Seksuālā brīvība, sieviešu tiesības un manipulēšanas māksla. Seriāla "Merteuil" recenzija

Libertīnisms ir filozofiska un kultūras kustība, kas uzsver individuālo brīvību, īpaši morāles, seksualitātes un dzīvesveida jautājumos, bieži apšaubot tradicionālās reliģiskās un sociālās normas. Libertīnisms attīstījās 17.–18. gadsimtā Eiropā, īpaši Francijā un Anglijā. Tas saistīts ar Apgaismības laikmetu, kurā akcentēja saprātu un individuālo autonomiju. Libertīni bieži kritizēja baznīcas autoritāti un konservatīvo morāli. Viņi uzskatīja, ka cilvēks ir brīvs noteikt savas vēlmes un dzīvesveidu bez ārējas, īpaši reliģiskas, kontroles; bieži atbalstīja atklātu seksualitāti un bija pārliecināti, ka seksuālās normas ir sociāli konstruētas; neeksistē universāla morāle – normas mainās atkarībā no laika un kultūras.

Seriālā libertīnismu pārstāv vikonts Valmonts, kuram seksuālā brīvība ir sociālās manipulācijas mehānisms un rūpīgi izstrādāta stratēģija; attiecības – politiska spēle varas iegūšanai un reputācijas nostiprināšanai; erotika – citu cilvēku emociju kontrolēšana. Valmonta tipa varoņi iemieso klasisko libertīnu, kurš ir intelektuāls, cinisks, emocionāli distancēts, seksuālo iekāri izmanto kā ieroci sava labuma gūšanai.

Seriālā libertīnims saistīts arī ar mūsdienu kontekstu – varas un seksualitātes attiecības kā #MeToo ēna, publiskā tēla un privātās dzīves konflikts, manipulācija kā sociālais kapitāls. Libertīnismu «The Seduction» neataino tikai kā seksuālu brīvību, bet uzdod jautājumu, vai vara un brīvība var pastāvēt bez morālas atbildības.

Sieviešu tiesības 18. gs. Francijā

18. gadsimta Francija bija dziļi patriarhāla sabiedrība, kur sievietes juridiski un politiski bija pakļautas vīriešiem. Tomēr šis bija arī laikmets, kad sāka veidoties agrīnas idejas par dzimumu vienlīdzību.

Juridiski sieviete atradās vīrieša vai vīra aizbildnībā. Viņa nevarēja brīvi pārvaldīt īpašumu. Izņēmumus noteica laulību līgums. Šķiršanās līdz Franču revolūcijai praktiski nepastāvēja. To ieviesa 1792. gadā. Paradokss, ka 18. gs. Francijā runāja par cilvēka tiesībām, bet cilvēks bieži vien apzīmēja tikai vīrieti. Šis laikmets kļuva par pamatu vēlākajām feministiskajām kustībām.

Seriālā pavestajām un pamestām sievietēm, kuras vairs nav derīgas laulībām, jo nav jaunavas, piedāvā trīs iespējas: doties uz klosteri, kur viņas «aprok dzīvas», izdarīt pašnāvību vai nokļūt bordelī, kur agri vai vēlu tiks atrastas ar pārgrieztu rīkli. Savukārt augstdzimušas dāmas savu skaistumu var izmantot kā ieroci. Viņām jāprot klausīties, novērot un pakļauties bez iebildumiem. Galvenais nav savaldzināt, bet pakļaut vīriešus. Nav vajadzības sevi tirgot, lai iegūtu kāroto. Jāiemācās dzīvot, neskatoties pagātnē, kas ir kā trūdošs līķis. Pagātnei nav jāpievērš uzmanība, sievietei nav jānes kauna vai rūgtuma nasta, nav jābūt jūtīgai. Tai jātēlo nevainīgā, kas jau ir samaitāta, kvēloša jaunava. Sieviete no iekāres objekta ātri pārtop nicināmā radībā, ja nav apguvusi universālo likumu, ka pirmais iespaids nosaka visu; tai jāseko visu skatieniem; seja ir gan ierocis, gan bruņas. Bieži vien solītās paradīzes vietā sievieti aizsūta uz elli. Tomēr pat šādā brīdī, piedzīvojot pazemojumu, viņai jāspēj uzturēt «tēls», lai shēmotu aizkulisēs, jo brīvības lielākais ienaidnieks ir greizsirdība; karš pret vīriešiem, ja vien nekaro pati ar sevi. Sievietes ir bandinieka bandinieces, kuras nezina, kurš ir viņu īstais pavēlnieks.

Attiecību trīsstūris

Seriāla dramatisko spriedzi veido madāma – Rozmundas kundze, vikonts Valmons un marķīze Izabella de Merteija. Valmons un de Merteija ir vienlīdzīgi pretinieki. Viņu attiecības balstās uz intelektuālu konkurenci, erotisku spriedzi, savstarpēju manipulāciju. Abi viens otru saprot, apdraud un viens otrā atpazīst līdzvērtīgu spēlētāju. Madāma ir gan mentore, gan morāles sardze. Viņa pārstāv aristokrātisko tradīciju, iemieso reputācijas kultu un sabiedrības maskas, kā arī simbolizē sabiedrības skatienu, no kura Izabella cenšas atbrīvoties, bet vienlaikus to izmanto savā labā.

Varoņu attiecību modeli var skatīt kā trīs varas formu sadursmi: Valmons – hedonistisks libertīnisms, Izabella – auksts aprēķins un pārdomāta stratēģija, Madāma – tradicionālās vērtības un morāle. Izabella vēlas spēlēt kā Valmons, bet sabiedrība viņu vērtē pēc madāmas noteikumiem. Varoņu traģēdija slēpjas faktā, ka autentiska tuvība nav iespējama, uzticību aizstāj ar kontroli, vara ir svarīgāka par jūtām. Izabella balansē starp divām pasaulēm – libertīnu brīvību un sabiedrības morāli. Un tieši šī plaisa rada viņas iekšējo konfliktu. Valmons spēlē. Madāma uzrauga. Izabella pārraksta noteikumus.

