Ideālā puķe latvieša dārzam - dienlilija. Selekcionārs: "Tām vajag ieskatīties acīs!"

Kaut arī dienliliju otrs vārds ir viendienīte, tās ziedi mīļotājus priecē divus skaistākos vasaras mēnešus – jūliju un augustu.

Dienlilijai latviešu valodā ir vairāki vārdi – arī dienziede un jau minētā viendienīte. Svešvalodās to vienkāršāk sazīmēt pēc latīniskā Hemerocallis, bet, tulkojot no sengrieķu valodas, nozīmē ‘dienas skaistums’. Zinot, ka zieda mūžs ir tikai viena diena, kurā tas no pumpura uzplaukst pilnziedā un, tuvojoties krēslai, vīst, nereti īsā mūža laikā mainot arī krāsas, rodas pat eksistenciāla rakstura pārdomas. Taču uz ziedkāta ir daudz pumpuru, kuri pakāpeniski uzplaukst, tāpēc pat viens dienlilijas cers sagādās prieku puķumīļiem teju mēnesi. Un, ja zinīgi pratīsi izveidot dienziežu dobi, tas būs grezns dārza rotājums pat abus divus vasaras mēnešus.

Pasaulē eksistē ap 35 000 dienziežu variāciju. Savvaļā sastopamas aptuveni 30 dienziežu sugu, visvairāk no tām – Austrumāzijā. Kad cilvēks no mežmalas un klinšu pakājes tās sāka stādīt arī savā dārzā, to misija bija nevis priecēt acis, bet gan dziedināt un... pabarot. Ķīnieši jau trīs gadu tūkstošus pavasaros bauda dienziežu jaunos dzinumus, bet vasarā – ziedpumpurus (43 mg/100 g C vitamīna), un nu arī Eiropas restorānos pasniedz dažādi pagatavotus dienliliju ziedpumpurus. Taču kopš 20. gadsimta tomēr visaugstāk tiek vērtēta dienlilijas kā skaistumauga misija, kālab jauki dzelteno diploīdās viendienītes taurīti, kura aug katras sevi cienošas lauku mājas puķu dobē, mēs pazīstam kopš bērnības.

Dienlilijas selekcija sākta pagājušā gadsimta 20. gados, kad tika radītas lielziedu variācijas. ASV dārzkopji ar dienlilijām aizraujas kopš 50. gadiem, Kalifornijā iekopjot veselas dienziežu plantācijas un greznu dobju krāvumus, bet līdz Latvijai un cienījamā selekcionāra Jāņa Vasarieša kolekcijai pirmās modernās nonāca 60. gados. Vasarieša aizrautīgākais sekotājs mīlestībā pret dienlilijām ir Varis Baņģieris, kurš izveidojis vairāk nekā 400 hibrīdu un ir lielākā Austrumeiropas dienziežu dārza īpašnieks. “Dienlilijas kļūst arvien populārākas, arvien vairāk par tām interesējas, to varu spriest arī pēc konkurences stādu tirgū. Turklāt nav tā, ka kāda no šķirnēm būtu pārāka par citām. Mūsu dārzā ir aptuveni 1000 šķirņu, bet Latvijā jau ir arī citi dienziežu audzētāji!” teic Baņģieris.

“Otru tik pieticīgu augu ir grūti iedomāties. Ja neiestādīsi purvā un ūdenī, bet puslīdz saulainā vietā, dienziede gadu gadiem augs bez kopšanas, miglošanas, siešanas, segšanas. Ūdens trūkuma vai slimību dēļ tā arī neaizies bojā kā māsīcas lilijas. Arī grauzēji tai liek mieru. Man ir stāstīts, ka dobei apkārt apstāda dienlilijas, bet vidū – lilijas, un žurkas apēd visas lilijas, taču dienlilijas aug kā augušas! Kurmis dienziedei varētu kaitēt vien tad, ja dienziede ir tikko iestādīta, – pacilājot,” slavē Baņģieris.  

