"Kāds biju piecos gados, tāds esmu arī tagad!" - Andris Keišs par šovbiznesu, ģimeni un šausmu filmām

Ar kādām emocijām pats skatāties šausmu filmas? Patīk, vai gluži pretēji – pārņem bailes?

Tas galīgi nav mans žanrs. Es kā aktieris saprotu, ka tie vampīri vienkārši ir sagrimēti aktieri, bet tāpat vienmēr skatos ar šausmām. Man ir ļoti bail, tāpēc no šāda žanra kino izvairos. Kad bija kovidpandēmijas ierobežojumi, dēls tomēr mani samācīja šausmenes skatīties – nevis filmas par zombijiem, bet tās mītiskās šausmenes, kurās ir tādi puspuvuši spoki, kas materializējas un klūp virsū. Taču filmai "Mūžības skartie", kurā spēlēju, es piedēvēju, ka tā vairāk ir personības drāma nekā vampīrgabals. Protams, ka tas iet caur vampīra prizmu, līdzīgi kā Krēslā, kas taču īstenībā ir mīlas stāsts... Tāpat arī "Mūžības skartajos" cilvēks var uz sevi paskatīties no malas, protams, komiskā veidā.

Šī filma ir stāsts par cilvēku, kuram nav draugu. Cilvēks dzīvo viens pats, un tādu droši vien ir ļoti daudz – ne tikai Latvijā, bet pilnīgi visur. Mani pārsteidza, cik jautri mēs šo filmu uzņēmām, kopā smējāmies un priecājāmies. Taču pēc tās tāpat secinu, ka cilvēki kļūst aizvien vientuļāki – lai arī ir jautri un forši, ka tiekas un runājas, tomēr kļūst arvien atsvešinātāki. Var jau būt, ka es kļūstu vecāks un tā vecākiem cilvēkiem ir.

"Mūžības skartos" nofilmējām 14 dienās – tas tiešām ir ļoti zibenīgi. Uzstādīju rekordu ar nakts filmēšanām, jo man četras reizes pa dienu bija mēģinājumi un izrādes un es pēc tām braucu filmēties uz nakts maiņām. Iepriekš, jaunībā filmējoties, biju trīs naktis negulējis, bet tad bija smagāk un sarežģītāk, vajadzēja lietot alkoholu, smēķēt. Taču tagad tās četras naktis es biju nomodā tikai tad, kad bija ieslēgta kamera, un gandrīz ne ar vienu nerunāju, tāpēc ļoti harmoniski pavadīju filmēšanas naktis – jutos pat kaut kādā ziņā atpūties.

No cik gadiem šo vampīrkomēdiju var skatīties?

Sākot no desmit, divpadsmit pilnīgi noteikti. Filmā ir rupjības, bet es esmu no tiem, kas uzskata – no kā tad tu to bērnu sargā? Izliksimies, ka bērni to nezina, izliksimies, ka tas ir domāts tikai pieaugušajiem? Nē, nē... Es vienmēr pret saviem bērniem esmu izturējies kā pret pieaugušajiem. Būtībā jau arī sevi atceros vienmēr tādu pašu, kāds esmu šobrīd. Jā, ir nākusi klāt rafinētība, nosvērtība, neesmu vairs tik impulsīvs, bet būtībā tas pamats ir palicis. Kāds biju piecos gados, tāds esmu arī tagad.

Filmā ir aina, kurā jūsu atveidotais varonis pasūtījis kasti rauga, kuru ēdot var kļūt nemirstīgs. Cik rauga paciņu filmēšanas laikā apēdāt?

Es apēdu kaut kādus 200 gramus halvas (ļoti gardi smejas).

Jūsu varoņa vārds ir Resnais – kā pašam ir ar svaru, vai to viegli uzņemt un grūtāk nomest?

Uz šo jautājumu tomēr neatbildēšu, tas ir pārāk intīms. Tā iesauka Resnais mani mulsināja... Bet nekādas vainas, filmai piestāv.

"Mūžības skartajos" jūsu atveidotais varonis ir kriptovalūtas lietpratējs – vai reālajā dzīvē jūs kaut ko zināt par kriptovalūtu?

Zinu tikai to, ka tas tagad ir baigi trendīgi. Vairāk gan neko un netaisos tam pieslēgties. Atceros no pēdējiem Padomju Savienības gadiem, kad aktuālas bija finanšu piramīdas, un es arī tad turējos pa gabalu no tām...

Ar dēlu Jaunpilī audzējat ķiplokus. Esat taču dzirdējis, ka ar ķiplokiem var aizsargāties, ja ir bailes no vampīru apokalipses?

Man tā ķiploku audzēšana bija vienīgais iemesls, lai ar iespēju iegūt naudu iemācītu dēlu strādāt. Laikam tas ir izdevies, jo viņš ir kļuvis par ļoti strādīgu un mērķtiecīgu cilvēku. Un, nē, nē, ķiplokus neaudzējam, lai cīnītos pret vampīru apokalipsi.

Nu jau visa ģimene iesaistīta šovbiznesā – meita Magdalēna drīz filmēsies spēlfilmā "Tabita", dēls Ādams spoži debitējis kā akordeonists uz skatuves izrādē "Starpbrīdis | Andris Keišs 50". Vai ir kāds no ģimenes, kas vēl nav iesaistīts?

Sieva kategoriski atsakās kopā ar mani dziedāt. Droši vien tāpēc, ka es to īsti neprotu. Es vairāk tādā klasiskā veidā runāju dziesmas, tā kā stāstu. Runājot par sievas iesaisti biznesā, vajadzētu ņemt vērā to vīru sievas, kas strādā pa mājām. Es pats personiski esmu vaktējis bērnus un rūpējies, lai viņi būtu paēduši, lai viss būtu tīrs. Tas ir ļoti nopietns darbs! Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka jebkura nauda, ko nopelnu ārpusē, ir kopīgi nopelnīta nauda.

Tas, ka dēls Ādams, kas mūzikas skolā apguvis akordeona un klavieru spēli, uzstāsies izrādē "Starpbrīdis", man pašam bija pārsteigums. Nemaz nezināju, ka Ādams akordeonu spēlē jau tādā līmenī!

Un filma, kurā būs mana meita Magdalēna, ir režisora Jura Kursieša drosmīgs solis. Es ceru, ka tā būs integrācija tiešā nozīmē – ka nebūs tā, ka “nabaga bērniņš” piedalās filmā, bet gan pilnvērtīgs cilvēks, tāda, kāda viņa ir. Mēs ar meitu esam iesaistījušies arī koncertā "Japāņu pasaka". Tajā piedalās bērni, kuri ir citādāki, nekā ierasts, taču viņi nav noniecināti un netiek padarīti par “nabadziņiem”, kas man personīgi krīt uz nerviem. Es ļoti ceru un ticu, ka Juris Kursietis uz kaut ko tādu ies arī filmā "Tabita". Būtībā filma ir par to, kā tāda sieviete, kāda ir Magdalēna, ieies dzīvē, kāda būs viņas dzīve pēc skolas. Jo ar skolu viss ir skaidrs – tu ej uz stundām, mācies, tev ir draugi un klasesbiedri. Un, kad tas beidzas, kas būs tālāk? Es gan tā līdz galam šobrīd nevaru atbildēt, bet tā būs liela tēma.