Radio leģenda Gunārs Jākobsons atklāj savu dzīves atziņu: "Nehalturē ne stundu, ne dienu, ne gadu"

Runājot par dzīvi… Ko uzskatām par patiesu vai aplamu un kurā kategorijā – patiesajā vai aplamajā – savu dzīvi ietilpinām, atkarīgs no mums pašiem. Tagad pasaule ir tik raiba un trauksmaina, ka aplamību ir daudz.

Lielākās aplamības mēs darām saistībā ar Viņas Augstību Māti Dabu. Tik daudz katastrofu... Nezinu, vai tā ir liktenīga sakritība vai atmaksa par aklajiem un aplamajiem lēmumiem, kad cilvēks iet visam pāri, nešķirojot, kas labs vai slikts; ka tikai kaut kas čaukst kabatā. Arī sadursmes, kari... Pašlaik pasaulē risinās vismaz 20 karu! Arī tepat pie mūsu robežām. Kaut ātrāk tā asinspirts beigtos!

Svarīgi, ka mēs katrs tiekam skaidrībā par savu patiesību – cik tā ir patiesa, cik izdomāta. Katram ir savs atskaites punkts. Ja gribam palikt pie savas patiesības un tomēr nesastrīdēties ar pārējiem, tad ir jāatrod līdzsvars. Jācenšas ar savu taisnību kabatā soļot pa ceļa vidu.

Kā to izdarīt, paliekot pie savām vērtībām, pamatlietām un saglabājot mundrumu, dzīvesprieku arī sirmā vecumā? Iet pa šo pasauli ar augsti paceltu galvu, nevis raudzīties uz purngaliem. Skatīties uz turpmāko ceļu, kas ejams. Uzturēt sevi formā, lai mazāk gribētos gausties un vaimanāt, un vairāk ieskatīties labajā, kas tevi var spēcināt. Tikties ar cilvēkiem, kuri domā gaiši un pozitīvi, nevis ar čīkstuļiem. Piemēram, es labprāt uzturos sabiedrībā, kur ir jauni, sportiski cilvēki. Man laimējies, ka visu dzīvi – gan sportā, gan mūzikā – esmu bijis kopā ar jaukiem, optimisma iekrāsotiem cilvēkiem. Savukārt čīkstuļi dara pāri, pirmkārt, paši sev, otrkārt – un galvenokārt – citiem.

Vienmēr jābūt kustībā, arī domām. Jārosās! Tas uztur ne tikai pie dzīvības, bet arī pie sapratnes un palīdz turpināt dzīvot, cik nu kuram Dievs gadus ir atvēlējis.

Pie pamatlietām, protams, pieder arī ģimene. Lai cik tā būtu maza vai liela, citam citu jāatbalsta. Un, ja tu kādam palīdzi, tas stiprina arī tevi pašu. Ja ģimenē visi ir spirgti un veseli, tiecas pēc izglītības, darba un labklājības, tad daudz kas atrisinās.

Nenoliedzami, arī veselība ir viena no pamatlietām. Un darbs. Man dzīvē ir laimējies, ka darbs ir hobijs un hobijs – darbs. Ja tu dari savu darbu, tad dari to labi! Lai nebūtu nohalturējis ne stundu, ne dienu, ne gadu, ne desmit gadus. Lai pēc tevis – pēc tavas darba dienas, mēneša, mūža – paliktu arī kaut kas labs. Tā ir patiesā dzīve!