Vēloties iekarot savu laikmetu, varoņi apmaldās paši savās lomās, nezinot, kas viņi īsti ir. Zaudējot brīvību un mīlestību shēmošanas, intrigu, manipulēšanas un melu dēļ viņi piekāpjas, neticot vairs ne baudai, ne varai. Manipulācijas māksla nevar pastāvēt bez patiesības izmantošanas. Padošanās savām vēlmēm sniedz atslēgu uz savu būtību, bet ilūzija par mīlestību noved pie nāves, kas gan iepriecina, gan sagrauj, jo neviens nevienu vairs nevar nodot.

Vara kā attiecību tīkls

Vara nav centralizēta institūcija, bet gan attiecību kopums, kas cirkulē sabiedrībā. Tā darbojas caur normām, skatienu un diskursu. Seriālā reputācija ir kapitāls, salons - uzraudzības telpa, baumas – sociālās kontroles instruments. Sabiedrības skatiena klātbūtne rada pašdisciplīnu. Sievietes ķermeni un seksualitāti regulē ar normām, kas nosaka pieļaujamo uzvedību. Vara nav tikai individuāla manipulācija. Tā ir strukturēta sistēma, kurā visi dalībnieki ir vienlaikus gan varas lietotāji, gan tās objekti.

Seriāls piedāvā daudzslāņainu varas modeli – vara nav īpašums, bet attiecību process; seksualitāte ir gan instinkts, gan politisks instruments; identitāte veidojas disciplīnas un vēlmes konfliktā. Valmonta rīcība ilustrē instinktīvu vēlmi un dominanci. Pavedināšana ir impulsu un pašapliecināšanās forma. Viņa ego cenšas strukturēt šo impulsu spēli kā stratēģiju, bet emocionāla iesaistīšanās destabilizē līdzsvaru.

Savukārt Merteija demonstrē spēcīgu ego un superego kontroli. Viņas vara izriet no instinktu apspiešanas. Tomēr šāda apspiešana rada psihisku spriedzi, jo apspiestā vēlme nepazūd — tā transformējas manipulācijā. Seriāls atklāj arī būtisku paradoksu, – jo vairāk indivīds kontrolē citus, jo mazāk tas var atļauties būt īsts, patiess. Vara pieprasa masku. Un maskas uzturēšana savukārt rada iekšēju plaisu starp vēlmi un disciplīnu.

Rokoko un agrīnais neoklasicisms

Ievada titros redzamie Žana Onorē Fragonāra, Antuāna Vato, Fransuā Bušē un Elizabetes Vigē-Lebrunas mākslas darbi nav nejauši izvēlēti. Tie veido konceptuālu ietvaru stāstam par varu, seksualitāti un manipulāciju 18. gs. Francijā, stilistiski atsaucoties uz rokoko un agrīnā neoklasicisma glezniecību, kur estētiskais skaistums maskē morālu spriedzi.

Izvēlētās gleznas sagatavo skatītāju vizuālai esejai par 18. gs. estētiku kā varas mehānismu. Tajās redzamas intīmas dārza ainas, flirtējoši pāri; viegls, erotizēts noskaņojums; pasteļtoņi un gaisīgums. Māksla attēloja, kā aristokrātija romantizēja kaisli, bet praktizēja shēmošanu. Rokoko gleznās sieviete bieži ir dekoratīvs objekts, savukārt agrīnais neoklasicisms iezīmē pāreju no hedonisma uz morālu un politisku krīzi, aiz greznības slēpjas sabrukums. Seriālā marķīze Merteija pārņem kontroli un pārtop no objekta par skatītāju — no attēlotās par autori. Pirmajā (rokoko) daļā viņa emocijas maskē ar skaistumu, savukārt otrajā (neoklasicisma) daļā pievēršas varas koncentrācijai un iekšējai disciplīnai.

«Hallelujah»

Īpaša nozīme ir Leonarda Koena sarakstītajai dziesma «Hallelujah», kas izskan pēdējā sērijā kā emocionāli spēcīgs un ironisks kontrapunkts, simbolizējot varas un kaisles dinamiku. Skaņdarbā apvienojas reliģiskā simbolika, erotisks zemteksts, smeldzīgs romantisms un garīgs tukšums.

«Hallelujah» ir slavas sauciens dievam, bet to saista ar salauztām attiecībām un miesisku pieredzi. Seriālā skanošā versija izceļ ideju, ka mīlestība un vara vienlaikus ir gan svēta, gan postoša; seksualitāte nav grēks, bet instruments. Savukārt dziesmas teksts uzsver vilšanos, iedragā ticību, attiecības ir tikai ilūzija. «Hallelujah» nav triumfāla, bet melanholiska, akcentējot marķīzes Izabellas de Merteijas iekšējo tukšumu, kaisles cenu un brīvības smagumu. Viņai jābūt vienmēr nežēlīgai un mūžam neaizskaramai, jo visi vīrieši kaisles jautājumos ir vienlīdzīgi – neatkarīgi no tā, vai viņi ir prinči, karaļi vai vergi.

"Merteuil (angļu versija - "The Seduction")

Producē "HBO Max".

Pirmā sērija: 2025. gada 14. novembris.

Sēriju skaits: 6.

Scenārija autors: Žans Baptists Delafons.

Lomās: Anamarija Vartolomeja, Diāna Krīgere, Vinsents Lakoste, Likā Bravo u. c.