"Uzradās māsa, kura pārrakstīja dzīvokli uz sava vārda" - kā radinieki villojas īpašumu dēļ

Kā aisbergs no okeāna kādā brīdī var iznirt jautājums par mantību – cik kurš ieguldījis, ko kurš darījis, kas kuram par ko pienākas. Sākas netīrās veļas mazgāšana, un bieži vien bērni, vecāki, vedeklas, znoti, māsīcas, brālēni saiet matos pēc pilnas programmas.

Svarīgākais ieteikums – juridiskās lietas un visus dokumentus sakārtot laikus, pirms vispār radušās jebkādas domstarpības īpašumu jautājumos. Kas gan tur būtu tik sarežģīts vai nepieņemams, ja ģimene, kas kopīgi rūpējas par dzimtas māju, noformētu to kā kopīpašumu, laikus uzrakstītu testamentus, slēgtu līgumus un vienotos pie notāra, izmodelējot dažādas situācijas. Dzīve mierīgāka, papīri kārtībā. Par to, kā vajadzētu rīkoties, vēsta Civillikuma 1. pants, proti: “Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.” Ja visi tā darītu, tad nevajadzētu ne tiesas, ne juristus. Diemžēl dzīve bieži vien rāda citādu ainu.

Mammas manta, mammas teikšana

Iedomājamies situāciju – mammas dzīvoklī dzīvo arī meita, kurai ir labs darbs un pieklājīgi ienākumi. Viņa mājokli izremontē, uzlabo, ieliek jaunus logus, nomaina radiatorus. Mammīte priecīga, jo pašai liela daļa rūpju no kakla nost. Pēc kāda laika meita satiek savu īsto cilvēku, un briest doma par kopā dzīvošanu. “Varbūt mēs to lielo dzīvokli varētu samainīt pret diviem mazākiem?” meita jautā. Mamma sašutusi: “Mainīt manu dzīvokli? Nekad! Nemūžam!” Tas nekas, ka meitas līdzekļi tur ieguldīti, – mammas īpašums ir mammas īpašums. Ko darīt?

Šī nu ir tā situācija, kurā no juridiskā viedokļa nekas nav panākams, nekas nav risināms, jo atbilstīgi likuma burtam un garam nekādu juridisku attiecību vienkārši nav. Atšķiram to pašu veco labo Civillikumu un 927. pantā lasām īpašuma definīciju: “Īpašums ir pilnīgas varas tiesības pār lietu [..].” Šajā gadījumā tā ir mammas kā īpašnieces vara. Piekrist vai nepiekrist ir pilnībā viņas tiesības, ko nevar nedz atņemt, nedz apstrīdēt.

Tas ir jautājums, kas jārisina ģimenē. Bet, ja saglabāti čeki par ieguldījumu, vai tam ir kāda nozīme? Čekus var krāt visu mūžu, bet, ja tu dzīvo mammas īpašumā, tad jāvienojas ar viņu. Ja daudz darīts un ieguldīts, varbūt dzīvokli var noformēt kā kopīpašumu – izveidot divas domājamās daļas. Puse dzīvokļa piederēs mammai, puse meitai, un tad nesaskaņas un atšķirīgas vēlmes var risināt juridiskā ceļā.

Paldies tev, znotiņ! Paliec sveiks!

Runājot par kopīpašuma izveidi kā zināmu garantu tam, ka ieguldītais darbs un līdzekļi nepārvērtīsies vienīgi par pliku paldies, varētu minēt vēl citu situāciju – vecāku mājās dzīvo meita un znots. Abi jaunie iegulda līdzekļus, lai uzbūvētu mājai otro stāvu, piebūvētu garāžu. Znots, kam saprašana būvniecībā, pats pēc darba ņemas ar būvdarbiem. Bet dzīvē kā jau dzīvē – visādi gadās, un pēc dažiem gadiem jaunie nonāk uz šķiršanās sliekšņa. Znotam nu jāaiziet ar vienu koferīti mantības, jo... māja ir sievasmātes īpašums. Un punkts. Nelīdz ne čeki, nedz tulznās sastrādātās rokas.

