Modernisma kurpēs. Seriāla "Detektīvs Megrē" recenzija
2025. gada seriāls "Detektīvs Megrē" piedāvā pazīstamo stāstu mūsdienīgā kontekstā, kur pieredze un līdzjūtība noziedzības apkarošanā ir tikpat svarīga kā tehnoloģijas. Šī adaptācija mēģina apvienot rakstnieka Žorža Simenona psiholoģisko dziļumu ar moderno policijas seriālu tempu.
Beļģu rakstnieks Žoržs Simeons aizsāka revolūciju literatūrā ar detektīvžanru — no «kurš to izdarīja?» uz «kā cilvēks līdz tam nonāca?». Pirms viņa detektīvs līdzinājās šaha uzdevumam: fakti, pavedieni, loģisks risinājums. Simeonam noziegums ir cilvēka psiholoģiskā portreta raksturojums. Slepkavas tēls nereti ir izprotams, pat žēlojams, nevis «ģeniāls ļaundaris». Rakstnieks radīja arī antidetektīva tēlu bez ekscentriska prāta un dedukcijas spējām. Komisārs Megrē klausās, vēro, klusē un jūt gaisotni, iegrimstot vidē un ļaujot cilvēkiem atklāt sevi. Megrē ir krass pretstats Šerlokam Holmsam vai Erkilam Puaro. Viņa darbu centrā ir parasto cilvēku, nevis elites noziegumi. Beļģis atteicās no dekoratīvas literārās valodas. Teksts ir vienkāršs, gandrīz askētisks un ļoti iedarbīgs. Nekas netraucē iejusties cilvēka psihē.
Simenons pavēra ceļu modernajam, psiholoģiskajam kriminālromānam — no skandināvu noir (kriminālromānu žanrs, kas balstīts policijas skatupunktā, darbība risinās Skandināvijā, vienkārša valoda bez metaforām, drūma vide) līdz mūsdienu «lēnajiem» (pacietīgs izmeklētājs, kurš izmanto metodisku, reizēm pat netradicionālu pieeju noziegumu risināšanā, pretstatā televīzijā redzamiem «ātrajiem», uz darbību orientētajiem profesionāļiem) detektīviem.
Kāpēc skatīties «Detektīvu Megrē»
Seriāla veidotāji ir saglabājuši Simeona mantru «saprast, nevis tiesāt», kas ir pamatā Megrē unikālajai pieejai noziegumu izmeklēšanā. Viņš rūpējas par cilvēkiem, kurus sabiedrība ir aizmirsusi. «Detektīva Megrē» scenārists režisēja seriāla pirmo sēriju un ir izpildproducents. Patriks Herbinsons rakstījis scenārijus: «Homeland», «The Tower», «24», «Law & Order: Special Victim Unit» un «ER».
Modernajā versijā Megrē ir trīsdesmitgadnieks, daudz jaunāks, nekā ierasts; viņš pārvar izaicinājumus, kas saistīti ar paaugstināšanu amatā Tiesu policijas kriminālbrigādē, un veido dzīvi kopā ar sievu. Jaunievedums ir jaunākās tehnoloģijas – videonovērošana, internets, sociālie tīkli, daudzveidīga pilsētvide, ņemot vērā, ka Simenons rakstīja par pilsētu, kurā pats dzīvoja, policiju un noziedzniekiem, kurus pazina.
Seriāla lielākā vērtība ir Megrē pāra laulības dzīves atainojums. Megrē sieva mājas ir izveidojusi par detektīva patvērumu. Viņas uzmanība bieži vien palīdz vīram nonākt pie vērtīgām atziņām. Abu attiecības balstās savstarpējā cieņā un uzticēšanās. Vērot viņu saikni, kas kontrastē ar policijas darbu, ir aizraujoši.
Simenona darbos nekas nav tikai labs vai ļauns. Megrē dzīvo pasaulē, kurā taisnīgums ir sarežģīts un cilvēka daba – haotiska, atklājot gan cilvēka tumšākās, gan aizkustinošākās puses, izpētot atsvešinātības, sociālās šķiras un zaudējumu izraisītās sāpes, kas joprojām rezonē mūsdienās. Lieliski Megrē tēlā iejūtas šarmantais un jauneklīgais britu aktieris Bendžamins Vainraits – fiziski spēcīgs, nobriedis, rūdīts vīrietis, kurš kā likumsargs skarbajā noziedznieku vidē spēj eksistēt un funkcionēt uz ielas.
Slavenākās Megrē ekranizācijas
Par klasiskāko britu versiju ar Rūpertu Deivisu galvenajā lomā uzskata BBC veidotās Megrē sērijas no 1960. līdz 1963. gadam. Seriāls tapa laikā, kad britu televīzija aktīvi ekranizēja literāros detektīvus, piedāvājot lēnu tempu un psiholoģisku ievirzi, kas 60. gados bija drosmīga izvēle. Rūperta Deivisa attēlotais Megrē ir smagnējs, noguris, introverts, ļoti empātisks pret aizdomās turamajiem, vairāk klausās nekā runā. Izmeklējot noziegumus, nebalstās loģikā, bet cilvēku izpratnē. Noziegums seriālā ir sekundārs — galvenais ir cilvēka iekšējais konflikts. Seriāla galvenās tēmas ir vainas izjūta, sociālā nevienlīdzība, vientulība un ikdienas traģēdijas. Noziedznieki izceļas ar īpašu nežēlību, jo ir salauzti un rīkojas apstākļu spiesti. Veidotājiem ir izdevies uzburt Parīzes gaisotni, franču melanholiju un tēlot Megrē kā parastu ierēdni, nevis varoni. Viņš ir sistēmas daļa.
