No sporta dejām līdz dejām ar viļņiem pasaules čempionātā - Santa Vēvere ir vienīgā tāda sērfere no Latvijas

Skaista, dzīvespriecīga un enerģiska, gandrīz gribētos teikt – meitene, jo tieši tāda Santa izskatās, taču nesen pārkāpts ceturtā gadu desmita slieksnis. Tiesa, gadi nav šķērslis, lai sērfotu un pat sasniegtu izcilus rezultātus – Kanādu čempionātā pārstāvējusi māte, kurai jau 49, un viņas meita. Arī vienpadsmitkārtējais pasaules čempions viļņu sērfošanā ASV sportists Kellijs Sleiters vēl 50 gadu vecumā izcīnīja 1. vietu vienā no bīstamākajiem pasaules viļņiem – Pipeline Havaju salās notikušajās "World Surfing League" sacensībās. Trenējoties Maldīvijā, Santa iepazinusies ar sērferi no Austrālijas, kura 65 gadu vecumā turpina sērfot trīs reizes dienā pa pusotrai stundai.

Bez līdzjutējiem un atbalsta

Santa smejas, ka čempionāta atklāšanas ceremonijā nesusi Latvijas karogu, pārstāvot gan Latvijas sērfotājas, gan sērfotājus, jo “biju vienīgā sportiste mūsu komandas sastāvā”. Parasti valsti pārstāv trīs labākie sportisti vīriešu un trīs sieviešu kategorijā. Arī treneris nav ticis līdzi. Savā ziņā bēdīgi un arī diezgan grūti, kad nav komandas atbalsta, atzīst Santa. “Ja čempionātā piedalās ap 120 meitenēm, kā tas bija šoreiz, viņas tiek sadalītas pa četriem braucieniem. Ja ir tavs – tās 20 vai 25 minūtes komandas cilvēki pavada tevi uz pludmali, ir ar tevi šo laiku un, beidzoties hītam, neatkarīgi no rezultāta tevi sagaida – ar karogu un visu pārējo. Spāņu un Fidži komandas, ar kurām dzīvojām vienā mājā, bija otrajā pludmalē, jo sacensības notika divās netālu esošās vietās. Es biju viena.” Šī bija jau trešā reize, kad liepājniece piedalījās pasaules meistarsacīkstēs. Bet pirmo reizi viņa šovasar pārstāvēja Latviju arī Eiropas čempionātā viļņu sērfošanā, kas notika Portugālē.

Ziemo Portugālē

Portugālē Santa paredzējusi pārziemot, “lai pēc iespējas vairāk laika pavadītu ūdenī”. Santa trenēsies profesionāļa vadībā – atslābt nedrīkst, turklāt ir jāzina ļoti daudz tehnisku nianšu. Lai būtu progress, jātrenējas regulāri un katrs treniņš jāanalizē, lai novērstu kļūdas un attīstītu prasmes. Santa uzskata, ka Baltijas jūrā pilnvērtīgi trenēties nav iespējams, jo viļņu kvalitāte, kā arī to regularitāte atšķiras no okeāna. Lai gan agrāk bieži sērfojusi Baltijas jūrā, kovidziemu viņa gan nevēlas atcerēties – viļņi bijuši pat pārsteidzoši labi, tomēr, lai arī mugurā bijis jauns hidrotērps jeb hidra, kā saka sportisti, vecie cimdi un zābaciņi bijuši jau stipri novalkāti, tāpēc kājas un rokas salušas tik briesmīgi, ka pagaidām Santa to atkārtot nevēlas. Jāpiebilst, ka ūdens temperatūra Baltijas jūrā ziemā parasti ir ap plus četriem grādiem vai pat zemāka.

Uz Portugāli jeb, kā saka Santa, “savā misijā” viņa, kā ierasts pēdējos četrus gadus, vienatnē devusies ar savu auto vēl pirms pasaules čempionāta, zinot, ka pēc sacensībām tur atgriezīsies. Mājiniekus Latvijā viņa plāno apciemot tikai pa Ziemassvētkiem, lai tūlīt pēc brīvdienām atgrieztos pie treniņiem un dzīves Portugālē.