Arī šis nav juridiski risināms jautājums, jo māja pilnībā pieder sievasmātei. Taču, pamodelējot dažādas situācijas, izeju tomēr iespējams atrast. Ar piebildi – ja vien to nokārto un nodrošina laikus. Daudzās ģimenēs jaunie nevēlas, viņiem nav iespēju vai nav pamatojuma pārcelties dzīvot citur, taču viņiem ir līdzekļi – viņi var uzlabot vecāku mājas. Skaidrs, ka būvdarbi palielina mājokļa vērtību, jo pēc pārbūves būs vairāk telpu, māja labākā stāvoklī. Juridiski korekts variants būtu izveidot kopīpašumu. Jaunie var ierosināt: “Mēs piebūvējam pusi, bet, lūdzu, proporcionāli sadalām īpašumu četrās (vai vienalga cik) daļās.” Tad visi četri ģimenes locekļi būtu kopīpašnieki – abi vecāki, meita un viņas vīrs. Ja nu kādreiz jaunie izlemj šķirties, puisis varētu prasīt savu daļu izmaksāt naudā. Cilvēks ir darījis darbu, un katrs darbs ir adekvāti atalgojams. Citādā variantā nekas nesanāks – ja būvē tāpat, bez juridiskas lietu sakārtošanas, vēlāk šo situāciju arī nekādi juridiski atrisināt nevarēs.

Kopīpašums – nejauka lieta

Kaut arī abās iepriekšējās situācijās viens no it kā labākajiem risinājumiem ir kopīpašuma izveide, tomēr pats par sevi kopīpašums ir sarežģīta juridisko attiecību forma, kas arī bieži vien noved pie tračiem un villošanās. Kopīpašuma attiecībās ir strikti noteikta kārtība, un katrs nevar darīt, kā iedomājas. Nu, piemēram, vannasistabā uztaisīt eiroremontu, ielikt marmora vannu ar apzeltītiem krāniem un pēc tam pārējiem kopīpašniekiem pieprasīt maksāt līdzīgās daļās. Un, ja starp kopīpašniekiem sākas strīds par to, kādā krāsā jābūt sētai, beigās var arī palikt nenokrāsota.

Likums saka – ja ir runa par kopīpašumā izdarītiem pārgrozījumiem, ko prasījusi nepieciešama vajadzība (ar to saprotot ārkārtas situāciju), tad to var darīt, un vēlāk ir tiesības prasīt no pārējiem kopīpašniekiem samērīgi atlīdzināt šos izdevumus. To paredz Civillikuma 1068. panta trešā daļa. Šā panta pirmā daļa definē arī rīcību ar kopīpašuma priekšmetu kā kopumā, tā noteiktās daļās – rīkoties ar to drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu.

Cilvēki kopīpašuma attiecībās var nonākt pa diviem ceļiem – brīvprātīgi vai nosacīti piespiedu kārtā. Brīvprātīgi – tas ir, noslēdzot līgumu, savukārt nosacīti piespiedu kārtā par kopīpašniekiem cilvēki kļūst, piemēram, mantojuma ceļā. Tradicionālākais variants – kāds no vecākiem novēlējis saviem bērniem māju. Viens to grib, otrs ne, trešais pats nezina, ko grib, un tad sākas kopīpašnieku peripetijas. Te atkal ceļi ir divi – noslēgt vienošanos par lietošanas tiesībām vai māju pārdot un naudu sadalīt. Ja katrs grib citādi un neko nav iespējams sarunāt, diemžēl jādodas uz tiesu. Viens no klasiskākajiem risinājumiem – tiesa īpašumu liek pārdot izsolē un naudu sadalīt.

Tomēr jāņem vērā, ka kopīpašuma regulējums Civillikumā ir komplicēts, tāpēc būtu nepieciešama profesionāla konsultācija, kuras laikā cilvēkiem jānoskaidro un jāizprot gan savas tiesības, gan pienākumi.

