Žaklīna Cinovska gandrīz zaudējusi dzīvību

Lūk, Žaklīnas Cinovskas vēstule:

„Dzīvībai bīstams dzeramais ūdens!

Decembrī, pirmssvētku laikā, es nokļuvu slimnīcā.

Dzerot minerālūdeni no bildē redzamās pudeles, pēdējā malkā pēkšņi sajutu - esmu norijusi kaut ko asu... Stikls? Ass plastmasas gabals? Kas to lai zina tagad...

Panika – kaklā sāpes, asinis, nezinu, ko darīt.

Bailes un šoks – kas tas bija un kādas sekas var izraisīt? Kas tālāk... Zvanu dakterim, viņš saka- nekavējoties sauc ātros vai pati turp dodies.

Atcerējos, ka nesen draudzenei bija ļoti līdzīgs gadījums un es zināju, cik tas ir bīstami dzīvībai.

Paldies Gaiļezera slimnīcas uzņemšanas nodaļai, kur mani ļoti operatīvi uzņēma un izmeklēja kopējā narkozē. Jā, mediķi atkal un atkal apstiprināja - tādas lietas dzīvībai ir bīstamas...

Neko neatrada, tikai konstatēja rīklē brūci.... Secinājām - mana reakcija, uzreiz izraisot mākslīgu vemšanu, acīmredzot devusi rezultātus un asais priekšmets nenonāca kuņģī. Ja to nebūtu pamanījusi un tas kur aizķertos, sāktos tūska un es nosmaktu. Ja nonāktu tālāk, sāktos iekšējā asiņošana ar visām no tā izrietošajām iespējamajām letālajām sekām.

Bail pat iedomāties...

Ko nu!? Rakstiski vērsos pie veikala LATS (sia „Latvijas tirgotāju savienība“) , kur ūdeni pirku. Veikala vadības atbilde - vainīgs ražotājs. Lasu uz etiķetes „Ražots pēc veikala LATS pasūtījuma kompānijā DABA.” http://www.dabaves.lv/ (smuks nosaukums, vai ne?:)) Pēc nedēļas piezvana man absolūti latviski nerunājoša un nesaprotoša krievu tautības kundze no DABAVS un pieprasa man slimnīcas izrakstu. Aizsūtu.

Atbildes nekādas.

Es zvanu atkal, šoreiz veikala LATS ķēdes vadībai. Atbild man patīkamā, pieklājīgā tonī valdes priekšsēdētājs Raimonds Okmanis. Norunājam tikšanos. Man esot jāiet pie viņiem uz biroju.

Tiek solīts, ka tiksimies gan ar veikalniekiem - ūdens pasūtītājiem, gan ar pašu ražotāju.

Diemžēl - ražotājs uz tikšanos neatnāk!

Taču saruna ar veikalniekiem – latviešiem - notiek patīkamā gaisotnē. Es pat teiktu - koķetā. Jā, viņi saprotot, ka man kompensācija pienākas un sola parunāt ar ražotāju, jo viņš, tak esot, redz, vienīgais vainīgais.

Kompensācijas summu es nenosaucu, ļaujot pašiem izlemt: cik liela ir summa, kas šādā situācijā ir adekvāta?

Kā Jums šķiet? Manuprāt, ka kompensācijai jābūt tādai summai, kas ražotājam un/vai pasūtītājam (kam jābūt atbildīgam par tirgotās preces kvalitāti!) kaut nedaudz „uzsistu pa kabatu“ un liktu „kustēties“ un nodrošināt, lai šādas situācijas vairs nekad nenotiktu!

Iedomājieties, ja manā situācijā būtu mazs bērns? Nē, labāk nedomājam par šo.... Tas ir pārāk dramatiski!

Bet viņi man piedāvāja 100 LV un konfidencialitāti par notikušo!

Kad atteicos no šīs milzīgās summas, Lats pārstāvis man apsolīja parunāt ar ražotāju. Stingri parunāt! Jo redz, viņi kā pasūtītāji galīgi neesot vainīgi, tāpēc turpmākajās darbībās viņu veikalu LATS ķēdi aicināja nepiesaukt.

Vienojāmies, ka gaidīsim ražotāja atbildi. Gaidīju nedēļu. Divas. Trīs. Ok, svētki. Latviešu, krievu, ebreju Ziemassvētki …

Pagājušo nedēļu zvanu pati! Ražotājs DABAs valdes loceklis Aleksandrs Karļikovs man beidzot atzvana.