Sporta dejas un "Wrigley’s"

Santa nāk no Liepājā pazīstamās ginekoloģes Ingas Vēveres un izbijuša profesionāla kanoe airētāja un sporta pedagoga, arī aizrautīga hokeja spēlētāja un tiesneša Alža Vēvera ģimenes. Sportista gēns no tēta, apstiprina Santa. Taču viss sācies ar… sporta dejām. Santas vecākā māsa Iveta jau dejojusi, un sešu gadu vecumā viņai pievienojusies arī Santa. Iveta sporta dejās nepalika, bet Santa nodejoja līdz pat vidusskolai. Paralēli allaž bijis arī sports – futbols, basketbols, teniss, peldēšana. Ūdens paticis jau kopš mazotnes. Tāpat kā ekstrēmie sporta veidi. “Atceros, kad biju vēl maziņa, bija reklāma košļājamai gumijai "Wrigley’s Spearmint", kur čalis ar snovbordu brauc pa milzīgu kalnu, tieši pa to pūderi. Man bija – wow, es šito gribu un es šito darīšu!” Tā arī notika. Pēc vidusskolas Santa aizbraukusi strādāt par auklīti uz Minheni – lai iemācītos snovot, tāds bijis mērķis. Bērnībā Santas redzeslokā nonākusi arī populārā filma par sērferiem "Point Break" jeb "Lūzuma punkts" ar Patriku Sveiziju un Kianu Rīvsu. “Esmu to noskatījusies neskaitāmas reizes. Ja nebija, ko darīt, skatījos "Netīrās dejas" vai "Lūzuma punktu".” Filmas iespaidā Santa, protams, ļoti gribējusi iemācīties sērfot. “Un man parasti ir tā – ja ko ļoti vēlos darīt, es daru.”

Veikbords, kaitbords, sērfs

Pirms pievērsties sērfošanai, Santa paveica vēl ko ievērības cienīgu. “Tā bija traka ideja. Mans hobijs tobrīd bija veikbords, un es gribēju piedalīties sacensībās. Lai varētu to darīt, bija vajadzīga vieta, kur trenēties. Tā kā Liepājā veikparka nebija, nolēmu, ka man pašai tas jārada.” Šodien Liepājas Karostā pie Beberliņu ūdenskrātuves izveidotais veikparks ir labi pazīstams gan vietējiem, gan tūristiem. Turklāt tas nav tikai veikparks, kompleksā ietilpst arī kempings un kafejnīca, un, jā, tas ir Santas bizness. “Man patīk visi ekstrēmie dēļu sporti, izņemot vienu – iela un skeitbords, nē, nē, tas man nepatīk,” atzīst Santa.

Snovbordam sekojis kaitbords, tad veikbords un paralēli visam – sērfs, līdz tas ieņēma galveno vietu. “Pirms 19 gadiem trīs mēnešus dzīvoju Tarifā Spānijā, kas ir pats galējais Eiropas dienvidu punkts. Aizbraucu ar mērķi kaitot un mācīt citus to darīt, bet dienās, kad bija atbilstoši viļņi, sāku mācīties sērfot. Atgriežoties Latvijā, izrādījās, ka ir daži pionieri – no kuriem galvenais bija pirmais ekstrēmo dēļu sporta pārstāvis, veikala Boards.lv īpašnieks Renārs Bīrmanis –, kuri atklājuši, ka arī Baltijas jūrā ir viļņi, ko ķert. Piemēram, pie Ziemeļu mola Liepājā, Pāvilostā abpus molam vai Bolderājā ir iespējams sērfot. Tieši ar Renāru un toreiz pirmo Latvijas sērfa veikalu Aloha noorganizējām meiteņu pirmo sērfa nometni, kas notika Liepājas pusē, Bernātos. Nākamajos gados ar māsu un māsasvīru organizējām arī pirmās sērfošanas nometnes Portugālē. Nopietni pievērsos sērfošanai pirms deviņiem gadiem un pēdējos trīs gadus sērfojot pavadu septiņus līdz deviņus mēnešus gadā.” Visos šajos sporta veidos Santa ir piedalījusies sacensībās, veikbordā kļūstot pat par trīskāršu Latvijas čempioni. Sērfošanā pagaidām izcīnīts tikai Lietuvas čempiones tituls.

