Pašmāju seriāla "Ķīlnieki" zvaigzni Oto Madernieku ome dēvē par draņķi. Kāpēc tā?

Improvizācijas teātrī Oto nonāca nejauši – draugu iedrošināts un bez lielām gaidām, taču tas 2017. gadā izrādījās pagrieziena punkts visai dzīvei. “Es iemīlējos jau pirmajā nodarbībā,” viņš atceras. Improvizācijas teātris viņam atvēra telpu, kurā darboties bez stingri definētiem rāmjiem. Atšķirībā no tradicionālām aktiermākslas formām, kur bieži ir scenārijs, teksti un precīzi uzdevumi, improvizācija piedāvāja pilnīgu brīvību. Ar laiku Oto no dalībnieka kļuva par pasniedzēju un tagad ir atvēris savu improvizācijas teātra studiju, kur aktīvi vada nodarbības. Studijas mērķis nav tikai apmācīt aktiermeistarību tradicionālā izpratnē, bet gan attīstīt spēju domāt radoši, reaģēt spontāni un justies brīvi dažādās dzīves situācijās. Aktieris atzīst, ka viņam nepatīk doma par akadēmisko ceļu aktiermākslā, tāpēc viņš nenožēlo, ka nav studējis aktiermeistarību akadēmiskā līmenī.

Skolas laika sapņi un realitāte

Atskatoties uz bērnību un skolas gadiem, Oto atzīst, ka tolaik viņš nav spējis iedomāties, kāda būs viņa dzīve pašlaik. Skolas laikā viņš bija iedomājies, ka būs auto krāsotājs – tā ir profesija, kas zināmā mērā sasaucas ar viņa tēva darbu metālapstrādes jomā. Taču dzīve ir attīstījusies pilnīgi citā virzienā. Pēc skolas laikiem Ogrē viņš nonāca Rīgā un kādu laiku strādāja dažādus darbus, tostarp picērijā un citās apkalpojošās nozarēs, līdz pamazām sāka iesaistīties radošajā vidē. Savu virzienu improvizācijas teātrī Oto sācis apzināties ap 2017. gadu, un tas kļuva par nozīmīgu atspēriena punktu viņa radošajā ceļā.

Attiecības un publiskā dzīve

Runājot par privāto dzīvi, Oto atzīst, ka pašlaik nevar plašāk komentēt savu attiecību statusu. Vienlaikus viņš neslēpj, ka publiskā atpazīstamība ir ienesusi savu dinamiku personīgajā dzīvē. Pretēji bieži dzirdētajam pieņēmumam, ka redzamība un aktiera darbs varētu apgrūtināt iepazīšanos vai radīt distanci, īpaši pēc slikto tēlu lomām, viņa pieredze ir bijusi citāda. Tas viņam nav bijis šķērslis iepazīties ar sievietēm, tieši pretēji. Sociālajos tīklos, īpaši "Instagram", viņš regulāri saņem uzmanības apliecinājumus – sākot no vienkāršiem komplimentiem līdz vēstulēm ar uzaicinājumiem tikties uz kafiju.

Mūzika kā pašizpausme

Oto dzīvē nozīmīga vieta ir arī mūzikai. Ģitāru viņš apguvis pašmācības ceļā un ar to aizrāvies jau aptuveni astoņus gadus. Sevi gan viņš pieticīgi sauc par “svētdienas spēlētāju”. Laika gaitā muzikālo interešu loks ir paplašinājies – līdzās ģitārai viņš spēlē arī ukuleli un pamazām apguvis klavieres.

Bez mūzikas un aktierspēles Oto tuva ir arī vizuālā māksla. Viņš pabeidzis mākslas skolu, kur apguvis zīmēšanas pamatus un kompozīciju. Oto vienmēr aizrāvuši dažādi rokdarbi, eksperimentēšana ar materiāliem un ideju pārvēršana vizuālā formā – no kartoniem un līmēšanas darbiem bērnībā līdz brīvākām radošām skicēm vēlāk. Reizēm viņš vienkārši paņem krāsas vai pildspalvu un ļaujas procesam bez konkrēta mērķa, vairāk kā iekšējai nepieciešamībai izteikt sajūtas. Viņš šo procesu pielīdzina terapijai. Tiesa, aktieris arī atzīst profesionālu terapiju un uzskata to par cilvēkiem nepieciešamu.

