Džoanna Edžugbo - eksotiskā latviete ar ikdienu fitnesa klubā un sapni par skatuvi

Džoannas eksotiskais izskats Latvijā, nenoliedzami, piesaista uzmanību, un tagad, pieaugušā vecumā, viņa savu vizuālo atšķirīgumu uztver kā privilēģiju. Taču vienmēr viss nav bijis tik vienkārši. “Bērnībā tumša ādas krāsa man šķita kā slogs,” viņa atklāti saka žurnālam "Kas Jauns".

23 gadus vecā Džoanna Edžugbo ir fitnesa trenere sporta klubā "Lemon Gym" un arī mārketinga speciāliste. Viņa darbojas ar vairākiem zīmoliem, kuri saistīti ar aktīvu dzīvesveidu. “Pati ļoti aktīvi trenējos svaru zālē jau vairāk nekā četrus gadus, patīk spēka treniņi un muskuļu masas audzēšana. Man ir mērķis piedalīties bodibildinga sacensībās. Esmu jau izvēlējusies treneri, būs tikai jāsāk strādāt un jāievēro ļoti stingra diēta. Tas nav domāts visiem, bet šķiet, ka man ir potenciāls un laba ģenētika šim sporta veidam,” ir pārliecināta fitnesa entuziaste. Kļūšana vēl atpazīstamākai fitnesa industrijā ir arī treneres Džoannas lielākais 2026. gada mērķis.

Ja gribēsi, tu vienmēr izdomāsi, kā sportot

Nav šaubu, ka apņēmīgajai jaunietei izdosies piepildīt visu iecerēto. “Jau bērnībā varēja saprast, ka sports ir mana lieta. Vēl pirms sāku apmeklēt sākumskolu, es aktīvi gāju skriet ārā ar citiem bērniem, spēlēju futbolu, florbolu un tautas bumbu. Pati pamanīju, ka man ļoti labi padodas, arī citi bērni novērtēja manu talantu. Astoņu gadu vecumā sāku spēlēt basketbola komandā un tā līdz pat 18 gadiem nodarbojos ar šo sporta veidu. Taču, kad sākās kovida ierobežojumi, viss apstājās. Izdomāju, ka trenēšos mājās, skatījos treniņus "YouTube". Un arī iešu ārā skriet. Ja gribi, vienmēr izdomāsi, kā vari sportot. Kad beidzās kovida laiks, man pazuda degsme spēlēt basketbolu. Sāku iet uz svaru zāli. Un jau pirmajā reizē sapratu, ka tas ir mans, ka te arī palikšu. Savukārt treneres darbam pievērsos, jo man vienmēr ir paticis redzēt, kā ar manu palīdzību cilvēki progresē, iemācās kaut ko, iemīl sportu vai varbūt pārvar savas iekšējās bailes vai stereotipus,” viņa atklāj savas gaitas sportā.

Pievilcīgu ķermeni veido ar spēka treniņiem un uzturu

Fitnesa treneres sociālo tīklu saturā redzams, cik viņai ir apskaužami perfekta figūra. Taču tā nav tikai dabas dota dāvana, bet gan smaga darba un disciplīnas rezultāts, neslēpj Džoanna. “Kad spēlēju basketbolu un nodarbojos ar citām aktivitātēm, līdz pat 17 gadu vecumam man bija liekais svars. Jo sports ir viens, bet uzturs kas cits. Ja tu aktīvi sporto, diezgan bieži būsi izsalcis un gribēsi daudz ēst. Bet, ja nepieskatīsi, kādus ēdienus apēd, var sanākt ļoti slikti. Tā bija arī manā gadījumā. Pēc gēniem neesmu nekāda smalkā meitene, tāpēc man ir ļoti jāseko savam uzturam. Kopumā desmit gadu nospēlēju basketbolu un pēdējos četrus gadus esmu fitnesā. Taču vizuāli manu ķermeni visvairāk mainīja spēka treniņi. Protams, ka arī man pašai patīk rezultāts. Taču jāatzīst, ka arī trenētiem fitnesa cilvēkiem ir tādas dienas, kad mēs sevi nenovērtējam un, skatoties spogulī, sev šķietam pārāk resni vai tievi. Manuprāt, jo tu labāk izskaties, jo vēlēsies vēl labāku rezultātu,” viņa sapratusi.

