī tas nav ideāls risinājums. Kā atzīst Rudīte Vesere, dedzināšana tikai samazina atkritumu apjomu, bet neatrisina problēmu pilnībā. “Dedzināšana faktiski ir pēdējais, ko darīt. Tā samazina atkritumu apjomu, bet ne jau tos likvidē, jo rodas pelni, un tie tāpat jāapglabā.” 

Mairita Lūse piebilst, ka dedzināšanas process rada gaisa piesārņojumu un emisijas, kuras pēc Eiropas standartiem “noteikti nav nulles līmenī”. Viņa arī brīdina par papildu risku, kad rūpnieciska atkritumu dedzināšana sāks konkurēt ar šķirošanu un pārstrādi. “Ir būtiskas lietas, kas jāņem vērā. Atkritumu dedzināšana mazina vēlmi pārstrādāt, jo uzņēmumam tā ir krietni vieglā; pārstrāde, atklāti sakot, ir apgrūtinājums. Tas mazina atkritumu apsaimniekotāju vēlmi gan šķirot, gan arī reāli mazināt atkritumu apjomu, turklāt, kā saka Eiropas zaļie, ja briesmonis ir uzcelts, tas ir jābaro. Ja tev ir iekārta, tev tā ir jāizmanto, un ekonomiskā motivācija pārstrādāt mazinās.” Faktiski šķirošanas alternatīva ir izvēle starp diviem briesmoņiem, proti, starp nepiesātināmo dedzināšanas krāsni vai nerimtīgi augošo atkritumu kalnu.

Viegli šķirot

Mūsu ikdienas ieradumi patlaban mainās krietni straujāk nekā rietumvalstīs, kas pie pašreizējiem rezultātiem nonāca vairāku gadu desmitu laikā. Tomēr mums vēl ir kur augt, salīdzinot ar tādām valstīm kā Japāna, kur atkritumus šķiro pat 28 frakcijās. Rudīte Vesere atklāj – Japānā iedzīvotāji ir tik disciplinēti, ka publiskās vietās miskastes faktiski nav atrodamas, jo visi savus radītos atkritumus nes uz mājām, lai izmestu personīgajā konteinerā. Tikmēr atsevišķos Eiropas reģionos, piemēram, Lionā vai Austrijā, kontrole ir krietni stingrāka – iedzīvotājiem jāizmanto maisiņi ar norādītu dzīvokļa numuru, un par neatbilstošu saturu tiek piemēroti bargi sodi. Vesere gan atzīst, ka mums nav obligāti jātiecas uz šādām galējībām, jo sistēmai jābūt pietiekami vienkāršai un saprotamai. Latvija aktīvi pārņem Dānijas un citu ziemeļvalstu pieredzi, lai šķirošanas process kļūtu par tikpat dabisku ikdienas sastāvdaļu kā valstīs ar gadu desmitiem ilgu iestrādi.

Arī Mairita Lūse uzskata, ka tā ir atbildība, no kuras indivīdu var atbrīvot pašvaldības, valsts un Eiropas līmenī, un tas ir jādara. “Zaļums nevar būt morālās tīrības un morālā pareizuma jautājums. Tām opcijām ir jābūt ērtām un pieejamām, un normālām.” 

Zaļā drošība

Pasaule pašlaik piedzīvo nopietnu drošības krīzi, un šķiet, ka tās fonā “zaļo pirkstiņu” problēmas kļūst sekundāras. Vienlaikus ikviens, kurš bākā lej degvielu, nevilšus aizdomājas par alternatīvas enerģijas priekšrocībām. Atkritumu šķirošana ir tikai daļa no planētas atveseļošanās procesa, un, pieaugot drošības riskiem, šīs tēmas aktualitāte nemazinās. Kā uzsver Mairita Lūse, vides problēmas nekur nepazudīs, turklāt tās nemaz nav tik atrautas no realitātes, kā daudziem varētu šķist.

“Es saprotu, ka šobrīd, Krievijas iebrukuma Ukrainā apstākļos, runāt par zaļajām tēmām ir grūtāk, bet jāredz, ka tur ir saistība. Krievija ir viens no lielajiem fosilās enerģijas avotu ražotājiem, ko mēs tieši vai netieši caur dažādiem Ķīnā ražotiem plastmasas materiāliem, fosilajiem, sintētiskajiem materiāliem patērējam. Samazinot atkritumu ražošanu, mēs kļūstam neatkarīgāki no Krievijas.” Viņa atgādina būtisku faktu – jaunākajā Pasaules Ekonomikas foruma globālo risku ziņojumā, kurā katru gadu izvērtē īstermiņa un ilgtermiņa riskus, starp desmit būtiskākajiem, kas saistīti ar vidi, zaļie riski joprojām ir visaugstākie.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.