Ko Lieldienu galdā ceļ Rīgas Svētās Trejādības Sergija sieviešu klosterī?

Par klostera ikdienas maltītēm, gavēni un tradicionālo Lieldienu ēdienu gatavošanu žurnālam "100 Labi Padomi" stāsta Rīgas Svētās Trejādības Sergija sieviešu klostera māsa Melānija. Viņas ikdienas pienākumos ir klostera grāmatvedība un uzturēšanās atļauju noformēšana, jo Rīgu par vietu savai kalpošanai Dievam izraudzījušās arī ticības māsas no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Polijas. Pašlaik Rīgas Svētās Trejādības Sergija klosterī ir aptuveni 60 māsu.

199 dienas gavēņa gadā

“Vairākas reizes pārskaitīju, sanāca, ka šogad gavēnis ir 199 dienas,  pārējās – 166 – var ēst gaļu. Nākamgad Lieldienas būs vēlāk – 1. maijā, līdz ar to Pētera gavēnis būs īsāks, tātad 2016. gadā būs tikai 188 gavēņa dienas,” vēstulē jau pēc mūsu tikšanās raksta māsa Melānija. Es viņu daudz izjautāju par gavēni, pareizāk, par tā fiziskajām, piezemētajām, izpausmēm – dienaskārtību, maltīšu gatavošanu, atļautiem un neatļautiem produktiem.

Pareizticīgās baznīcas gads nosaka četrus ilgākus gavēņus: Ziemassvētku jeb Filipa, kas sākas 28. novembrī un beidzas 6. janvārī, visstingrāko 40 dienas ilgo Lielo gavēni pirms Lieldienām, Pētera gavēni, kas sākas nedēļu pēc Vasarsvētkiem un ilgst līdz 12. jūlijam, divas nedēļas pirms Dievmātes Aizmigšanas svētkiem, ko svin 28. augustā, kā arī katru trešdienu un piektdienu. Gavēņa maltītēs netiek iekļauti gaļas un piena produkti. “Kopš pirmsākumiem apustuļi ir noteikuši Lielā gavēņa ilgumu – izrādās, tā precīzi ir gada desmitā daļa (no septiņām nedēļām atņemot sestdienas un svētdienas). Kopā sanāk 35 dienas, pie kurām pieskaitot Lielās Sestdienas gavēni un pusi no Lieldienu nakts iegūstam 36,5 dienas (Преподобнаго отца нашего АВВЫ ДОРОФЕЯ душеполезные поучения. Свято троицкая Сергиева Лавра, 1904. C. 169–170). Agrāk Lielajā gavēnī nelietoja arī augu eļļu, izņemot sestdienas un svētdienas, tagad lielākoties tik stingri gavē tikai pirmo un pēdējo nedēļu, pārējā laikā eļļu lieto katru dienu,” skaidro māsa Melānija. “Kā Dievs Vecajā Derībā, dodot savai tautai baušļus, ir noteicis katru gadu desmito daļu no visiem ienākumiem ziedot Dievam, tādējādi saņemot svētību visiem saviem darbiem, tā Jaunajā Derībā mēs esam aicināti visas savas dzīves desmito daļu īpaši veltīt Dievam, grēku nožēlai, un tas nav iespējams bez vēdera ierobežošanas. Ievērojot Lielo gavēni, cilvēks attīra savu miesu no smaguma, kas rodas no pārmērīgas ēšanas, un dvēseli – no grēku smaguma,” raksta māsa Melānija. Sarunā viņa atzīst, ka pirmajā laikā klosterī, kur arī dienās, kad maltītei nav ierobežojumu, uzturā nelieto gaļu, gavēt ir bijis grūti, taču ar laiku šādi ēdienkartes ierobežojumi ķermeniskajās sajūtās rada vieglumu. “It īpaši, ja to apvieno ar lūgšanām. Gavēnis jau nav tikai atturēšanās no ēdiena, tas ir jāsavieno ar atteikšanos no sliktām domām, dusmām, skaudības. Nereti, tas ir daudz grūtāk par atteikšanos no ēdiena,” teic māsa Melānija.

Minējumi, kāpēc pareizticīgie Lieldienu svinībām gatavo tieši bagātīgu raudzētas mīklas cilindrveidīgu maizīti kuliču un no biezpiena, aizdarot ar saldo krējumu un sviestu, sien pashu nošķeltas piramīdas formā, ir dažādi. Kuri ir patiesi, nezina teikt arī māsa Melānija. Iespējams, ka kuliča aizsākums ir artoss. Grieķu valodā artos nozīmē raudzētu maizi; to iesvēta Lieldienu dienā ar īpašu lūgšanu un glabā dievnamā uz analoja pretī ikonostasam visu nedēļu pēc Lieldienām, bet sestdienā to izdala ticīgajiem kā svētumu, kas liecina par Pestītāja klātbūtni. Tā arī ir cilindriskas formas, taču artosu gatavo no produktiem, kas atļauti gavēnī, tātad šī maizīte ir pieticīga un ātri sacietē. “Kuličs grieķu valodā nozīmējot apaļu maizi... Un nav jau tā, ka it visur pareizticīgie uz Lieldienām gatavo kuliču un pashu. Māsas no Baltkrievijas stāsta, ka tur cep tikai kuličus un krāso olas, pashu negatavo. Acīmredzot viss ir atkarīgs no tā, kādi produkti ir pieejami. Kuličam, protams, tiek tas vislabākais, kas gavēņa laikā sataupīts. Zemnieku sētā savulaik tam bija praktisks izskaidrojums – pienu lietot nevari, taču govis jāslauc, olas ēst nedrīksti, taču vistas dēj. Krējums, sviests un olas iekrājās, tāpēc šie divi ēdieni ir tik bagātīgi un gardi! Jo bagātīgāk un greznāk, jo labāk – kuličam vajag visu to labāko! Pareizticīgā baznīca svin 12 lielus svētkus, bet Lieldienas, Kristus augšāmcelšanās svētki, ir vissvarīgākie, jo apliecina mūžīgo dzīvošanu,” stāsta māsa Melānija. Arī viņa, tuvojoties Lieldienām, kopā ar citām māsām cep kuličus, kuri ir ne tikai klostera svētku mielasta lielākais gardums, bet arī mīlestībā dāvāta velte labdariem. “Ar to produktu daudzumu, kas dots jūsu receptē, mums nav pat ko sākt! Mums vajag daudz vairāk, lai visiem sanāktu. Tāpēc mēs kuličus sākam cept laikus; mājas kārtībā to parasti dara Klusajā sestdienā no rīta, lai būtu gatavi un jau izgreznoti, kad jānes uz baznīcu nosvētīt...”

Kuliča recepte, ko jau vairāk nekā 30 gadus izmanto klosterī, uz Rīgu atceļojusi no Svētās Trejādības Sergija Lavras Krievijā, kur Sergijeva Posadā ir daudzu māsu garīgais tēvs un iepriekšējā dzīvesvieta. Arī tai, kura šo recepti paņēmusi līdzi. “Pirms tam par svētku maizītes cepšanu atbildēja cita māsa, kura nu ir cienījamos gados. Viņai bija sava recepte – kuliči sanāca augsti, lielām cepurēm. Tagad mūsu kuliči ir zemāki, taču mīkla ir bagātīgāka – svaigi uz galda stāv visas 40 dienas!” priecājas māsa Melānija un rāda, kādās formās viņas kuličus cep. Tās ir dažādas – gan no sendienām sataupītas, gan laika gaitā misijai pielāgotas, piemēram, skārda konservu kārbas, kur pirms tam ir bijuši zaļie zirnīši.

“Svarīgākais, kas būtu jāņem vērā, ja vēlaties kuliču rotāt ar cukura glazūru, vispirms tā virsma ir jānoziež ar olas dzeltenumu, citādi glazūra kā tāds vāciņš nāks nost. Vienreiz mums tā gadījās,” pamāca māsa Melānija. “Taču, ja man jāsaka taisnība, kuličs man šķiet gards tikai, kad pirmo reizi pēc gavēņa apēdu šķēli. Citādi man vairāk garšo pasha –  tā atgādina maigu debesmannu!... Savukārt olas ir jākrāso Zaļajā ceturtdienā – tad tās, baznīcā nosvētītas, ir svaigas visu gadu un nākamajās Lieldienās ir ēdamas. Tā tik tiešām ir, esmu to pārbaudījusi.”

Svētdienas zupa no pašu skābenēm

“Kādreiz ar tačkām braucām uz veikalu pēc maizes, ar lielām kannām pēc piena. Tagad ir piegādes firmas, kas pasūtināto atved klāt. Mums ir viena māsa, kurai patīk vadīt auto, un tā viņa brauc uz tirgu iepirkt to, kas mūsu maltītēm trūkst... Braucam uz Valgundi (tur atrodas Rīgas Svētās Trejādības Sergija sieviešu klostera filiāle, kurā kalpo aptuveni 40 māsas. – S. Š.) palīdzēt lauku darbos – tad mums ir pašu audzētas saknes. Rudeņos dodamies uz mežu ogot un sēņot. Katru piektdienu pusdienās ir sēņu zupa, tāpēc mums tās vajag daudz. Sēņojot liekam grozā visas, pēc tam kaltējam vai sālam. Taču tās māsas, kas dzīvojušas Baltkrievijā, apagalvo, ka pārtikušas tikai no baravikām, jo citas nav nekādas sēnes... Tepat, Rīgas klostera teritorijā, mums ir neliels dārziņš, kur audzējam skābenes, dilles, pētersīļus un gurķus. Tāpēc mums svētdienu pusdienās ir pašu audzētu un sālītu skābeņu zupa ar olu. Rudeņos mums ziedo daudz ābolu, tad spiežam sulu un gatavojam ievārījumus ziemai. Mēs pašas arī skābējam kāpostus – to darām novembra sākumā, lai uz Ziemassvētku gavēni tie būtu ieskābuši. Gardi kopā ar eļļu un sīpoliņiem pie kartupeļiem,” māsa Melānija stāsta par ikdienas maltīšu ritmu, kas ik nedēļas atkārtojas. Viņai šāda lietu kārtība ļoti patīkot.

Rīgas Svētās Trejādības Sergija sieviešu klosterī pēc šīs receptes kuličus cep jau 30 gadus. Rotājumu centrā parasti ir divi kirilicas burti XB – saīsināts Христос вoскрeсе, proti, Kristus ir augšāmcēlies.  

4 vidēji kuliči

1 kg miltu

400 ml piena

300 g sviesta

250 g cukura

100 ml eļļas

100 g rozīņu

4 olas + 1 olas dzeltenums pārsmērēšanai

70 g rauga

1 tējk. sāls

vanilīns vai 1 vaniļas pāksts

Cukura glazūrai:

2 olas baltumi

100 g pūdercukura

pārtikas krāsas – pēc gaumes

1. Izšķīdini raugu nelielā daudzumā uzsildīta (bet ne karsta!) piena, pievieno nedaudz cukura un nedaudz miltu. Atstāj siltā vietā, lai uzrūgst.

2. Sakul olas ar cukuru, pielej uzsildītu (bet ne karstu!) pienu, izkausētu sviestu, sagatavoto ieraugu, iesijā miltus. Visu rūpīgi samaisi un pievieno eļļu. Mīci, līdz mīkla nelīp pie rokām. Beigās pievieno miltos apviļātas rozīnes, pārsedz ar drāniņu un ļauj, lai rūgst.

3. Uzrūgušu (kad tā divreiz pieņēmusies apjomā) atkal samīci, liec ietaukotās formās un ļauj, lai tā vēlreiz uzrūgst.

4. Uzkarsē krāsni līdz 180–200 grādiem un liec tajā cepties kuličus aptuveni 40–60 minūtes.

5. Kad kuličs padzisis, cepuri tam pārklāj ar sakultu olas dzeltenumu. Kuliču var apgleznot ar glazūru: olbaltumus un cukuru sakuļ ar mikseri un, ja vēlas, pievieno pārtikas krāsvielas.

Pashas pagatavošanai iespējams iegādāties īpašas liepas koka vai plastmasas formiņas, kas veido šim rituālajam ēdienam tradicionālo nošķeltas piramīdas formu, kas simbolizē Kristus kapu. Taču šai misijai vari piemērot citus traukus, piemēram, nelielu māla vai pat plastmasas puķu podu. Atceries, ka pashas gatavošanai, drīzāk – tās notecināšanai un nobriedināšanai –, nepieciešams daudz laika, tāpēc neatliec to uz pēdējo brīdi!

3 kg biezpiena

1,5 kg sviesta, istabas temperatūrā

1,5 kg cukura

0,5 l skābā krējuma

15 olas (6 veselas, 9 dzeltenumi)

naža gals sāls

naža gals vanilīna vai 1 vaniļas pāksts mīkstuma

mandeles, tīrītas un kapātas – pēc vēlēšanās

1. Biezpienu paturi pa nakti zem sloga, lai notek liekais šķidrums, tad sajauc ar sviestu un divas reizes izmal gaļas mašīnā.

2. Biezpiena un sviesta masai pievieno pārējās sastāvdaļas. Visu rūpīgi samaisi un, nepārtraukti maisot, uz mazas uguns karsē. Tiklīdz parādās pirmais burbulītis, ņem nost no uguns! Ja pashu pārkarsēsi, tā sanāks tumša un graudaina.

3. Gatavo masu labi atdzesē. Kad tā ir sabiezējusi, liec to ar marli izklātā formā un vēsumā paturi to zem ne pārāk smaga sloga vēl vismaz diennakti.