Vai viss ir labi?

Es esmu zvanījusi policijai par to, ka pa ceļu starp braucošām automašīnām pārbijusies skraida govs, esmu izsaukusi gāzes dienestu, jo pastaigas laikā sajutu netīkamu gāzes smaku, esmu bārusies uz bērniem, kuri, neņemot vērā braucošu mašīnu, skrien pāri ceļam, esmu uzsaukusi cilvēkam, kurš kaut ko aizmirsis veikalā, un jautājusi mazam, uz ielas pamanītam bērnam, ko viņš te viens dara. Un vēl es vienmēr eju klāt pakritušajam, paklupušajam, dīvainā pozā uz soliņa sašļukušajam vai ceļmalā guļošajam un jautāju, vai nav vajadzīga palīdzība. Zinu, ja nepieiešu un nepajautāšu, vai viss labi, ilgi mocīšu sevi ar neatbildētu jautājumu – vai tiešām cilvēkam nebija vajadzīga palīdzība? Un arī tad, ja guļošais izrādās kāds gaužām apreibis klaidonis, viņa apstiprinošais ņurdiens vai kaut vai nelaipnā atbilde mani darīs mierīgu.

Biju “Prāta vētras” koncertā Jelgavā. Atmosfēra lieliska, cilvēku pūļi milzīgi. Aptuveni metru no mums stāvēja vīrietis, kurš, gatavojoties koncertam, bija tā pavairāk uzņēmis uz krūts un ļoti aktīvi un aizrautīgi atbalstīja mūziķus, līdz vienā brīdī sāpēs saķēra muguru, saļima dīvainā pozā, turoties pie metāla nožogojuma, un ar izmisuma pilnām acīm meklēja palīdzību pie blakus stāvošajiem. Daudziem, kas to redzēja, šis skats šķita varen smieklīgs, un neviens pat necentās viņam palīdzēt. Kad devos meklēt apsargu, kas varētu ziņot dežurējošajiem mediķiem, cietušais jau gulēja zemē un sāpēs sašķobītu seju elsa pēc palīdzības. Kāds blakusstāvošais vēl atļāvās ar kāju pabakstīt guļošo un pasmieties par amizanto situāciju. Apsargu atradu ātri, izstāstīju, kas par lietu, un viņš izsauca palīdzību. Kad atgriezos pie bērna un vīra, vīrietis joprojām gulēja zemē, un cilvēki, ejot uz savu izvēlēto galamērķi, kāpa viņam pāri. Šajā brīdī man aizmirsās koncerts, es redzēju tikai milzīgu vienaldzību, bezkaunību un necilvēcību. Atsteidzās mediķi, kādu laiku darbojās ap cietušo, tad novietoja uz nestuvēm un iznesa no pūļa.

Skumji, ka laikā, kad mums apkārt ir tik daudz šausmu, nevaram pastiept roku tam, kuram palīdzība ir nepieciešama tepat blakus… Un te es domāju ne tikai atbalstu šādā situācijā, par kādu tikko runāju, bet līdzatbildību pret vidi, kurā dzīvojam, pret cilvēkiem mums apkārt un pret notikumiem, kurus varam izmainīt, vienaldzīgi nepaejot garām un izliekoties, ka tos nemaz neredzam.

Visa “100 labu padomu” komanda ar lielu līdzatbildību gatavo ikvienu žurnāla numuru, jo citādi mēs nemaz nevaram. Kā gan mēs varētu mācīt ievākt tomātu sēklas, ja pašas neesam to pamēģinājušas? Vai arī dot padomus par ziemas krājumu gatavošanu, ja tādus neveidojam? Šoreiz žurnālu “100 labi padomi” galvenā redaktore Signe Šēnfelde ne tikai dalās ar savām iecienītākajām receptēm, bet arī ļauj ieskatīties viņas virtuvē un piedalīties marinēšanas procesā.

Vienmēr, rakstot par vietu, cilvēku un notikumu, domājam, kā ar šo rakstu nodot kādu praktisku padomu, vērtīgu atziņu un radīt vēlmi darboties, nevis tikai tukši un skaisti parunāt. Un es ļoti ceru, ka tu, lasītāj, jūti šo mūsu patieso, atbildīgo attieksmi ikreiz, kad ielūkojies “100 labos padomos”. Lai ražens augusts, lai darbotiesgriba un spēks neapsīkst! Un lai brīvbrīžos ir laiks paņemt rokās “100 labus padomus” un izlasīt no sākuma līdz beigām, tad nolikt kaudzītē pie citiem – ārā nemetamajiem, vērtīgajiem žurnāliem, ko pārlasīt vēl un vēl!

Ilze Trofimova,

žurnāla “100 labi padomi” redaktore

Jaunais “100 labi padomi” numurs pieejams no 3. augusta visās preses tirdzniecības vietās vai zurnali.lv.