“Ir jūtams pārāk liels lauku mentalitātes efekts!" Baltkrievi aizvien biežāk nomaina Lietuvu pret Poliju
Daudziem baltkrieviem pirmā emigrācijas valsts bija Lietuva, taču vēlāk daudzi nolēmuši pārcelties uz Poliju.
Interneta izdevums MOST aprunājās ar tiem, kas gatavojas pārcelties vai jau nesen nomainījuši Viļņu pret Varšavu.
Nikolajs dzīvo Lietuvā kopš 2021. gada, viņam ir savs bizness. Viņš plāno pārcelties no Viļņas uz Poliju tuvāko mēnešu laikā, izvēloties starp Krakovu un Varšavu. “Galvenais iemesls ir tas, ka Lietuvā ļoti grūti iegūt pilsonību. Mani nebaida eksāmeni, bet šī brīža situācijā ierobežojumi baltkrieviem var kļūt vēl stingrāki jebkurā brīdī. Polijā būs vieglāk iegūt pasi un iekļauties vietējā sabiedrībā,” viņš stāsta.
Nikolajam Lietuva tomēr patīk. “Šeit nejūties kā migrants — atšķirībā no Polijas. Lietuva pēc sajūtām ir tuvāka baltkrieviem. Protams, mums ar poļiem arī ir daudz kopīgas vēstures, bet, kad brauc pa Viļņu un pierobežas apgabaliem, redzi dabu un jūties kā mājās.”
Vienīgais šķērslis, viņaprāt, ir valodas barjera. “Ja būtu pāris gadus mācījies nopietni, zinātu lietuviešu valodu labāk. Protams, kaut ko saprotu, bet tā nav poļu valoda.”
Viņš norāda, ka pēdējā laikā daudzi baltkrievi pārcēlušies uz Poliju, un pats par to izlēmis vairāk nekā pirms gada.
“Negribēju steigties, bet man gribas dzīvot Polijā — tur vairāk biznesa iespēju un lielāka izvēle. Daudzas preces arī tāpat pasūtīju no Polijas. Lietuvā reizēm jūtams tāds “lauku mentalitātes” efekts — mēs paši par sevi, netraucējiet mūs. Lai gan tas, iespējams, ir loģiski – valsts ir mazāka un mierīgāka.”
Savukārt Oļegs no Baltkrievijas aizbrauca pirms gada – pēc kratīšanām un draudiem no drošības iestāžu puses. “Tad man jau bija Lietuvas vīza, tāpēc izvēlējos Lietuvu kā iespēju steidzami aizbraukt. Šeit saņēmu uzturēšanās atļauju ar cilvēktiesību organizāciju palīdzību, vēlāk – ārvalstnieka pasi,” viņš stāsta.
Oļegs ir pateicīgs Lietuvai par patvērumu, taču atzīst – Polija viņam bijusi tuvāka jau no paša sākuma. “Man ir poļu saknes, ģimenē saglabājušās tradīcijas – katoļu svētki, virtuve. Aktīvi mācos poļu valodu.”
Viņš piebilst, ka Polija viņam ir ne tikai jauns emigrācijas virziens, bet arī daļa no personīgās un ģimenes identitātes. “Vienmēr esmu jutis pievilkšanos Polijai – emocionāli, iekšēji. Esmu bijis gan Varšavā, gan Belostokā. Varšava ir dinamiska, ar daudz profesionālu iespēju, savukārt Belostoka – mierīgāka un mājīgāka. Vēl neesmu izlēmis, kur apmesties.”
Jana kopā ar vīru Ļevu un diviem bērniem pārcēlās uz Poliju pirms trim mēnešiem, nomainot Viļņu pret Varšavu. Vīrs strādā IT jomā, bet Jana māca svešvalodas un tagad galvenokārt rūpējas par bērniem.
Divus gadus viņi dzīvoja Viļņā, kur Ļeva uzņēmumam bija birojs, un ģimene saņēma Blue Card. “Mums bija labi – īrējām dzīvokli no baltkrieviem, lieliski saimnieki. Ar valodu nebija problēmu – gandrīz visi Viļņā runā krieviski vai angliski. Ir arī organizācija, kas palīdz ārzemniekiem ar visiem jautājumiem – no nodokļiem līdz bērnu pabalstiem,” stāsta Jana.
Taču viņa atzīst, ka vīram Lietuva patikusi mazāk. “Bez lietuviešu valodas daudz kas paliek nesaprotams – uzraksti, automātiskie atbildētāji. Turklāt Viļņā bieži ir pelēks laiks, bet Varšavā šķiet vairāk saules. Vīrs arī visu laiku teica, ka Lietuvā dārgi. Lai gan Varšavā īre un komunālie maksājumi ir vēl lielāki, pārtika tomēr lētāka, un bērnu drēbes [tiešsaistē] Vinted nopērkamas par pieņemamākām cenām.”
Baltkrievi, kas sākotnēji izvēlējās Lietuvu kā drošu patvērumu, arvien biežāk pārcelās uz Poliju, meklējot vieglāku integrāciju, vairāk ekonomisko iespēju un kultūras tuvumu. Daudzi gan uzsver, ka Lietuva viņiem palīdzējusi izšķirošos brīžos, taču dzīvei ilgtermiņā Polija šķiet piemērotāka.