Ja laikus neizdara

Par laikus nesakārtotiem juridiskiem jautājumiem un kopīpašuma skaudro pusi Patiesās Dzīves rīcībā ir reāls stāsts par svešinieku pretendēšanu uz dzimtas īpašumu. Ar to dalījās kāda sieviete no Rīgas, kura tam gāja cauri īpašuma vērtību pieauguma pīķa stundā. “Mūsu dzimtas māja piederēja papum un viņa māsai kā kopīpašums. Māsa nomira, un viņas daļā palika dzīvot māsas vīrs. Papus gribēja vienoties – lai viņš dzīvo, bet to daļu atpirks. Šis jautājums tika atlikts un atlikts, līdz vīrietis nomira. Mantojuma rezultātā viena ceturtā domājamā daļa no mājas, ko pagājušā gadsimta 30. gados savām rokām bija cēlis mans vectēvs, nonāca mantojumā svešai kundzei, tā vīrieša māsai, ar kuru nebija iespējama cilvēcīga saruna nedz par īpašuma atpirkšanu, nedz to, ka viņa varētu nākt tur dzīvot un godīgi piedalīties īpašuma apsaimniekošanā. Vairākus gadus viņas daļa stāvēja, ar tiesu izpildītāju zīmogiem aizzīmogota, un mēs gan apsaimniekojām īpašumu, gan sedzām visus izdevumus. Kad sāku risināt tēmu par godīgu izdevumu dalīšanu, kā to paredz Civillikums, pēkšņi pie maniem vecākiem ieradās pajauns vīrietis un paziņoja, ka viņš tagad ir jaunais ceturtdaļas īpašnieks. Pēc profesijas jurists. Piedāvāja interesantu shēmu, kā sadalīt īpašumu. Kā vēlāk, meklējot un atrodot interesantus dokumentus, noskaidroju, viņš šo īpašumu no kundzes bija iemainījis pret kaut kādām tur domājamām simtdaļām meža pie Salaspils – gabalu, kuram ir vēl padsmit īpašnieku. Tā teikt, ērts tranzītpleķis shēmošanai. Pēc tā brīža tirgus novērtējuma kopējā manas dzimtas īpašuma cena bija apmēram 400 000 latu. Rupji rēķinot, viņam piekrītošās ceturtās daļas vērtība – ap 100 000. Šī acīmredzami nesaprātīgā darījuma aizkulises, protams, miglā tītas, taču absolūti skaidri bija saprotams, ar ko darīšana. Mans advokāts sagatavoja, mūsuprāt, iespējami mazsāpīgāku priekšlikumu, un mēs sēdāmies pie sarunu galda. Pārrunas bija sarežģītas, prasīja daudz nervu, gaisā virmoja spriedze, bet beigu beigās vienošanās tika panākta, atdalot viņam vienu ceturto daļu no zemes īpašuma, ko apsviedīgais jurists tūdaļ veikli un izdevīgi pārdeva. Šīs zemes platība tolaik atbilda pieļaujamiem apbūves gabala izmēriem Rīgā.”

Māsa pret māsu

Tik tālu viss skaidrs, taču var gadīties situācijas, kad cilvēkam cerētais un iedomātais mantojums aiziet gar degunu, jo sākas radinieku strīdi. Patiesās Dzīves rīcībā ir vēl kādas sievietes stāsts. “Ilgus gadus nodzīvoju kopā ar māti privatizētā četristabu dzīvoklī. Palīdzēju ar naudu un apsaimniekošanu, taču mātes slimības un kopšanas laikā uzradās mana žēlsirdīgā māsa un uzlika dzīvoklim ķepu, pārrakstot uz sava vārda. Gribētu zināt, vai tagad, kad mammas vairs nav, man pienākas kāda atlīdzība un vai es varu pretendēt uz apdzīvojamo platību dzīvoklī, pirms tas tiek pārdots?”

Līdzīga situācija varētu rasties ne vienam vien, taču katrs gadījums jāskata individuāli. Un tā – jebkurā lietā. Katrs teikums dokumentā kaut ko svarīgu nozīmē, tāpat katrs komats var kaut ko mainīt. Šajā gadījumā viens no variantiem – mēģināt dāvinājumu apstrīdēt tiesā. Taču tas ir sarežģīts ceļš, un prakse rāda, ka dāvinājuma līgumi un ar tiem saistītie strīdi bieži vien vēl vairāk saasina attiecības starp radiniekiem. Ja reiz noticis tā, kā noticis, vienmēr vēl paliek sarunu ceļš. Māsai, kas gadiem dzīvojusi mammas dzīvoklī, jau nākamajā dienā nav jākravā mantas un jādodas prom. Jaunā dzīvokļa saimniece formāli to pieprasīt drīkst, tomēr tas nav vienīgais un obligātais variants. Ar māsu, kurai tagad pieder dzīvoklis, var attiecības noformēt, noslēdzot īres līgumu, maksāt un palikt tur dzīvot. Tad šīs attiecības regulēs likums Par dzīvojamo telpu īri. Ja īpašniece nevēlas slēgt līgumu, tad vienalga cilvēku no mājokļa, kurā viņš ir deklarēts līdz šim, var izlikt tikai tiesas ceļā, un tas ir samērā ilgstošs process.