Tiekamies klātienē. Pie sarunas viņš uzreiz pasteidzas noraksturot mani kā neatlaidīgu personu (esot ievācis par mani ziņas…:) )

Tāpēc viņš esot gatavs man kompensēt 700 LV! Taču … jābūt „podpiskai”, ka nevienam nekad par to nestāstīšu.

Atbildu - labi, bet tad tajā podpiskā jābūt arī rakstītam, ka viņš apņemas darīt visu, lai turpmāk šādi gadījumi vairs nenotiek.

Karļikova kungs samulst un solās vēl padomāt. Jautāju, kāpēc tieši 700 LV? Viņam vienalga esot kam maksāt, - man vai juristam. Un tiesā vairāk es tāpat neko nepierādīšot.

Tagad es sēžu un domāju, zināma taisnība viņam ir. Bet...

Mani mulsina un šokē veikala un ražotāja attieksme! Ne viņi jūtas atbildīgi, ne pat atvainojas! Viņi man ir iespieduši rokās papīru, ka ar PVD viņiem viss kārtībā un nejūtas pat ne drusku vainīgi!

Nešaubos, ka papīri viņiem tiešām kārtībā, mūsu valstī visiem papīri kārtībā. Arī bēdīgi slavenajai Maximai viss uz papīra droši vien sakārtots. Bet kādas tiesības paliek mums?

Ko man, draugi, ieteiksiet darīt tālāk? Tiesāšanās mūsu valstī ievilksies no viena līdz diviem gadiem. Pa šo laiku, cik vēl cilvēku var ciest no šī pat dzīvībai bīstamā dzeramā ūdens?

Spriežot pēc informācijas, kāda klīst tirgū par šo DabaVS ūdens ražotāju Latvijā, tad šis uzņēmums nav nekāda „paraugražotne“ un tā eksistējot nevienam nesaprotamu iemeslu dēļ.

Protams, protams, es saprotu mūsu vietējo ražotāju galīgi ne vieglo dzīvi. Jo valsts institūcijas un ierobežotais tirgus mūsu ražotājam nav pateicīgs. Tas viss ir vairāk kā skaidrs. Pati esmu kaut kādā veidā ražotājs. Un arī mani draugi ir vietējie ražotāji. Problēmu šajā nozarē netrūkst. Un it kā vietējais ražotājs un tirgotājs IR jāatbalsta! Taču

… vai šie patriotiskie lozungi jau daudzu mutēs nav kļuvuši par ieroci, lai piesegtu savas neizdarības??

Jo arī DabaVS Karļikovs apelēja pie „vietējais ražotājs, smaga situācija, utt“?

Iespējams, man bija jābūt lepnai, ka slimnīcā nokļuvu pateicoties vietējam ražotājam?

Esmu dzirdējusi stāstus, ka vietējās tortes sastāvā neesot vispār neviena komponenta, kas piedienot normālai tortei, bet dārzeņus tik viegli un nekaunīgi pārmarķē, ka teju jāskatās vai „ražots Latvijā“ drīz nebūs uzlikts arī uz ananāsiem. Par „vietējiem“ marinētiem gurķīšiem, kas, vērīgāk izlasot etiķeti, atklājas „ražoti Indijā“ vispār nerunāsim.

Tātad, kāda mums garantija, ka šis vietējais „avotūdens“, ko salej pudelēs no, citēju etiķeti: „Kalnavotiem“ Pazemes urbuma dzeramais ūdens. Ķekavas novads“ nav, labākā gadījumā, parasts „krānūdens“, sliktākā, kā mēs nojaušam, šķidrums ar svešķermeņiem (stikliem) no kaut kādas nezināmas cisternas?

Bet - viņi ir vietējais ražotājs, kurš jāatbalsta!?

Ko nu?

Lūdzu ATSAUCIETIES, piesakieties pie manis, kas cietuši līdzīgi - pārtikā atraduši ko nepiemērotu un kuriem tāpat kā man augstprātīgi atteikts, jo „mēs tāpat neko nevarēšot pierādīt”. Varbūt mēs kaut ko varēsim mainīt kopā?

Draugi, esiet uzmanīgi, ne tikai ēdot, bet pat dzerot tīru ūdeni.

Lai mums visiem veselība!”

Kasjauns.lv/Foto: Krists Spruksts, LETA