Par interesantām profesijām: Gunārs Pētersons jau vairāk nekā 40 gadus pēta sikspārņus
Bioloģijas doktors Gunārs Pētersons jau vairāk nekā 40 gadu pēta sikspārņus, viņš ir viens no trim mūsu valstī sertificētajiem šo dzīvnieku ekspertiem un Latvijas sikspārņu aizsardzības biedrības valdes priekšsēdētājs. “Es teiktu, ka tā ir atpūta dabā, jo mūsu darbam ir privilēģija ceļot pa skaistām Latvijas vietām, līst alās, cietokšņos, pagrabos un skaitīt sikspārņus,” pasmaida Gunārs.
“Kad studēju Bioloģijas fakultātē, nekādi nevarēju izvēlēties sava pētījuma tēmu, un pasniedzēja ieteica doties pie fakultātes muzeja darbinieces Ināras Bušas, kas bija pirmā mērķtiecīgā sikspārņu pētniece Latvijā. Tā arī paliku strādāt Latvijas Dabas muzejā uz veselu gadu, uzrakstīju diplomdarbu par sikspārņiem, un kopš tā laika tas palika par manu hobiju. Tā bija liela nejaušība, kas notika, pateicoties pasniedzējai,” atklāj Pētersons.
Darbs ziemas beigās un visu vasaru
Sikspārņu aizsardzības biedrība ir dibināta nesen – 2016. gadā. “Apvienojāmies vairāki domubiedri un noformējām to, ar ko jau bijām nodarbojušies vairākus gadu desmitus – sikspārņu monitoringu un pētīšanu. Biedrību izveidojām, lai kļūtu zināmāki un informētu citus, jo bieži vien cilvēkiem ir nepieciešama mūsu konsultācija. Vēlamies iepazīstināt ar sikspārņiem, iznāk arī veikt lielus projektus pēc pasūtījuma saistībā ar vēja elektrostaciju būvniecību,” skaidro Pētersons.
“Monitoringi ir ļoti dažādi atkarībā no sezonas. Ziemas beigās mēs katru gadu apbraukājam 150 sikspārņu ziemošanas vietas kopā ar diezgan lielu skaitu pētnieku. Vasarā ir vairāki cita veida monitoringi, piemēram, viens īpaši veltīts dīķu naktssikspārnim, kad notiek mītņu skaitīšana, jo sikspārņi vasarās dzīvo kolonijās,” stāsta Pētersons.
Parasti grupa vakarā uzceļ teltis un pētniekus nostāda konkrētās vietās – punktos, kur var redzēt, kā izlido sikspārņi, ieslēdz ultraskaņas detektorus, kas ļauj saklausīt lidojošos zīdītājus, un tālāk vēro, cik daudz sikspārņu izlido. “Reizēm Latgalē novērojam pat vairākus simtus un arī citviet Latvijā, piemēram, baznīcās. Jūlijā mums ir monitorings virs ūdens, kad braucam ar laivām un skaitām sikspārņus ar ultraskaņas detektoriem,” teic Pētersons.
Noklausās, ieraksta un analizē
Pērn uzsākts jauns monitoringa veids – dažādās Latvijas vietās izvieto automātiskos detektorus, piemēram, vakarā iekar kokā un nākamajā rītā savāc, un tad datorā analizē sikspārņu izdotās ultraskaņas ierakstu, ko fiksējis uztvērējs. Mūsdienās datorprogrammā var pētīt un noteikt sikspārņu sugu pēc audioieraksta.
Sikspārņi nepavisam nav akli, taču apkārtni uztver ar eholokāciju kā radars – lidojuma laikā nepārtraukti izdod pāris milisekunžu īsus ultraskaņas signālus, kas atbalsojas no šķēršļiem un atgriežas ausīs. Tādējādi sikspārņi nosaka šķēršļus, to attālumu un arī to, vai objekts ir kas ēdams. Izdotie ultraskaņas signāli dažādām sugām atšķiras.
Rudenī ir migrējošo sikspārņu monitorings Kurzemes rietumkrastā Bioloģijas institūta pētījumu stacijā Papē. Tas ir viens no senākajiem monitoringiem, ko veicam regulāri jau vairākus gadus, pētām sikspārņu migrāciju, skaitot ar ultraskaņas detektoriem, gredzenojam,” skaidro Gunārs.