Runājot par uzturu, Džoanna atzīst, ka šobrīd nav pārāk strikta pret sevi, taču ir mācījusies no savām kļūdām. “Cenšos ēst veselīgi un skaitīt līdzi kalorijas,” viņa saka, piebilstot, ka ir saldummīle un viņai ļoti garšo šokolāde. “Dažreiz vakaros apēdu divas konfektes. Dažreiz brīvdienās aizeju uz ātrās ēdināšanas restorānu. Protams, ka brīdī, kad esmu kaloriju deficītā, es to mazāk atļaujos, bet pašlaik, kad cenšos uzņemt muskuļu masu, varu atļauties kaut ko vairāk. Arī šādi periodi ir nepieciešami.” Maltītes Džoanna lielākoties gatavo sev pati. Pārsvarā tie ir vienkārši ēdieni, lai vairākas stundas nebūtu jāpavada virtuvē.

Nejūt saikni ar tēta dzimteni Nigēriju

Džoannas tētis ir Latvijā pazīstamais nigērietis Kristofers Edžugbo, kas savulaik muzicēja kopā ar Robertu Gobziņu grupā "Los Amigos" un bija arī biedrības "AfroLat" vadītājs. Latvijā Kristofers nodzīvoja vairāk nekā desmit gadus, bija precējies ar latvieti, ģimenē piedzimuši divi bērni – dēls, kas arī nosaukts par Kristoferu, un meita Džoanna. “Kā pati saku, esmu tāds miksiņš. Mana mamma Elēna ir projektu vadītāja, un tētis ir riska vadītājs. Daudzi nemaz nezina, ka tētis savulaik dziedāja ļoti populārā latviešu mūzikas grupā "Los Amigos", kuras dziesmas joprojām dzirdu skanam Jāņos un citos svētkos. Tētis vairs ar mūziku nenodarbojas. Protams, reizēm viņu pārņem nostalģija un pietrūkst muzicēšanas, bet tā ir pagātne,” zina stāstīt Džoanna. Tēta dzimtajā Nigērijā viņai pagaidām nav sanācis viesoties: “Es vēl nekad dzīvē neesmu satikusi savus vecvecākus, tikai runājusi ar viņiem pa telefonu. Man tā vieta, kur tētis dzimis, ir sveša. Esmu dzimusi un augusi Latvijā, Rīgā, es pat nejūtu saikni ar Nigēriju vai tēta vecākiem.”

Džoannas vecāki gan sākotnēji nav bijuši sajūsmā par meitas profesionālo izvēli, uzskatot, ka ar treneres darbu jau nevarēs nopelnīt. Ieteikuši labāk studēt biznesa vadību vai jurisprudenci. “Tagad viss ir mainījies. Vecāki, redzot, kā es darbojos un cik ļoti man pašai patīk tas, ko daru, ir man noticējuši.”

Ģimene izkaisīta pa visu pasauli

Ar vecāko brāli Kristoferu Džoannai ir astoņu gadu starpība. Un viņai ir arī jaunāks pusbrālis Ogeči, kurš dzimis tēta jaunajās attiecībās. “Lai arī mani vecāki nav palikuši kopā un katram izveidojušās jaunas attiecības, viņi savā starpā ir spējuši saglabāt draudzību. Tētis vienu brīdi strādāja Taivānā, tagad atkal dzīvo un strādā Londonā, kur arī dažreiz apciemoju viņa ģimeni. Mans vecākais brālis Kristofers ar sievu dzīvo Portugālē, dažkārt mēs visi satiekamies pie viņa. Šobrīd Latvijā palikusi ir tikai mamma, pārējā ģimene izmētāta pa pasauli. Aizvadītajos gada nogales svētkos nebijām visi kopā, bet šogad gan jau atradīsim laiku, lai visi aizbrauktu uz Portugāli. Man ir ļoti svarīga ģimene un tās atbalsts, un rūpes citam par citu,” viņa saka.