“Galvenais – neiestādīt par dziļu, jo tad tās augs, bet negribēs ziedēt. Dienlilijas var stādīt no pavasara līdz rudenim. Arī tagad, augustā, ja pārstādot nebūsi slinks drusku palaistīt, tās neapvainosies un turpinās ziedēt arī jaunajās mājās. Mēs savas dienziedes nelutinām, pavasarī uzkaisām Kemira komplekso mēslojumu, tas arī viss. Taču, ja kādu gadu to piemirsīsies izdarīt, dienlilijas ziedēs tāpat, varbūt mazliet pieticīgāk. Svarīgi ir augu nepārmēslot ar slāpekli, citādi viss spēks aizies kuplās lapās.

Kad dienlilija nozied, ziedkāts ir jānogriež, taču lapas gan nevajag aiztikt! Uz ziemu atstāj, kā ir, un tikai pavasarī ar asu nazi nogriež nokaltušo daļu. Tad tās straujāk atmodīsies un labāk atgūs spēkus.”

Vienkāršie puķumīļi, ne selekcionāri, dienliliju šķirnēs orientējas pēc zieda formas, piemēram, ir klasiskā forma, ir „zirnekļi”. Krāsu spektrā tās ir teju no baltas līdz melnai. Vienīgā krāsa, kas vēl īsti nedodas rokās selekcionāriem, ir zilā, lai gan violetā tonalitāte nu jau arvien vairāk tuvojas kāroti zilajam. “Man šķiet, ka mūsu dārzkopis tā vēl īsti nav pieradis pie tumšo vidu dienlilijām jeb dienlilijām ar acīm. Vajag ieskatīties acīs! Arī manām dienlilijām jau ir zilas acis. Un vēl – lielākoties balto ziedu šķirnes ir baltas tikai pēcpusdienā; plaukstot tās ir dzeltenas, taču jaunākās šķirnes jau plaukstot ir baltas.

Vēl ir problēma ar pildītajām dienlilijām. Ja laiks ir silts, tās ir pildītas, ja paliek vēsāks – daļa vairs nav pildītas. Jā, tas ir atkarīgs no laikapstākļiem, nevis pareizas vai nepareizas kopšanas,” skaidro Baņģieris. “Un vēl man šķiet, ka vajag skatīties pēc dažādu krāsu šķirnēm. Esmu dzirdējis, ka saka: visas citas, tikai ne dzeltenās! Taču ekspremjera Kalvīša kundze meklē tikai dzeltenās! Tā ir gaumes lieta, lai gan zālienā dzeltenās, iespējams, izskatās visefektīgāk.”

Dienlilijas vislabāk jutīsies saulainā vietā, piemēram, dobē zālāja vidū vai arī pie saulainākās ēkas sienas. Tās gan daudz neprotestēs, ja tavā dārzā visas saulainākās vietas jau ir aizņemtas, – ziedēs, bet ne tik krāšņi kā saulītē. Dienziedēm nav pretenziju arī pret ūdeni, īpaši, ja tās aplaista (atdarīs ar krāšņiem ziediem), tās var stādīt arī dīķmalā, ja vien saknes nemirkst ūdenī.

Pirms stādīšanas tām vajadzētu sagatavot dobi, savu pusmetru dziļi sastrādātu smilšmāla vai mālsmilts augsni, kurai vajadzētu labi satrūdējušus kūtsmēslus, lapu trūdus vai kompostu. Taču dienziedes ir ar mieru ziedēt pat kāpās un klintīs, ja vien tai būs pieejams kāds gabaliņš ielabotas augsnes.

Varis Baņģieris brīdina: “Svarīgi ir tās neiestādīt par dziļu – tā lai augsne nesniedzas augstāk par 2 centimetriem virs saknes pie kātiem. Arī pārāk cieši dienziedes nevajadzētu stādīt – aptuveni 60 cm, pat metru atstatus, jo dienziedes ātri saceros. Protams, ja vēlies skaistu dobi uz karstām pēdām, katram ceram atvēli tikai 30 centimetrus, taču tad tās var sacerot tik blīvi, ka ziedkāti ies krustā, un tas vairs neizskatīsies labi. Kā veidot dobi, lai dienlilija izskatītos viskrāšņāk? Tās ir individuālistes: man patīk, ja zālienā ir trīs vienas šķirnes dienziedes. Izskatās ļoti labi. ”

Kā pareizi kopt dienlilijas?