Sarežģīts un riskants

Sērfs kā sporta veids prasa ne tikai ļoti labu fizisko sagatavotību, bet ir arī sarežģīts un riskants, teic Santa. “Lai kaut ko iemācītos, ir vajadzīga atkārtošana. Veikbordā visu laiku ir viens un tas pats – ir kabelis, rokturi, viena konstrukcija, otra, un, ja gribu apgūt kādu triku, es uztaisu desmit apļus. Sērfā visu laiku ir citi apstākļi, ko ietekmē vēja virziens un stiprums, viļņu lielums, cilvēks pats – dažreiz ir jāizsver, vai šodien es to varu vai ne. Nekad nav viens un tas pats, jo ir pārāk daudz faktoru, kas tevi ietekmē. Tas šo sporta veidu padara ļoti grūtu, un progress ir lēns.”

Tāpēc pēdējo piecu gadu laikā pasaulē parādās aizvien vairāk mākslīgo viļņu, kas pozitīvi ietekmē sērfošanas attīstību. Pēc Santas sacītā, viens no labākajiem Eiropā atrodas Minhenē, līdzās lidostai, arī Šveicē tāds ir uzbūvēts – kalnos. “Liepājā esam runājuši par to, ka tas būtu pilsētas interesēs, bet izmaksas ir pārāk lielas, tāpēc – nebūs.” Bez treniņiem sporta zālē un okeānā jātrenē arī elpošana. “Ir situācijas ūdenī, kad vilnis tevi  samaļ, nāk nākamais vilnis, un ir jāaiztur elpa. Lai sērferis būtu mierīgs, nesāktu stresot, elpošanas treniņi baseinā palīdz. Santas rekords - trīs  minūtes un 20 sekundes, taču, kā viņa pati saka, baseins nav tas pats, kas vilnis, kurš tevi okeānā maļ, un aiz tā nāk vēl trīs viļņi.

Bet, runājot par bīstamību, Santa pastāsta nesenu notikumu – pēc pasaules sacensību pirmās dienas aizgājusi vakarā patrenēties. “Neilgi pirms grasījos beigt sesiju un iet ārā, nāca viens liels sets (vairāku viļņu kopums, kas nāk pēc klusuma brīža) un visā pludmales garumā taisījās ciet ar ļoti spēcīgu putu jeb balto ūdeni. Pēc otrā vai trešā viļņa, mēģinot iznirt cauri salūzušajiem viļņiem, nenoturēju dēli, un tas izslīdēja man no rokām. Pēc mirkļa, maļoties vilnī, sapratu, ka vajag ieelpot. Iznirstot uz ūdens virsmas, dēlis, kas ir piesaistīts saitē pie potītes, sagriezās vertikāli un ar spuru trāpīja man pa kaklu. Treniņš beidzās ar došanos uz slimnīcu, kur kaklam uzlika šuves. Nepaveicās, bet tajā pašā laikā – ļoti paveicās, jo varēja būt daudz sliktāk,” piebilst Santa.

Popularizēt Latviju pasaulē un sērfu – Latvijā

Runāt par vietām pasaules čempionātā ir pāragri, smejas Santa. “Godīgi? Esmu tur, lai piedalītos sacensībās, lai gūtu pieredzi, mācītos no pasaules labākajiem. Un esmu laimīga, ka varu nest Latvijas vārdu pasaulē un Latvijā popularizēt sērfošanu kā sporta veidu. Nevis sērfu kā izklaidi un ceļošanu, kad tu aizbrauc uz Portugāli pasauļoties un noķert viļņus, bet kā sporta veidu, turklāt olimpisko sporta veidu.”