"Es gribētu būt nākamais Raimonds Pauls!" - dziedātājs Ainars Bumbieris par karjeru, laimi un sievietes vērtību

Ainars nāk no Skrundas, kur aizvadīta viņa bērnība. Tieši mazpilsētas vide viņā ielikusi darba tikumu, cieņu pret cilvēkiem. “Skrundā cilvēki cits citu pazīst, tur viss ir īstāks un vienkāršāks. Tā vide daudz ko iedod raksturam,” saka dziedātājs. Pēc skolas beigšanas Ainars devās uz Rīgu. Viņš iestājās Latvijas Universitātē, kur studēja politikas zinātni un vēlāk ieguva bakalaura grādu. Tolaik šķitis, ka šī varētu būt stabila un perspektīva profesija. Tomēr studiju laikā arvien skaidrāk sapratis, ka politika nav viņa patiesais aicinājums. “Tur vajag citu raksturu. Es vairāk gribu iedvesmot cilvēkus, nevis valdīt pār viņiem.”

Pret sievietēm jāizturas ar cieņu

Pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējuši komentāri, ka Ainars esot īpaši iecienīts vecāko paaudžu sieviešu vidū. Pats mākslinieks uz šādiem izteikumiem raugās bez aizvainojuma. “Ja kāds smejas par vecākām sievietēm vai sauc viņas par tantēm, viņš patiesībā smejas par savu māti vai vecmāmiņu. Tās ir sievietes, kuras devušas dzīvību, audzinājušas bērnus, rūpējušās par ģimeni un pelnījušas cieņu,” saka dziedātājs.

Viņaprāt, sabiedrībā pārāk bieži valda stereotips, ka uzmanību un komplimentus pelnījušas tikai jaunas sievietes, kamēr vecākās paaudzes dāmas tiek nepelnīti ignorētas vai pat izsmietas. Ainars uzsver, ka sievietes vērtību nenosaka vecums. “Man koncertos nāk ļoti dažādi cilvēki – jauni, vecāki, ģimenes, pāri.” Dziedātājs neslēpj, ka tieši vecākās paaudzes klausītāji bieži vien ir īpaši sirsnīgi, pateicīgi un patiesi savās emocijās. “Tie cilvēki ir ļoti patiesi. Ja viņiem patīk, viņi to arī pasaka. Ja viņi jūt līdzi dziesmai, viņi raud, smaida, dejo. Tur nav samākslotības.” Viņš uzsver, ka ziedu pasniegšana koncertos un uzmanības izrādīšana nav nekāda sensācija vai aprēķināts publisks gājiens. “Es esmu audzināts tā, ka pret sievieti jāizturas ar cieņu. Ja koncertā varu kādu iepriecināt ar ziedu, smaidu vai siltu vārdu – kāpēc lai es to nedarītu?” Kāda sieviete pēc koncerta viņam reiz teikusi, ka dāvinātais zieds mājās stāvējis vairākas nedēļas, bet vēl ilgāk saglabājusies sajūta, ka viņa tikusi pamanīta. “Mēs pārāk bieži izvēlamies pasmieties, nevis pateikt ko labu. Bet cieņa neko nemaksā – un reizē nozīmē ļoti daudz.”

Sāpīgākais – cilvēku nespēja novērtēt mirkli

Ainars atzīst, ka gadu gaitā ir iemācījies mierīgi uztvert dažādus komentārus par sevi. Viņu daudz vairāk sarūgtina nevis tas, kas tiek rakstīts vai runāts, bet gan cilvēku attieksme dzīves svarīgākajos brīžos – svētkos, jubilejās un kāzās. “Kad jubilārs vai jaunais pāris ir gatavojuši skaistu dienu, bet daļa viesu domā tikai par to, kad dos ēst, – tas ir skumji,” saka dziedātājs. Bumbieris bieži uzstājas privātos pasākumos, tāpēc redz cilvēku uzvedību no malas – brīdī, kad kādam šī diena ir īpaša un emocionāli nozīmīga. Viņaprāt, pārāk bieži daļa viesu aizmirst, kāpēc vispār ir ieradušies. “Cilvēki reizēm atnāk uz kāzām vai jubileju kā uz pienākumu. Viņi ir fiziski klāt, bet domās citur vai savā telefonā.”