Kaut arī dienziede ir pieticīga un izturīga, skaistāk tā ziedēs, ja tomēr tai pievērsīsi mazliet vairāk uzmanības. Jaunus stādījumus pavasarī iesaka mulčēt ar kompostu vai bagātinātu neitralizēto kūdru. Ravējot tās jākaplē sekli, citādi traumēsi sīkās uzsūcējsaknītes. Ja maijs ir sauss, aplaisti, – šajā laikā veidojas ziedkopas, un, ja augam trūks ūdens, ziedi būs trūcīgāki.

Ziedēšanas laikā dienliliju dobe labāk izskatīsies, ja katru vakaru izlauzīsi noziedējušos ziedus. Ja vēl neatplaukušie ziedpumpuri ir krāsā, kas tai nav raksturīga, kļūst zaļi un grumbuļaini, neatveras un uzpūšas, tajos ir ieperinājusies dienziežu pumpuru mušiņa, kuras kāpuri izgrauž pumpuru no iekšpuses. Tad bez kavēšanās slimos ziedpumpurus izlauz un iznīcini (tikai neliec kompostā!).

Kā sadalīt dienziežu ceru?

Dienziežu ceru visvieglāk sadalīt, ja tās vienā vietā nav augušas ilgāk par trim gadiem, – izrok ar lāpstu vai dakšām, nopurina lieko zemi un, ar rokām stingri saņemot stādus pie sakņu pamatnes, tos groza un kustina, līdz atdalās atsevišķi stādi. Ja tomēr stādi turas kopā, tad saknes noskalo ar ūdeni un ar asu nazi stādus atgriež. Ar lielu, ilgi augušu ceru diemžēl tik galanti neizdosies rīkoties – vienkārši ar lāpstu pāršķeļ vairākās daļās.

Inta Plūme, selekcionāra Vara Baņģiera labā roka, par visērtāko veidu iesaka internetu. kur mājaslapā daylily.lv var visas apskatīt, izpētīt, izvēlēties sev skatā un cenā vispiemērotāko un, protams, pasūtināt. Janvārī un februārī ik gadu ir lieliskas atlaides. Pievērs uzmanību arī tam, ka dārznieki piedāvā vairākus komplektus, piemēram, iesācējiem, kuriem dārzā nav nevienas dienlilijas vai arī īpaši izsmalcinātajiem dienziežu speciālistiem, kurā apkopotas labākās un arīdzan dārgākās Vara Baņģiera veidotās šķirnes. Cena – no 2 līdz 100 eiro par stādu.

Vislabāk, protams, jūlijā un augustā braukt uz Talsu novada Laucieni, uz Mierkalniem, kur ir Austrumeiropā lielākais dienziežu dārzs, lai šo krāšņumu redzētu savām acīm un nofotografētu klātienē, kur laipni gaidīti visi puķu draugi, tomēr, tiesa, tad jārēķinās ar palielu konkurenci, jo reizēm te sabrauc vairāki ekskursiju autobusi vienlaikus, un dārznieki nespēj visiem dienliliju tīkotājiem atbildēt uz interesējošajiem jautājumiem. Taču neviens jau neliek uzreiz ko iegādāties, var šo daili tikai iemūžināt fotogrāfijā vai uz lapiņas piemest tās šķirnes, kuras ir iepatikušās (tas nav viegli, jo pilnziedā patīk pilnīgi visas, bet to ir teju tūkstotis!), un tad braukt vēlreiz ar sarakstu.

Signe Šēnfelde, žurnāls „100 Labi Padomi” / Foto: Aigars Hibneris, Georgs Viljams Hibneris, no Vara Baņģiera personiskās kolekcijas