"Ir sajūta, ka teātrim vairs neesmu vajadzīgs..." - leģendārā aktiera Jāņa Skaņa karjerā sācies jauns posms

Vēl pavasarī Jānis Skanis priecājās, ka teātrī viņam ir darbs divos jauniestudējumos – tieši "Pīters Pens. Sindroms" devis “dzinuli, ka gribas strādāt”, tāpat ar cerībām uzņēma lomu "Bezkaunīgajos večos". Taču nu ne tur, ne citās izrādēs Skaņa vārds nav atrodams. Kā sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" saka pats aktieris, viņam karjerā sācies jauns un “savdabīgs posms”.

Apzināts lēmums

“Man ir radusies sajūta, ka Nacionālajam teātrim šobrīd neesmu vajadzīgs. Tas nav nekas neparasts, tā mēdz būt,” neslēpj Skanis. Viņš piebilst, ka aktieriem laiku pa laikam nākas piekāpties jaunākajiem kolēģiem. “Teātrim ir nepieciešamas jaunas asinis, jauni aktieri. Un vecajiem ir jādomā par to, ka ir jādod vieta jaunajiem. Man liekas, ka tas ir normāli,” spriež Jānis un turpina: “Bet man ir sajūta, ka es vēl varu un gribu darīt.”

Kas īsti noticis, Nacionālā teātra leģendārais aktieris neskaidro, vien atklāj, ka no tālākā darba teātrī, pavasara sezonai noslēdzoties, atteicies. Viņš neslēpj, ka līdz ar paaudžu maiņu ievērojami mainījusies attieksme pret pieredzējušajiem aktieriem. Skanis atceras, ka agrāk vecākā gadagājuma aktieriem tika izrādīts vairāk cieņas un goda. “Mans teātra tēvs Alfrēds Jaunušans nevienu veco aktieri neaizmirsa un nepadzina – visi tika aicināti uz izrādēm, pat ja viņiem vajadzēja tikai pāriet pāri skatuvei. Viņi vienalga palika piederīgi teātrim.” Viņaprāt, šobrīd šādas pietātes un cieņas pret vecāko paaudzi vairs nav, jo “laiks ir kļuvis ātrāks un saspiestāks”. “Es labprāt kontaktējos ar daudziem vecās paaudzes aktieriem, piemēram, Māru Zemdegu, Uldi Dumpi, Ģirtu Jakovļevu. Lai gan esmu jaunāks, jūtos viņiem piederīgs. Tie ir mani kolēģi, kurus es ļoti cienu un mīlu,” stāsta Skanis. Runājot par izmaiņām, kas ne visai patīk, aktieris uzsver, ka mūsdienu teātrī arvien vairāk novērojama tendence visu dramatizēt un interpretēt lugas pa savam, proti – pēc režisora vēlmēm, nevis lugas būtības. “Vieglāk ir paņemt dramatizējumu un izveidot autoru tā, kā režisoram patīk, nevis uzturēt autora idejas. Tas man nav nedz mīļš, nedz tuvs formāts,” spriež Jānis. Viņam pašam teātrī svarīgākais ir kontakts ar skatītāju: “Man vajag redzēt skatītāju acīs asaras, man vajag sajust, ka ir šī saikne ar skatītāju.”

Smīdina kā kašķīgs vecis

Aktierim uz Nacionālā teātra skatuves gan palikusi viena loma. “Tā ir izrādē "Suņa māja", kurā sākotnēji uz maiņām spēlējām suņa lomu ar Ģirtu Jakovļevu.” Viņaprāt, tā ir īpaša loma, jo sākotnēji tā bija paredzēta Jakovļevam, kas veselības stāvokļa dēļ vairs nevar spēlēt teātrī. “Es uzskatu, ka tā ir Ģirta loma, – tas ir viņa šarms, tā aura, kad viņš uznāk uz skatuves. Man tādas nav,” viņš atzīst un piebilst, ka šo “lomu spēlēju tikai un vienīgi Jakovļeva dēļ”.

Taču piedāvājumu viņam netrūkst – Jānis stāsta, ka šobrīd izvēlas iesaistīties projektos, kas viņu pašu interesē. Par to, ka aktieris ir novērtēts, skatītāji var pārliecināties vairākās ceļojošajās izrādēs. Piemēram, nesen pirmizrādi piedzīvoja izrāžu apvienības "Panna" jaunais iestudējums – pēc Latgales ievērojamākās mūsdienu dramaturģes Danskovītes scenārija tapusī izrāde "Mazpiļsāta" –, kurā Skanis liek aizrautīgi smieties, iejūtoties kašķīga pensionāra Andra tēlā. Komentējot lomu "Mazpiļsātā", aktieris, kuru daudzi atceras kā Žurkas Kornēlijas komisko partneri Circeni, pārsteidz, sakot, ka “šāds tēls ir kaut kas jauns”. “Es jau sen esmu dziļi pesimistiskais aktieris. Gribētos vēl Hamletu spēlēt, bet liktenis laikam lēmis tēlot visādus izvirtuļus, pajoliņus un jestrus večus. Bet arī šīs lomas man ir mīļas,” smejas Jānis.

Uztur sevi formā ar mājas darbiem

Kad noņem "Mazpiļsātas" “veča” grimu un iztaisno muguru, aktieris burtiski pārvēršas, atklājot, ka jaunības dienu Latvijas čempions augstlēkšanā arvien ir teicamā formā. “Šobrīd dzīvoju uz vecajiem lauriem!” izdzirdot komplimentu, smej Skanis. Ņemot vērā sabiedrības sašutumu, ko pagājušajā nedēļā raisīja difterijas tēma, aktieris nopūšas, atceroties, ka bērnībā, apmēram, sešu gadu vecumā, arī pats to izslimojis, par ko vēl šodien liecina rēta uz kakla – stāvoklis bijis tāds, ka nācies durt caurulīti kaklā, lai nenosmok. “Un pēc tam vēl meningītu izslimoju. Tā ka varu būt pateicīgs sportam, ka tiku vēlāk uz kājām,” aktieris nosaka.

Bet šodien uzturēt formu viņam palīdzot mājas darbi. “Man ir privātmāja, un tur ir gana daudz darba – malka jāskalda, suņi jāved pastaigāt, dārzs jākopj. Visu laiku esmu kustībā!”