Līdzīgi gājputniem arī daudzi sikspārņi dodas ziemot uz siltākām zemēm, un migrācijas ceļš ved pāri Papei. Pētnieki to izmanto, kopš 2014. gada augusta šeit pie jūras uzstādīts pasaulē pirmais sikspārņu murds 15 metru augstumā – lidoņi iekrīt lamatās, tos apgredzeno un atlaiž brīvībā. Murda izgatavošanu par 22 000 eiro pilnībā finansēja Berlīnes Leibnica institūts dzīvnieku izpētei nebrīvē un savvaļā.
Bīstamie logi un burkas
Apbraukājot 150 sikspārņu mītnes Latvijā katru gadu, pētniekiem nākas novērot arī ko nepatīkamu. Gunārs: “Nesen Preiļu pilī starp dubultajiem logiem atrasti 12 beigti sikspārņi. Tāds pats novērojums bijis arī Daugavpils cietoksnī, tikai daudz lielākā apmērā. Tāda problēma vērojama vecās ēkās ar dubultajiem logiem. Cilvēkiem arī jādomā, lai, piemēram, pagrabos neatstātu atvērtas un tukšas trīslitru burkas.”
Nereti saņemti ziņojumi, ka atrasti beigti sikspārņi. “Tas tādēļ, ka sikspārņi ielien burkā un nevar izlidot laukā, jo evolūcijas laikā nav ieguvuši pietiekami daudz zināšanu par stiklu, bet tikai par grumbuļainu koka virsmu. Tie ir ekoloģiskie slazdi, ko cilvēks neapzināti izveidojis – logi, burkas, kur sikspārņi iekrīt iekšā, jo viņus interesē dažādi tukšumi, caurumi,” brīdina pētnieks.
Nāve zem vēja rotoriem
Kopumā Gunārs uzslavē iedzīvotājus par atsaucību, kas ļauj pētnieku grupām iet pagrabos un meklēt sikspārņus, tikai jābūt uzmanīgākiem. “Vienīgā problēma varētu būt, ka dažkārt cilvēki sabojā sikspārņu mājvietu, ziemošanas vietu, aizberot pazemi, bet varbūt viņi vienkārši nezināja, ka tur dzīvoja sikspārņi, un tas notika netīšām.”
Šobrīd aktuāls jautājums ir par vēja spēkstacijām, ko Latvijā gatavojas būvēt arvien vairāk – šie ģeneratori ir ļoti bīstami putniem un sikspārņiem. Rotējošo lāpstiņu tuvumā ir zemāks gaisa spiediens, un lidonis iet bojā, pat nesaduroties ar rotoru – saplīst iekšējie orgāni.
“Mēs veicam izpēti pirms būvniecības uzsākšanas, mēģinām noskaidrot sikspārņu uzturēšanās vietas un dodam ieteikumus, kur visdrošāk būvēt, un tas aizņem daudz laika, vairākus mēnešus, taču to ir svarīgi izdarīt,” uzsver Pētersons.
Latvijas sikspārņu pārstāvis Eiropā
Latvija nav vienīgā valsts, kas nodarbojas ar sikspārņu pētniecību. Eiropā ir ļoti daudz monitoringa programmu, Latvija sadarbojas galvenokārt ar Vāciju un Somiju. Eiropas mērogā sikspārņus aizsargā “Eurobats” līgums, arī Latvija to parakstījusi, tāpēc regulāri jāsniedz oficiāls ziņojums par novēroto.
Tieši Pētersonam ir gods un pienākums “Eurobats” pārstāvēt Latviju: “Vienreiz gadā tiekos ar visu valstu pārstāvjiem, kur pārrunājam interesantākos novērojumus un visus jaunumus. Stāstītais sapulcēs tiek dokumentēts un iesniegts rakstiskā veidā, vēlāk šie ziņojumi ir brīvi pieejami internetā. Tā ir lieliska iespēja pētniekiem būt sadzirdētiem.”
Arī sikspārņus var ietekmēt klimata pārmaiņas, no šo dzīvnieku pētnieku viedokļa – pat pozitīvi. “Ir nojauta, ka tās sikspārņu sugas, kuras bija retākas, varētu savairoties. Novērojam, ka arvien vairāk sikspārņu sāk izlemt “neemigrēt” ziemā, bet palikt Latvijā, tāpat kā putni, piemēram, stārķi. Gaidāms, ka, ziemām kļūstot siltākām, sikspārņu migrējošajām sugām ziemošanas areāls virzīsies uz ziemeļiem.”
Gulēšanas īpatnība
Kāpēc sikspārņi guļ ar galvu uz leju? To anatomijas dēļ lidojumu visvieglāk ir uzsākt pēc pusmetru līdz metru gara kritiena lejup – sikspārnis atlaiž kājas, krīt un paceļas spārnos.
Raksts tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu
