Dziedātāja Alise Haijima piepilda japāņu tēta sapni

Japāņu valoda bija viņas ikdienas valoda, bet latviešu valodā ar viņu runāja mamma. “Mamma ar mani runāja tikai latviski, bet es viņai atbildēju japāniski. Tajā laikā man pat neienāca prātā, ka mēs kādreiz varētu pārcelties uz Latviju,” viņa atceras.

Tēvs, kuram aplauza spārnus

Alises tēvs Satoru bija japānis un ļoti muzikāls cilvēks. Skolas gados viņš spēlēja trombonu, un mūzika bija viņa patiesā kaislība. Pēc vidusskolas pabeigšanas viņam tika piedāvātas apmaksātas studijas mūzikā Amerikā – stipendija kādā no konservatorijām. Lai gan studijas bija apmaksātas, ceļa izdevumi un dzīvošana bija jāsedz pašam. Viņš nenāca no nabadzīgas ģimenes, taču Japānā ir ļoti spēcīga sociālā stigma – vīrietim ir jāizvēlas stabila, “nopietna” profesija, jāuztur ģimene, jābūt pelnītājam. “Mani vecvecāki viņu neatbalstīja,” sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" stāsta Alise. “Viņam pateica – nē, tu nedosies studēt mūziku. Tev jāiet mācīties kaut kas nopietns.”

Šis lēmums Alises tētim bija liktenīgs. Viņš atteicās no sava sapņa, izvēlējās citu dzīves ceļu, taču mūzika palika kā nesadzijusi brūce. “Mūzika viņam kļuva par sāpīgu tēmu. Viņš par to nerunāja gadiem,” atceras Alise. “Mamma pat nezināja, ka zem gultas stāv trombons.” Tikai tad, kad Alise bērnībā sāka dziedāt, tēvs izvilka trombonu. “Mamma teica – viņa pat nav zinājusi, ka tas tur ir. Viņš mani mācīja spēlēt, un šķita, ka caur mani viņš atkal atvēra sirdi.” Japānā karaoke ir ikdiena, nevis izklaide īpašiem gadījumiem. Tieši šajā vidē tēvs pamanīja, ka meitai ir muzikālas dotības. Viņi dziedāja kopā, un šie brīži kļuva par ļoti nozīmīgiem pamatiem Alises turpmākajam ceļam mūzikā.

Zaudējums četrpadsmit gadu vecumā

Kad Alisei bija 14 gadi, viņas tētis nomira. Viņa aiziešana bija traģiska, taču Alise apzināti neatklāj iemeslus. “Es neiedziļināšos cieņas dēļ,” viņa saka. “Ilgu laiku par to vispār bija ļoti grūti runāt.” Tēvs aizgāja, nepiepildījis savu muzikālo sapni. Šī apziņa Alisei kļuva par skaidru dzīves mācību. “Man bija dzīvs piemērs tam, kas notiek ar cilvēku, ja viņš padodas. Es sapratu – sliktākais, ko var izdarīt dzīvē, ir padoties.” Laika gaitā sāpīgās emocijas pārvērtās pieņemšanā. “Tagad, runājot par to, ir pieņemšana. Agrāk tas bija emocionāli daudz grūtāk.”

Pārcelšanās uz Latviju un skolas gadi

Pēc tēva nāves Alises mamma un jaunākā māsa Anna pārcēlās uz Latviju. Sākotnēji bija paredzēts, ka Alise varēs mācīties 5. klasē, taču valodas barjeras dēļ skola piedāvāja citu risinājumu. “No skolas puses teica – ieliksim tevi 4. klasē, lai tu varētu labāk apgūt valodu un mācību vielu vienlaikus,” stāsta Alise. Viņa sāka mācīties kopā ar gadu jaunākiem bērniem. Lai gan latviešu valodu bija dzirdējusi visu mūžu, runāt latviski viņai tobrīd nebija vienkārši. “Pirmo gadu es runāju tikai vīriešu dzimtē. Japāņu valodā dzimtes neeksistē, man tas koncepts vispār nebija skaidrs.” Apmeklēja arī logopēdu, lai apgūtu latviešu valodas galotnes. Bērni laboja, reizēm apsmēja – tajā laikā Latvijā bija maz jauktas rases bērnu. “Bērni nav ļauni – viņi ir atklāti. Es iemācījos izfiltrēt – paturēt labo un atmest lieko. Tā es uzaudzēju biezu ādu.”

