Svaigs gaiss tavās mājās jeb atklāti par to, kas ir pareiza telpu vēdināšana un ventilācija
Lai mājokļa mikroklimats atbilstu higiēnas un komforta prasībām, apkures sezonas laikā ir īpaši svarīgi dzīvojamās telpās nodrošināt svaiga gaisa pieplūdi. Tāpat nepieciešams nodrošināt gaisa nosūci no virtuves un sanmezgliem.
Ja telpās netiek nodrošināta pietiekama ventilācija, tajās veidojas paaugstināts mitruma līmenis un kondensāts. Tas kaitē gan cilvēka, gan ēkas veselībai, jo rodas nevēlamās pelējuma sēnītes un putekļu ērcītes, bet ēkas konstrukcijai var rasties bojājumi. Pasaulē šo problēmu sauc par slimās ēkas sindromu. Pētījumu rezultāti par iekštelpu gaisa kvalitātes ietekmi uz cilvēku veselību liecina, ka vairāku slimību cēlonis ir slikta iekštelpu gaisa kvalitāte.
Vadoties pēc normatīviem, telpu gaisa temperatūrai jābūt robežās no 19 līdz 25 grādiem, relatīvajam gaisa mitrumam no 30 % līdz 70 %, bet vidējais ogļskābās gāzes (CO2) koncentrācijas līmenis telpās nedrīkst pārsniegt 800 ppm vienības virs āra gaisa rādītājiem (pieņemams rādītājs telpās ir līdz 1000 ppm). Turklāt vienam cilvēkam stundā nepieciešams nodrošināt 20–30 m3 svaiga gaisa. Bet kā to panākt?
Ventilāciju var iedalīt dabiskajā un mehāniskajā ventilācijā. Dabiskā ventilācija ir gadījumā, kad ēkā ir ierīkoti atvērti ventilācijas kanāli, un gaisa cirkulācija notiek āra un iekštelpu spiedienu starpības rezultātā bez mehāniskas palīdzības (bez, piemēram, ventilatoriem). Ja āra gaisa spiediens ir zemāks nekā telpās, tad notiek dabīga gaisa apmaiņa, siltajam gaisam izplūstot ārā pa atklātiem ventilācijas kanāliem.
Lai telpās būtu laba ventilācija, nepieciešams nodrošināt gaisa pieplūdi, gaisa pārplūdi starp telpām un funkcionējošus nosūces kanālus. Gaisa pieplūdi telpā pamatā nodrošina caurums logā, sienā vai aiz radiatora jeb pieplūdes ventilācija.
Apmēram 70 % no visa Latvijas dzīvojamā fonda sastāda daudzdzīvokļu ēkas, kas celtas laika periodā no 1944. līdz 1993. gadam, un šajās ēkās svaiga gaisa pieplūde tika paredzēta caur spraugām logos. Liela kļūda ir šos logus ziemā aizlīmēt, tādējādi vēsturiskā ventilācijas sistēma vairs nefunkcionē.
Līdzīga situācija veidojas, uzstādot jaunos stikla pakešu logus (PVC, koka, Al) – tie ir blīvi, un rezultātā caur tiem iekštelpās nenonāk āra gaiss. Šādus logus ieteicams papildināt ar speciālām mikroventilācijas sistēmām, kas nodrošina kontrolētu gaisa daudzuma pieplūdi telpā. Ar tām var aprīkot arī jau esošos stikla pakešu logus, ne tikai uzstādot jaunus.
Dzīvokļos bieži problēmas sagādā tieši gaisa pārplūde, jo, nomainot iekštelpu durvis, zem tām netiek atstāta sprauga gaisa cirkulācijai. Tas īpaši svarīgi ir naktī, jo guļamistabā pavadām astoņas stundas, telpas gaisu pieelpojam un palielinās CO2 koncentrācija.
Lai nodrošinātu labu miegu, jābūt ne tikai labam spilvenam un matracim, bet arī kvalitatīvam gaisam. Lai gaiss cirkulētu, spraugai starp durvīm un grīdu vajadzētu būt 1–2 cm.
Tāpat svarīgi ir neaizbāzt dabiskās ventilācijas nosūces kanālus un tajos nemest gružus, lai tie spētu izvadīt gaisu. Šos kanālus vēlams aprīkot ar velkmes pastiprinātāju, kas nodrošinās, ka gaiss tiek vilkts pareizā virzienā – ārā no telpas.
Dzīvojot ēkā, kurā nav ierīkota mehāniskā ventilācijas sistēma vai tā nepilda savu funkciju, iemītniekiem ir jāiemācās regulāri vēdināt telpas, jo gaisa apmaiņa šajās ēkās notiek tikai caur atvērto logu. Ja ēkā nenotiek gaisa apmaiņa, tajā uzkrājas lieks mitrums, veidojas kondensāts un pelējums. Apkures periodā ir svarīgi pareizi vēdināt telpas. Nevajag visu dienu atstāt logu vaļā tā saucamajā “vēdināšanas” režīmā, jo tā telpā nevajadzīgi kritīsies temperatūra un tāpat netiks nodrošināta nepieciešamā gaisa apmaiņa.
Pareizi vēdinot, logu dažas reizes dienā pilnībā atver uz dažām minūtēm, lai gaiss telpā apmainītos iespējami ātri, bet mēbeļu virsmas un grīda nepaspētu atdzist. Ja radiators ir aprīkots ar termoregulatoru, pirms loga atvēršanas tas jānogriež minimālajā režīmā. Aizverot logu, termoregulatoru atgriež iepriekšējā režīmā tikai pēc brīža, 10–15 minūtēm.
Bet jāatceras, ka logu atvēršana nav ventilācija. Tā ir periodiska gaisa apmaiņa ar īslaicīgu efektu bez iespējas kontrolēt apmaināmā gaisa daudzumu. Savukārt ventilācija ir kontrolēta gaisa pārvietošana un apmaiņa telpās, lai uzturētu vēlamo telpas gaisa kvalitāti.
Ir pieejami dažādi mehāniskās ventilācijas risinājumi, piemēram, ventilācija aiz sildķermeņa, ēkas ārsienas konstrukcijā uzstādāma lokāla ventilācija, kā arī gaisa apstrādes sistēmas, kas nodrošina gaisa apmaiņu visā ēkā.
Lokālā ventilācija ir labs risinājums jau esošās ēkās, kurās netiek nodrošināta pietiekama gaisa apmaiņa – lai to uzstādītu, sienā jāizveido caurums, kurā ievieto šo ventilācijas risinājumu. Mehāniskā ventilācija ļauj kontrolēt gaisa kvalitāti, piemēram, CO2 koncentrācijas līmeni, kā arī nodrošina liekā mitruma izvadīšanu, novēršot pelējumam labvēlīgus apstākļus. Turklāt ziemā samērīga gaisa apmaiņa nepieļaus arī pārmērīgi sausu gaisu.
Mehāniskā ventilācija var būt bez siltuma atguves un ar siltuma atguvi jeb rekuperāciju. Ja ēkā ir ventilācija bez siltuma atguves, tad siltais gaiss vienkārši izplūst laukā, savukārt ventilācija ar rekuperāciju atgūst siltumu no izejošā siltā gaisā, un ar to uzsilda ienākošo svaigo un auksto gaisu. Šis process notiek ventilācijas iekārtas siltummainī. Šāda ventilācijas iekārta ir energoefektīvākais risinājums, lai telpās nodrošinātu svaigu gaisu. Lai jebkura veida mehāniskā ventilācija darbotos efektīvi, svarīgi ir regulāri veikt tās apkopi un savlaicīgu filtru nomaiņu.