Kaimiņtante un labdari

Sarežģītas situācijas var izveidoties, kad runa ir par vecāku cilvēku aprūpi. Piemēram, sirmā māte vai tēvs uzdāvina savu īpašumu tuviem, sirsnīgiem kaimiņiem vai īrniekiem, kas viņu kopuši. No morāles viedokļa, bērniem ir viela pārdomām, kāpēc vecāki savu mantu, ko būtu varējuši atstāt mantojumā atvasēm, atdāvinājuši citiem... Vai arī – kas tie par bērniem, kas neaprūpē savus vecākus un uzrodas tikai tad, kad paveras iespēja tikt pie mantas? Taču no juridiskā viedokļa situāciju var risināt līdzīgi kā iepriekš aprakstītajā gadījumā – mēģinot darījumu apstrīdēt. Tomēr tas var izrādīties ļoti grūti un ne vienmēr reāli.

Par uzturlīgumu pavisam noteikti ir vērts padomāt tad, ja plānots uzņemties rūpes par cilvēku, kas nav radinieks, pretējā gadījumā labdari un aprūpētāji par savu labo sirdi patiesi var palikt bešā, kaut arī cerējuši saņemt atlīdzību. Piemēram, cilvēki kopa un aprūpēja kaimiņtanti, kura bija solījusi mājiņu novēlēt saviem labdariem un apgādniekiem. Domāja, gribēja, bet nepaguva. Vēl nemaz nebija apbērēta, kad uzradās attāli radi, pieteicās par mantiniekiem, bet labie kaimiņi tā arī palika tukšām rokām. Šajā situācijā palīdzēt nevar nekādi. Tante nav uzrakstījusi testamentu, un kopēji, lai arī cik labi un krietni bijuši, paliek bešā. Attālie radi gan nav neatraidāmie mantinieki, kas Civillikuma 423. panta izpratnē ir laulātais un lejupējie, bet, ja pēdējo nav, tad tuvākās pakāpes augšupējie. Sānu radinieki šajā kategorijā neietilpst, bet, ja viņi pierāda radniecības pakāpi, tad var pretendēt uz mantojumu. Viens no labākajiem juridiskajiem risinājumiem būtu bijis starp kaimiņiem un sirmo kundzi noslēgt uzturlīgumu. Ja vien cilvēki ir gatavi patiesi uzņemties atbildību, rūpes un savā ziņā risku par neprognozējamiem un neparedzamiem izdevumiem – īpašuma saimniekam nav tuvinieku, viņam nepieciešama aprūpe, uzturēšana, iespējams, arī ārstēšana. Noslēdzot uzturlīgumu, īpašums nonāk jauno saimnieku rokās, bet patiesībā viņi nekad nevar zināt, cik ilgi par iepriekšējo saimnieku būs jārūpējas. Taču uzturlīdzekļu līgumus var slēgt, to var un vajag izmantot un godprātīgi pret to izturēties. Labāk noformēt līgumu, nevis gaidīt, kad tantīte uzrakstīs testamentu, vai mudināt viņu to darīt. Labi būtu visiem kopā aiziet pie notāra, kurš izskaidro, ka ar līgumu cilvēki uzņemas oficiāli būt par labdariem un sniegt palīdzību līdz mūža galam. Pareizi uzrakstītā uzturlīgumā viss ir atrunāts, nav jāuztraucas, ka tu šodien pēkšņi saņemsi mazāku aprūpi tikai tāpēc, ka ne tā paskatījies... Šādā variantā īpašums juridiski nonāk uztura devēja rokās, kamēr uztura saņēmējs vēl ir dzīvs, un arī pat neatraidāmie mantinieki vairs nevar uz to pretendēt. Cilvēks dzīves laikā savu īpašumu jau ir atdevis.