Latvijas klimata politika: ambīcijas uz papīra, vilcināšanās realitātē
Latvijas ceļš uz klimatneitralitāti atgādina sarežģītu navigāciju starp starptautiskām saistībām un spēcīgu iekšējo industriju pretestību.
Biedrības “Zaļā brīvība” valdes priekšsēdētājs Maksis Apinis uzsver: lai gan valstij ir skaidri definēts virsmērķis – pilnīga klimatneitralitāte 2050. gadā un izvirzīti starpmērķi 2030. gadam –,pārliecība par to sasniegšanu ir zema. Galvenais iemesls ir plaisa starp politisko retoriku un praktisko rīcību, īpaši enerģētikas, tai skaitā transporta, un zemes izmantošanas sektorā.
Redzot, kā mēs patlaban virzāmies uz šiem mērķiem, neesot lielas pārliecības par spēju tos īstenot, jo ambīcijas ir milzīgas, bet vilcināšanās cena būs daudz augstāka nekā nepieciešamie ieguldījumi klimata krīzes radīto problēmu novēršanai visos ekonomikas sektoros.
Iemidzinošie HES un ticība dabasgāzei
Latvija ilgstoši ir baudījusi relatīvi labu starta pozīciju, pateicoties hidroelektrostacijām, tomēr šī priekšrocība ir radījusi zināmu politisku pašapmierinātību. Apinis teic – mēs esam bijuši iemidzināti tādā labā situācijā, paļaujoties uz dabasgāzi kā resursu, kas vienmēr būs pieejams. Kā būtisku pretrunu viņš izceļ faktu, ka pat ilgtermiņa stratēģijās joprojām parādās fosilā kurināmā izmantošana.
“Man, protams, ir dabisks jautājums – kā tas iet kopā ar šo 2050. gada klimatneitrālo mērķi. Ja pat enerģētikas sektors nevar pilnībā dekarbonizēties, pilnībā izslēgt šīs emisijas, mēs nevaram sasniegt klimata neitralitāti tāpēc, ka ir citi sektori, kur būs nenovēršamas emisijas,” Maksis Apinis neslēpj bažas par šādu plānošanu.
Mežsaimniecība kā politikas sāpīgākais lauciņš
Lielākās raizes Apinim ir par zemes izmantošanas un mežsaimniecības sektoru, ko viņš raksturo kā Latvijas klimata politikas sāpīgāko punktu. Ja vēsturiski Latvijas meži piesaistīja oglekli, tad pēdējos gados tie ir kļuvuši par emisiju avotu, ko veicina spiediens uz intensīvāku izstrādi.
Eksperts kritiski vērtē nozarē populāros argumentus par jaunaudžu efektivitāti, salīdzinot ar pieaugušu mežu, jo “Latvijā ir prakse zinātnes atziņas veidot tādas, kas būtu izdevīgas īstermiņa ekonomiskajām interesēm”. Viņš norāda, ka nedrīkst skatīties tikai uz piesaisti pašā procesā, bet ir būtiski izvērtēt visu kopainu. “Jāskatās uz to, kas jau ir uzkrāts koksnē un augsnē un ko vajag maksimāli saglabāt, nevis izcirst un izlaist ārā.”
Tuvredzība un viltus dilemmas
Industrijas pretestība pārmaiņām bieži tiek pamatota ar ekonomiskajām interesēm, taču Maksis Apinis to dēvē par īstermiņa domāšanu un tuvredzību. Viņaprāt, Latvijas sabiedrībai tiek pasniegta viltus dilemma – izvēle starp klimatu un ekonomisko labklājību. Eksperts uzskata, ka šīs divas jomas patiesībā ir savstarpēji papildinošas. “Investīcijas klimata mērķu sasniegšanā mums palīdz arī ekonomiski un arī kopumā dzīves vides uzlabošanai.” Viņš aicina mainīt saimniekošanas modeli un beigt fokusēties tikai uz izejvielu pārvietošanu.
“Mums vajadzētu orientēties nevis uz apaļkoksnes eksportu, bet sanākt kopā un reāli domāt, kā radīt pievienoto vērtību, veicinot apstrādi uz vietas. Tas pats attiecas arī uz kūdras nozari, kur Latvijai ir iespēja aktīvāk pētīt un attīstīt alternatīvus augšņu substrātus, nevis maksimāli paildzināt ierasto piesārņojošo praksi.”
Klimats kā drošības politikas sastāvdaļa
Pašreizējā ģeopolitiskā situācija ir radījusi emocionālu pretestību klimata investīcijām, radot maldīgu sajūtu, ka tagad tam nav īstais brīdis. Maksis Apinis to uzskata par bīstamu tendenci, uzsverot, ka neierobežota klimata krīze nozīmēs milzīgus ģeopolitiskus satricinājumus pasaulē, tostarp bēgļu plūsmas, kas skars arī mūsu reģionu. Viņš saskata ciešu saikni starp vides aizsardzību un drošību, īpaši enerģētikas decentralizācijas jomā.
“Enerģētiskā neatkarība ir enerģētiskajā decentralizācijā, kad mums ir daudzi un dažādi enerģijas ražošanas objekti, nevis viens vai daži.” Ir bīstami pretnostatīt šīs lietas, jo “viss, kas tiek darīts klimata jautājumos, ir lietderīgi arī no saimnieciskā skatu punkta, pat ja mēs nedomātu par vides un klimata interesēm”.
Nepieciešama politiskā drosme
Kopumā Latvijas klimata politika bieži nonāk pabērna lomā, lai gan atsevišķās jomās, piemēram, enerģētikā, vilciens ir iekustējies. Maksis Apinis uzskata, ka ir nepieciešama drosmīgāka rīcība valdības līmenī, aktīvāk izmantojot fiskālo politiku un atspoguļojot produktu cenās to patieso ietekmi uz vidi.
Vienlaikus eksperts atzīst, ka ir svarīgi ievērot sociāli neaizsargātās sabiedrības daļas intereses, jo, piemēram, būtiski pieaugot gaļas cenai, pamatā cietīs mazāk turīgie iedzīvotāji. “Tie ir sarežģīti jautājumi, uz kuriem nav viennozīmīgas atbildes, bet tās ir jāmeklē, jo sasniegt rezultātu ir izdevīgi mums visiem.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