Gribētu būt kā Raimonds Pauls

Nākotnē mūziķis sevi redz nevis prom no skatuves, bet joprojām radošā kustībā: “Es gribētu būt kā Raimonds Pauls – komponēt, radīt jaunu mūziku, spēlēt un turpināt dzīvot radoši.” Ainars uzskata, ka īsta mākslinieka spēks ir spējā saglabāt dzirksti arī vēlākajos dzīves gados. Viņaprāt, dziesma ir īpaša ar to, ka tā spēj dzīvot ilgāk par pašu autoru. Tāpēc radīt mūziku nozīmē atstāt pasaulē kaut ko paliekošu. Tomēr, runājot par vecumdienām, Ainars uzsver – laime nav jāatliek uz kādu tālu laiku. Bieži cilvēki sev saka, ka dzīvos vēlāk, baudīs vēlāk, atpūtīsies vēlāk, bet dzīve paiet, tieši gaidot to “vēlāk”. “Dzīve jābauda tagad.”

Laime visiem nav vienāda

Runājot par savu attiecību statusu, dziedātājs atklāj, ka šobrīd vairāk koncentrējas uz darbu. Viņa dzīvē esot bijušas simpātijas un jūtas, tomēr šobrīd enerģija veltīta radošajam ceļam. “Es šobrīd dzīvoju savu dzīvi, daru to, kas man dots, un nejūtos nepilnīgs tikai tāpēc, ka man nav attiecību statusa ķeksīša.” Ainars arī atklāj, ka tic astroloģijai un gadiem ilgi tajā meklējis atbildes par savu dzīves virzienu. Pēc viņa teiktā, astroloģiskajās kartēs vairākkārt norādīts, ka viņa dzīves piepildījums nav obligāti saistīts ar ģimenes izveidi, jo ne visiem laime izskatās vienādi. “Man ir teikts, ka es savu dzīvi varu laimīgi nodzīvot, arī neizveidojot klasiskas attiecības, jo man ir cita dzīves misija.” Viņš uzsver, ka šo domu neuztver kā atteikšanos no mīlestības, bet gan kā iespēju skatīties uz dzīvi plašāk – ka cilvēka vērtību nenosaka tas, vai viņš ir precējies vai attiecībās. “Mīlestība nav tikai pāra attiecības. Mīlestība ir arī tas, ko dod cilvēkiem, ko radi, kā dzīvo.”

Saderība ar Magoni

Sarunas laikā Ainars pastāsta arī par savu sadarbību ar TV šovu zvaigzni un dzejnieci Magoni Liedeskalnu. Kad pirmo reizi apskatījis Magones dzejas grāmatas, viņš tur nav redzējis nevienu tekstu dziesmu izveidei. Vēlāk kāda paziņa norādījusi, ka ir vērts pievērst uzmanību dzejai par Latviju. Ainars paņēmis grāmatas rokās vēlreiz un pārlasījis tās citām acīm. “Un pēkšņi vienam tekstam man galvā uzreiz sāka skanēt melodija.” Tā radusies dziesma "Manas Tēvzemes stāsts", kas kļuvusi par nozīmīgu abu kopdarbu un koncertos izpelnījusies īpašu publikas atsaucību. Dziedātājs uzsver, ka dažkārt īstās lietas dzīvē atnāk nevis pirmajā mirklī, bet tad, kad esi gatavs tās ieraudzīt.

Ņemot vērā, ka Ainars tic astroloģijai, viņš interesējies arī par savu saderību ar Magoni. Izrādās, astroloģiski abu savienība kā romantiskas attiecības neesot ieteicama, taču kā tekstu autore un komponists abi esot ļoti spēcīgs salikums. Tādas kombinācijas esot retums.” Viņam pat minēti piemēri no Latvijas kultūras vēstures – Jānis Peters un Raimonds Pauls, kā arī Māra Zālīte un Zigmars Liepiņš. Mūziķis neslēpj, ka Magone ir viena no retajām autorēm, kuras teksti viņam dabiski pārtop melodijā. Magonei ir bakalaura grāds filoloģijā, un tas esot jūtams arī viņas rakstītajos vārdos.

Žurnālā "Kas Jauns" lūkojiet arī citas ziņas un notikumus!