Čulpana Hamatova spēlēs izrādē Latvijas Nacionālajā teātrī

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Čulpana pameta dzimteni un pārcēlās uz dzīvi Latvijā, nosodot Krievijas uzsākto karu. Jaunajā Rīgas teātrī viņa piedalījās režisora Alvja Hermaņa izrādēs "Post Scriptum", "Kurlmēmo zeme" un "Sapņu tulkotāju sekta".

Nu Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā internetā lasāms, ka septembrī Hamatova kāps uz viņu skatuves - režisora Dmitrija Krimova izrādē "Ārprātīgo piezīmes".

Mājaslapā vēstīts, ka "18. un 19. septembrī Rīgā, Latvijas Nacionālajā teātrī notiks ievērības cienīga pirmizrāde – režisora un mākslinieka Dmitrija Krimova iestudējumā “Ārprātīgo piezīmes” spēlēs aktieri Čulpana Hamatova un Maksims Suhanovs". “Ārprātīgo piezīmes” ir teātra aģentūras “EntracteInternational” projekts, kas tapis ar Lielbritānijas fonda “WEEXIST!” atbalstu; fonds nodarbojas ar krievvalodīgās kultūras atbalstu, attīstīšanu un saglabāšanu trimdas apstākļos.

Krimova izrādes izceļas ar īpašu radošo valodu, stilu un žanru sajaukumu. Jaunajam darbam pamatā režisors licis paša sarakstītu tekstu – fantasmagorisku stāstu par cilvēkiem, kuri apjūk, kad nonāk citātelpā un laikā. “Ārprātīgo piezīmju” varoņi ir divi samulsuši ļaudis, kuri ne pēc pašu gribas attapušies jaunos dzīves apstākļos. Nodrošināta sadzīve ir palikusi pagātnē – izrādes varoņiem jāatrod sava vieta un pielietojums svešā valstī, arī jauna vieta dzīvē, mērķi un orientieri.

Dmitrijs Krimovs saka: “Šobrīd neizdzīvotas un nenodzīvotas dzīves problēma ir skārusi daudzus. Mūsu izrādes tēli ir aktieri, turklāt ne vairs jauni aktieri, viņiem šī sāpe ir vēl acīmredzamāka – tā burtiski uzgulusies virsū dzīvei un neļauj elpot. Resnītis ar aizdusu, kurš nav tēlojis ne Romeo, ne Merkucio, un aktrise, kura sapņojusi par Džuljetas un Antigones lomām, bet slēpjas vabolīšu un bizbizmārīšu kostīmos, – tas viss ir par mums. Par cilvēkiem. Par pēdējo iespēju.”

Čulpana Hamatova un Maksims Suhanovs kāpj uz skatuves kā aktieri Čulpana un Maksims, viņu tēli nemitīgi mainās un izspēlē te reālās dzīves notikumus, te dažādu literāro darbu ainas, aizrauj, satrauc, maldina un apmulsina arī skatītājus.

Čulpana Hamatova bilst: “Šī izrāde vēsta par neprātīgu mīlestību, par vientulību un zaudējumu, par pienākuma apziņu un pašcieņu, par apkārtējo pasauli, kas sen jau sajukusi prātā – un, kā redzams, uz ilgu laiku.Normālajā, parastajā teātrī es vairs nekad netēlošu Džuljetu, bet mūsējā esmu gan Džuljeta, gan Antigone, pat Anna Franka, kurai bija 13 gadu, – kamēr es esmu jau gandrīz četrreiz vecāka.”

Maksims Suhanovs: “Es un Čulpana Hamatova pazīstam viens otru jau sen, un mums ir kopīgas cilvēciskās vērtības, tā man šķiet. Viens otru jūtam un saprotam. Kad dzīvojām Maskavā, ik pa laikam tikāmies vai sazvanījāmies, apsvērām, ka būtu labi kaut ko kopīgi paveikt uz skatuves. Arī ar Dmitriju Krimovu mums bija paredzēts mēģināt jau Maskavā, taču tolaik nekas nenotika, jo abi bijām ļoti aizņemti. Tagad, kad Dmitrijs man piedāvāja piedalīties šajā iestudējumā, es nešaubījos un piekritu uzreiz. Paldies Dievam, ka visi esam satikušies šajā darbā.”