Arī Džoanna pati jau trīs gadus ir attiecībās, un tieši sports bijis tas, kas savedis viņu kopā ar Sergeju: “Precējušies neesam, bet dzīvojam kopā. Iepazināmies pa ceļam no sporta zāles. Sergejs mani pasveicināja, un tā arī turpinājās mūsu saruna. Sākām kopā apmeklēt sporta zāli. Sergejs mani pamācīja, kā labāk izpildīt konkrētus vingrojumus, es to ļoti novērtēju, jo tobrīd spēru pirmos soļus sporta zālē. Tagad kopā aktīvi trenējamies, dzīvojam un viņš ļoti atbalsta manas fitnesa gaitas, filmē manu saturu sociālajos tīklos un arī piedāvā dažādas idejas. Lai arī mans draugs ir ļoti sportisks, tā nav viņa pamatnodarbošanās.”

Tumšā ādas krāsa kļuvusi par privilēģiju

Pērnā gada nogalē televīzijas skatītāji eksotisko skaistuli Džoannu varēja vērot televīzijas ekrānā, kad viņa piedalījās šova "Pārdziedi mani!" dalībnieka repera rolanda če priekšnesumā, kad viņš izpildīja hiphopa mūziķa anša dziesmu "Sports".

“Ja godīgi, pati nesapratu, kā tur nokļuvu. Tika meklēti trīs sportiski cilvēki un izvēlēti divi vīrieši un es, vienīgā sieviete. Jutos ļoti īpaša. Daudzi mani atpazina TV ekrānā un sūtīja komplimentus. Ļoti patīkami. Būtu forši, ja rolands če mani vēl kādreiz uzaicinātu piedalīties kādā koncertā. Pērn divas reizes paviesojos Latvijas Televīzijā. Piedalījos arī raidījumā "Anturāža". Man ļoti patika iepazīt televīzijas aizkulises un filmēšanas procesus,” Džoanna atzīst, ka sajutusi skatuves un TV kameru vilinājumu.  

Nav noslēpums, ka pašmāju sabiedrībā dažkārt izskan dzēlīgi komentāri par cilvēkiem ar citu ādas krāsu, tāpēc jāvaicā – kāda ir Džoannas pieredze, uzaugot un dzīvojot Latvijā. Izrādās, jauniete ir gājusi cauri īstai ellei, taču tagad viņas atšķirīgais izskats šķiet pat bonuss. “Ja man jāsalīdzina ar savu bērnību, tad, manuprāt, tagad situācija ir krietni uzlabojusies. Bērnībā gandrīz katru dienu mani skolā apsaukāja un atstūma. Arī uz ielas dažreiz varēju dzirdēt kaut ko ļaunu. Tagad tikai anonīmie heiteri sociālajos tīklos paretam uzraksta kādu komentāru. Es nezinu, kāds tam izskaidrojums. Varbūt Latvijā parādās arvien vairāk citas rases cilvēku un sabiedrība pierod pie tā. Bērnībā tumša ādas krāsa man likās kā slogs un kaut kas slikts. Tagad tā ir kļuvusi par privilēģiju, jo es atšķiros un citu acīs esmu kaut kas unikāls, eksotisks, interesants. Atceros, bērnībā, kad biju maziņa un raudāju par pāridarījumiem, vecākais brālis, kuram tobrīd jau bija 18 gadi, mani mierinot, teica: “Tā ir tikai tagad. Kad izaugsi, visi gribēs ar tevi draudzēties.” Es klausījos viņā, bet īsti neticēju. Taču, redz, kā viss ir piepildījies.”