Franču televīzijas veidotās sērijas par Megrē no 1991. līdz 2005. gadam, daudzuprāt, ir vispilnīgākā Žorža Simenona darbu ekranizācija. Megrē spēlē Bruno Kremērs, kuru uzskata par vispopulārāko šī tēla atveidotāju. Viņa interpretētais komisārs ir fiziski smagnējs, noslēgts, lakonisks, autoritatīvs, bet ne agresīvs. Cilvēkus nevērtē, bet pieņem tādus, kādi ir, ļaujot viņiem atklāties. Megrē izmeklēšanas metode: klusums, skatiens, pauze, pīpe. Noziedzniekus atklāj, vēl pirms galdā liek pierādījumus, jo viņi paši atzīstas. Inspektora tēls spoguļo Francijas 20. gs. 30.–50. gadu sabiedrību, «mazo cilvēku» traģēdiju; šķiru, profesiju un ģimeņu analīzi. Galvenās tēmas: liktenis un brīvā griba, vide kā nozieguma cēlonis, līdzjūtība pret vainīgajiem. Katru noziegumu var raksturot kā sociālu romānu miniatūrā. Vizuāli seriāls veidots tumšā, pieklusinātā krāsu paletē, lēns montāžas ritms un kamera «elpo» kopā ar varoņiem, turklāt Parīze nav romantizēta. Jaunievedums ir Megrē kundze, kas simbolizē mājas kā patvērumu, ir morālais līdzsvars. Atturīgā laulība pastiprina Megrē cilvēcību — viņš nav vientuļš ģēnijs, bet vīrs, kas nes darbu mājās.
Britu Megrē sērijas no 1992. līdz 1993. gadam piedāvā interesantu un niansētu tēlu. Megrē nav tikai novērotājs, bet pats cieš no tā, ko redz. Viņš domā skaļi un šaubās. Ir noguris. Nav nesatricināma klints, bet cilvēks uz izdegšanas robežas. Seriāls koncentrējas uz Megrē iekšējo stāvokli, spriedzi starp pienākumu un empātiju, varas un vainas sajūtu. Noziedznieki joprojām ir «simenoniski» (nav ļauni, bet nonākuši strupceļā; noziegumus izdara brīdī, kad sabrūk iekšējais līdzsvars), taču Megrē pats kļūst par analīzes objektu. Vizuāli – drūma, pelēcīga vide, daudz tuvplānu, akcentē psiholoģisko spriedzi. Gaisotne dažbrīd atgādina britu virtuves izlietņu drāmu – reālisma virziens, kas fokusējas uz strādnieku šķiras ikdienu, šaurām dzīves telpām, emociju apslāpēšanu un sociālu bezizeju.
BBC veidotās sērijas par Megrē no 2016. līdz 2017. gadam lielākais trumpis ir Rovans Atkinsons, kuru lielākā daļa pazīst kā Misteru Bīnu. Abi ekrāna tēli ir saguruši, ciniski un melanholiski, nevis līdzcietīgi. Aktieris atzinis, ka daudzus gadus ir liels Simenona darbu cienītājs.
Seriāla darbība risinās 20. gs 50. gados un spilgti atklāj pēckara sabiedrībā esošās plaisas: nabadzību, marginalizāciju, sociālo izolāciju, slēptu vardarbību ģimenēs. Noziegumus bieži pastrādā bezizejas dēļ. Daudzi notikumi šķiet neizbēgami: pagātnē pieļautās kļūdas tiek atkārtotas, cilvēki nespēj izbēgt no savas vides, nozieguma pastrādāšana ir pēdējais izmisuma solis. Megrē ļoti labi apzinās šo cikliskumu. Gan izmeklētājs, gan aizdomās turētie ir noguruši no dzīves rutīnas, nemitīgās vardarbības, netic pārmaiņām, tādējādi seriālam piešķirot drūmu noskaņu. Noziegumus nepasniedz kā sensācijas, bet kā cilvēku iekšējo konfliktu rezultātu, pētot bailes, greizsirdību, izmisumu, vainas apziņu. Megrē cenšas saprast, kāpēc cilvēks kļūst par noziedznieku. Jaunievedums ir empātija likuma robežās, kad vainīgo nedemonizē, noziedznieku bieži attēlo kā apstākļu upuri, taisnīgumam konfliktējot ar cilvēcību. Gandrīz visi tēli cīnās ar iekšējo tukšumu, dzīvojot laulībā bez tuvības, sabiedrībā bez piederības sajūtas, pilsētā, kas neatbalsta indivīdu. Megrē darbojas uz robežas starp likumu un līdzjūtību. Viņš netiesā. Viņš saprot un noziegumu uztver kā sociālu un personisku traģēdiju, tāpēc pret aizdomās turētajiem izturas cilvēcīgi. Megrē izmeklēšanas pamatā nav loģiskas shēmas, tikai empātija un pacietība. Viņš ļauj situācijām nobriest, iemanto aizdomās turēto uzticību un gaida, līdz patiesība atklājas pati. Svarīga tēla šķautne ir eksistenciāls nogurums – smēķēšana un alkohols kā ieradumi, nevis bauda; smagnējs ikdienas ritms; izjūta, ka ļaunums atkārtojas bezgalīgi. Megrē apzinās, ka neglābj pasauli – tikai uz laiku atjauno līdzsvaru.
"DETECTIVE MAIGRET"
Producē: «PBS».
Pirmā sērija: 2025. gada 5. oktobris.
Sēriju skaits: 6.
Scenārija autori: Patriks Herbinsons, Žoržs Simeons (izmantoti oriģinālteksti no viņa romāniem).
Lomās: Bendžamins Vainraits, Stefanī Martini, Kerija Heisa, Šanikvika Okvoka un citi.