Ceļš līdz seriāliem

Seriālā "Ķīlnieki" Oto atveido Nilu – vienu no projekta dramatiskākajām lomām, kur varonis ir saistīts ar kriminālu vidi un ir atklāti nežēlīgs.

Savukārt seriālā "Nelūgtie viesi" viņš atveidoja Ernestu – psiholoģiski sarežģītu un emocionāli nestabilu tēlu, kas prasījis dziļāku iekšēju darbu un spēju iejusties psiholoģiski nelīdzsvarotā stāvoklī. Oto atklāj, ka sākotnēji seriālā "Nelūgtie viesi" viņš pat esot domājis par citu varoni – Marka lomu, taču notēlojis Marku pārāk intensīvi, pilnīgi pāri robežām. Viņš arī atzīst, ka darbā ar lomām viņam palīdz improvizācijas pieredze, kas ļauj brīvāk interpretēt tēlus un piešķirt tiem personisku skatījumu, piemēram, ar žestiem vai balss maiņu. Šī pieeja bieži izpaužas drosmīgās, reizēm pat negaidītās interpretācijās, kas filmēšanas komandā tiek ļoti novērtētas.

"Ķīlnieku" skatīšanās kopā ar ģimeni

Seriālu "Ķīlnieki" Oto skatījies arī kopā ar ģimeni, tostarp ar omīti Aldonu. Viņš stāsta, ka vienā no epizodēm, kur viņa atveidotais tēls Nils piedalās vardarbīgā sižetā, viņš omītei pat esot teicis, lai viņa aizver acis, jo aina bijusi ļoti smaga. Tomēr omīte to neesot darījusi un turpinājusi skatīties līdz galam. Pēc redzētā viņa esot atzinusi, ka nav iedomājusies, ka Oto varētu tik pārliecinoši iemiesoties tik nežēlīgā lomā, un pa jokam viņu nodēvējusi par “draņķi”. Vienlaikus Oto uzsver, ka aiz šīs reakcijas bijis arī lepnums par viņa spēju profesionāli iejusties tēlā un noturēt ticamu aktierspēli. Interesants fakts, ko viņš piemin, ir tas, ka arī viņa omītei jaunībā bijis diezgan stingrs un mērķtiecīgs raksturs – viņa pat esot piedalījusies šaušanas sacensībās.

Lielākais sapnis ārpus radošajām izpausmēm

Kad Oto Maderniekam jautā, kāds ir viņa lielākais sapnis ārpus radošajām izpausmēm, viņš to saista nevis ar karjeru, bet ar personīgo dzīvi. “Tagad es noteikti vēlētos attiecības, vēlētos bērnus un ģimeni,” viņš atklāj. “Un vēlētos radīt mājas – gan tādā praktiskā nozīmē, kad ir māja, gan iekšējā nozīmē.” Viņš uzsver, ka viņam svarīga ir sajūta par “mājām” kā drošu vietu, kurā cilvēki var atgriezties. “Gan arī izveidot to sajūtu, ka mājas ir tā ligzda, tā drošā vieta man, manam partnerim, maniem bērniem,” viņš turpina. “Vieta, kur vienmēr gribētos atgriezties.” Oto piebilst, ka šis sapnis viņam nozīmē arī dzīvi tuvāk dabai – prom no pilsētas steigas, ar iespēju darīt ikdienas darbus ārā, vērot zvaigznes un piedzīvot mieru. “Man ļoti patīk skatīties zvaigznēs,” viņš saka. “Un kosmoss mani interesē gan no zinātniskās, gan ezoteriskās perspektīvas.”

Cirtas paliek pagātnē

Cirtas, ar kurām Oto bija dzīvojis, kā pats saka, “kopš sevi atceras”, nu palikušas pagātnē. Tieši seriāla "Ķīlnieki" dēļ, kur viņš atveido Nilu, nācies no tām šķirties. Pēc matu nogriešanas viņš atzīst, ka sajūta bijusi negaidīti laba. Vieglāka, brīvāka un, kā pats saka, arī vīrišķīgāka. Sākumā Oto pat vairākkārt pieskāries galvai – lai pierastu pie jaunā izskata un sajūtas. Nožēlas par cirtām neesot. Drīzāk pretēji – ir atvieglojums. Pagaidām viņš neuzskata, ka varētu pie tām atgriezties, jo jaunais tēls pašlaik šķiet tuvāks.

Žurnālā "Kas Jauns" lūkojiet arī citas interesantākās ziņas un notikumus!