Citi bērni spēlēja ģimeni, Alise – dziedātāju

Alise jau ļoti agrā bērnībā zināja, ka vēlas būt dziedātāja. “Kad citi bērni spēlēja ģimeni, es spēlēju dziedātāju. Man vienmēr bija “koncerti”.” Japānā viņu vizuāli ietekmēja idol kultūra – tā ir popmūzikas pasaule, kur jaunos dziedātājus veido kā idolus: ar spilgtu tēlu, skaistām skatuves drēbēm un priekšstatu, ka viņi ir paraugs faniem. Taču muzikāli Alisi vairāk saistīja rietumu mūzika, ko klausījās mamma. Īpaši Vitnija Hjūstone un Meraija Kerija. “Meraija skanēja visbiežāk. Tieši tur es apguvu arī angļu valodas izrunu.” Latvijā Alise sāka dziedāt vokālajā studijā. Pirmā dziesma latviešu valodā bija no Olgas Rajeckas repertuāra. Alisei nav akadēmiskas muzikālās izglītības – notis viņa nelasa, klavieres spēlē pēc dzirdes. “Man tas rada grūtības, bet nekad nav par vēlu iemācīties.”

Apciemo tēva kapavietu

Tikai pieaugot Alise kopā ar tēva brāli devās uz kapsētu Japānā – nomaļā vietā, kur nevar nokļūt ar sabiedrisko transportu. Tā bija pirmā reize, kad viņa vispār apmeklēja tēva kapavietu. Japāņu kultūrā ir pieņemts, ka, apmeklējot tuvinieku kapu, aizgājušajam simboliski “iedod” uzpīpēt vai iedzert. “Bērnībā es mēdzu prasīt tētim, lai ļauj man no viņa glāzes nostrēbt alus putiņas,” atceras Alise. “Mēs bijām norunājuši – kad kļūšu pilngadīga, mēs kopā iedzersim. Japānā pilngadība ir no 20 gadiem. Bet viņš aizgāja pirms manas pilngadības.” Kad Alise stāvēja pie kapa, viņai jau bija pāri 20. “Tā kā es alu nedzeru, nopirku sidru. Vienu atvēru viņam, otru sev. Mēs saskandinājām.” Alisei šis brīdis bija ļoti nozīmīgs. “Tajā brīdī es aizvēru nodaļu, kas manī bija palikusi vaļā, man kļuva vieglāk.”

Misijas sajūta

Alise skaidri apzinās – ja tēvs būtu piepildījis savu sapni un devies studēt mūziku uz Ameriku, viņas pašas, visticamāk, nemaz nebūtu. Tieši atteikšanās no šī ceļa aizveda viņu uz apmaiņas programmu Ķīnā, kur viņš iepazinās ar Alises mammu. “Ja viņš būtu aizbraucis uz Ameriku, viņš nesatiktu manu mammu. Tad manis vienkārši nebūtu,” saka Alise. “Tas viss ir ļoti liktenīgi.” Viņa pieļauj, ka muzikālais talants ģimenē nav parādījies no zila gaisa. “Domāju, ka no tēva puses noteikti vēl kāds senākās paaudzēs ir bijis muzikāls.”

Alise ir ieguvusi bakalaura grādu un šobrīd studē biznesa vadības maģistrantūrā. “Godīgi sakot, izglītība manā dzīvē bija vairāk citu un ģimenes ekspektāciju dēļ. Pati domāju, ka pietiks ar bakalauru, bet joma man tik labi padevās, ka izlēmu iet arī maģistrantūrā,” dziedātāja ir atklāta. Tomēr mūzika paliek centrā. “Es negribu nodzīvot dzīvi, nepiepildot savus sapņus. Es redzēju, kas notiek, ja to nedara.