Dziedātāja Patrisha adoptējusi sunīti Nelliju

Āgenskalnā Patrishu un Nelliju pazīst daudzi. Dziedātāja regulāri ved savu suni pastaigās un ņem līdzi arī ikdienas gaitās. Draudzīgajai Nellijai ir arī savs četrkājaino draugu loks – citi vietējie suņi ir viņas lielākais prieks. Taču, lai abas satiktos, bija vajadzīgs laiks. Dzīves sākums Nellijai bijis grūts – viņa atrasta sliktos apstākļos kopā ar brāļiem un māsām, vēlāk nonākusi patversmē Labās mājas. Nellijas brāļiem un māsām jaunas mājas izdevās atrast ātrāk, viņa patversmē palika visilgāk, un, kā mēdz notikt, tieši šī ilgā gaidīšana ieliek sunī īpašu piesardzību un bailes no cilvēka.

Notika tas “klikšķis”

Patversmē mītošo Nelliju pieskatīt bija paņēmusi Patrishas (īstajā vārdā Patrīcija Ksenija Cuprijanoviča) ģimene. “Tajā vakarā, kad Nellija bija pie mums, es biju mājās viena,” atceras dziedātāja. “Ļāvu viņai atpūsties, lieki neuzbāzos – gribēju, lai suns pats sajūt vietu un pēc visas spraigās pieredzes mazliet nomierinās.” Un tad noticis kas negaidīts. “Viņa atnāca pie manis, piespiedās ar galvu pie kājas un ieskatījās acīs,” par liktenīgo mirkli žurnālam Kas Jauns stāsta Patriša. “Es viņu glaudīju – tas bija brīdis, kurā sapratu, ka negribu viņu vairs nevienam atdot.” Suns bija izvēlējies uzticēties, un Patrisha saprata: ja šo uzticēšanos atkal salauzīs, tas būs par daudz. Tā “pieskatīšana” pārvērtās par nopietnu lēmumu: nākamais solis bija kopīga došanās uz patversmi, lai visu sakārtotu oficiāli un Nelliju adoptētu.

Vajag iejūtību un pacietību, un viss izdosies

Tiem, kas šaubās, vai vajag ņemt suni no patversmes, jo “varbūt nesanāks”, Patrisha saka: viss sanāks, bet tam vajag laiku. “Vajag pacietību, iejūtību, pieeju, darbu. Un, ja suns vairs nav kucēns, tas ir vēl svarīgāk.” Nellija ir apmeklējusi kinoloģijas nodarbības, un tas noteikti ir palīdzējis. Bet vēl vairāk palīdzējušas regulāras ikdienas rūpes – socializācija, droša rutīna, pakāpeniska pieradināšana pie vides, skaņām, ielām, cilvēkiem. Jo Nellijas pasaule bija maza: patversme un mežiņš blakus tai. Patrisha uzskata, ka viss atkarīgs no suņa saimnieka: viņa vēlmes, laika un sapratnes. Pēc viņas teiktā, dzīvnieciņš dažkārt vienkārši atspoguļo to, cik droši viņam ļauj justies. Nellijai iejusties mājās ļoti palīdzējušas arī “mazās lietas”: spēlītes, mantiņas, gardumi, klasiskā mūzika un vienkārši būšana kopā. Par to, cik suņuks Patrishai ir mīļš, liecina arī vesela kolekcija ar mīļvārdiņiem, kādos viņa sauc savu četrkājaino draudzeni, – Buba, Bubīte, Bubsene, Bubene, Džubīte, Čupsene, Duksene, Kuksene, Čipīte, Neļka, Neļča, Nellīte, Nelle, Puksenīte.

Suns ir kā bērns

Pret Āgenskalna suņiem Nellija ir draudzīga, bet pret svešiem cilvēkiem gan piesardzīga – īpaši pirmajā reizē. Patriša atklāti teic, ka viņu kaitina, ja svešinieki dod sunim ēdamo vai metas glaudīt bez prasīšanas. “Cilvēkiem jāatceras, ka suns ir kā bērns,” viņa uzsver. Tas, ka kādam pašam ir suns, nenozīmē, ka viņš automātiski “zina, kā drīkst” ar citu suni. Jo tā tas nav. Katram sunim ir savs fons, bailes, alerģijas un savas robežas. Turklāt var būt arī produkti, ko konkrētais suns vienkārši nedrīkst ēst. “Mīļums” var pārvērsties par problēmu vienā sekundē, un par to maksās suns un saimnieks, nevis svešinieks, kurš “tikai gribēja iepriecināt ar kādu našķi”.