No pastaigas dabā ar atkritumu maisiem. Māris Strautnieks cīnās ar cūcību
“Nezinu, kā sirdsapziņa nemoka tos cilvēkus, kas tā dara. Tā ir necieņa ne tikai pret vidi, bet arī pret citiem normāliem cilvēkiem,” par atkritumu izmešanu mežā saka aktīvā dzīvesveida entuziasts un dabas draugs Māris Strautnieks.
Viņš ir viens no tiem, kurš regulāri savāc citu izmestos atkritumus mežā un citviet dabā, ne tikai Lielajā talkā, bet arī ikdienā. Fotogrāfijās redzamo atkritumu daudzumu Māris aprīļa sākumā iznesa no kāda 20 metrus gara piebraucamā meža ceļa, kaut gan katru gadu sakopj šīs apkārtnes vietas. Tas nav viņa īpašums, un viņš par to nesaņem naudu.
Iedvesmojās no jaunās māmiņas
Māris neuzskata, ka galvenokārt būtu jāmudina cilvēki vākt citu nomestos mēslus: “Iesākumā centīsimies nenomest zemē! Aiznesīsim savus atkritumus uz miskastēm!” Viņš jau skolas laikā Lielajā talkā ar klasesbiedriem pēc mācību stundām gāja lasīt atkritumus.
“Man tas likās svarīgi un interesanti! Šāda rīcība iemāca cienīt arī apkārtējos cilvēkus un savā ziņā mīlestību pret darbu. Tā ir jauniešu izglītošana ar reālu darbu. Un jaunietis, atceroties, ka pats ir gājis sakopšanas talkās, nākotnē nenometīs zemē atkritumus. Tas viss ir atkarīgs no tā, cik mēs paši esam atvērti labām idejām un rīcībai,” uzskata Māris.
Ar laiku viņš uzzināja par interesantu iniciatīvu #navjaugrūti: “Pats uzreiz vēlējos iesaistīties, un tā arī sāku ik pa laikam savākt atkritumus. Uz reālu rīcību mani pamudināja kāda konkrēta situācija. Braucot mājās, redzēju, ka viena māmiņa, pastaigājoties un pavadot laiku ar savu bērniņu, līdzi vilka atkritumu maisu, kur meta iekšā pa ceļam atrastos atkritumus. Es nevēlējos, ka viņai ir jādara tāds smags darbs, tāpēc, atbraucot mājās, pats sāku vākt atkritumus gar ceļmalām. Kā vēlāk uzzināju, viņai vienkārši bija nepatīkami, ka ceļmalas ir tik piemēslotas.”
Nav jau grūti pieliekties
Bieži dodoties pastaigās pa mežiem, Māris redz, ka ļoti daudz vietu ir piemēslotas. “Dienās, kad man ir brīvāks laiks, dažas stundiņas veltu atkritumu vākšanai. Parasti līdz divām stundām, lai tas viss nav apgrūtinoši. No mazotnes esmu vēlējies darīt labus darbus. Atkal kāda vieta ir tīrāka no atkritumiem. Savas darbības saskaņoju ar Līvbērzes pagasta pārvaldi. Tur strādā praktiski un atsaucīgi cilvēki, kuri piešķir man maisus, pēc tam savāc un aizved.” Pielasītos atkritumu maisus Māris parasti neskaita, bet to ir daudz.
Arī parastā ikdienā pastaigas laikā Māris ņem sev līdzi maisiņu, kur savāc pa ceļam atrasto, tik daudz, lai nav grūti panest, pēc tam samet savā konteinerā.
Jautāts, kāpēc viņš vāc atkritumus, Māris atbild: “Vienkārši ir skaisti redzēt sakoptu un nepiemēslotu apkārtni. Nav jau grūti arī pieliekties! Vispār izveidojies daudz interesantu situāciju, ko esmu pamanījis. Pie manis salasītajiem maisiem cilvēki ir apstājušies un pielikuši klāt savas pudeles vai maisiņu. Tas ir daudz labāk nekā izlidināt vienkārši ceļmalā! Vēlos domāt, ka daudzi vairs nenomet, jo, garām braucot, redz, ka kāds cilvēks vāc tos atkritumus, bet daļai tāpat ir vienalga.”
“Vienkārši ir skaisti redzēt sakoptu un nepiemēslotu apkārtni,” saka Māris Strautnieks, kuram ir neizprotama atkritumu izmešana dabā.
