Gada labākā aktrise Čulpana Hamatova: "Es spēlēšu teātri latviski. Vai arī man vairs nav lemts būt aktrisei"

Mēs satikāmies pie Laimas pulksteņa. Gatavojoties intervijai, Čulpana Hamatova ir uzvilkusi platu sarkanu kleitu, ko var pamanīt jūdzēm tālu. Liesmojošu! Tādā tērpā jāspēlē Marija Stjuarte, kura dodas uz ešafotu. Skotu karalienes lomā, starp citu, Čulpana iejutusies jau sen – kopš 2014. gada, kad teātrī Sovremeņņik izrādi Spēlējam… Šilleru! iestudēja izcilais lietuviešu režisors Rims Tumins.  

Grūti teikt, ko viņa vēl nav spēlējusi. Kino lomu skaits pārliecinoši tuvojas simtam, vēl – un ne mazāk svarīga – ir teātra skatuve, seriāli, dzejas koncertprogrammas… Satriecoši daudz viņa ir paspējusi paveikt savā 47 gadu vecumā.

Protams, aktrisi slavināt par darba mīlestību, uzņēmību un neatlaidību īsti nepiedien. Un tomēr šķiet, ka cilvēcīgi normālajiem jēdzieniem –“brīvdienas” un “atvaļinājums” – Čulpanas Hamatovas dzīvē ilgi nav bijis vietas… vispār un nemaz. Pēdējos 25 gadus viņa ir tikai filmējusies vai piedalījusies mēģinājumos, vai spēlējusi teātri. Un vēl ir bijis (un, paldies Dievam, ir!) labdarības fonds Uzdāvini dzīvību, kurš stipri mainīja, pat pakļāva sev visu viņas dzīvi. Un, jā, vēl ir trīs bērni. Trīs meitas, vecākajai ir jau 20 gadu.

Reiz, vienā no mūsu iepriekšējām intervijām, es bez jelkāda nolūka sajaucu vecākās atvases vecumu, pieliku gadu klāt. Čulpana reaģēja zibenīgi un nikni. Viņa, redziet, mīlot precizitāti – kā nekā, beigusi matemātikas novirziena skolu ar zelta medaļu. Arinai tajā brīdī bija 19. Nebūt ne vairāk. Viņa, mamma, taču to zina! Vēlāk mēs kopā pasmējāmies par šo reakciju, kas pauda ļoti sievišķīgas bailes. Nevajag mani novecināt, negribu kļūt pārāk pieaugusi! 

***

Jaunība nav tikai daudzu Čulpanas Hamatovas varoņu vecums. Tā ir arī viņas āriene, dabas dotumi: neliels, smalks augums, skanīga, augšuptiecīga balss. Viņā joprojām mīt kautrīgā tatāru meitene, sevī ierāvies pusaudzis ar skumjām acīm. Jebkura bezdarbība viņai ir mocība. Jebkura kavēšanās vai vilcināšanās – neizturama. Varbūt tāpēc šis bezgalīgais darbu, lomu, pienākumu saraksts – nasta, ko viņa uzvēla sev plecos tajā, kas nu jau ir cita, Maskavas dzīvē? Straujas pārejas: no vienas skatuves uz citu. No viena projekta – uz nākamo. Dzīve uz robežas, virsskaņas ātrumā, it kā laika būtu palicis vien tik, cik nomērīts. Un ir jāpaspēj, jāpaspēj…   

Aleksandrs Bloks, atminoties dižo aktrisi Veru Komisarževsku, kura bija dzimusi teju paaudzi pirms Sudraba laikmeta dzejnieku plejādes, teica: “Viņa bija jaunāka, ak, cik jaunāka par daudziem no mums!” Par Čulpanu varētu sacīt to pašu. Viņa ir jaunāka par vairumu savu vienaudžu un pat to, kas pēc vecuma derētu viņai bērnu vietā. Arī šī viņas pārdrošība salikumā ar iekšēju biklumu – šīs divas galējības, kas noteikušas tik daudz viņas dzīvē, – patiesībā ir raksturīga ļoti jauniem cilvēkiem. Jo vairāk – tagad, pēc visiem aizvadīto sešu mēnešu pārbaudījumiem, Čulpana šķiet kļuvusi vēl jaunāka. Viņai piestāv blonda zēngalviņa. Viņai piestāv šīs spilgti sarkanās, brīvās drānas, kas vasarīgās Rīgas ainavu papildina ar negaidīti afrikānisku kolorītu. Un vispār, manuprāt, viņai ļoti piestāv Rīga – tās iekšējā atturība un savaldība, eiropeiskā audzināšana, rāmais labvēlīgums.

***

Dzīve krasi mainījās 2022. gada 24. februārī. Vecajos teātros senāk tā notika dekorāciju maiņa: pēc izrādes vadītāja pavēles skatuve strauji apmeta pusapli, aiz kulisēm aizpeldēja nevajadzīgie rekvizīti, publikas acīm pavērās absolūti jauna aina. Kas agrāk bija “vasarnīca” Latvijā, tagad kļuva par vienīgo mājvietu. Tas, ko agrāk bija pieņemts saukt par “īsu atvaļinājumu”, “vasaras brīvlaiku”, senilgotu atelpu, – tagad ir jaunā un vienīgā dzīve. Un, cik ilga tā būs, nezina neviens. Taču Čulpana vienu zina skaidri: atgriezties Krievijā, kamēr notiek šis karš, viņa nevarēs.

Sēžam Rīgas Viļņu studijā, kur viņai rādu nesenas intervijas melnrakstu – toreiz žurnāla Pastaiga uzdevumā sarunājos ar JRT galveno režisoru Alvi Hermani. Viņš cita starpā spriež par dažādiem aktieru tipiem. Atbilstoši viņa klasifikācijai vieni ir aktieri-mērkaķi, kuri ir gatavi uz visu. Visu prot, visu spēj, taču viņiem iekšā valda kaut kāds tukšums, ko var aizpildīt ar jebko. “Budistisks tukšums,” precizē Alvis, lai viņa vārdi neskanētu pārāk aizskaroši. “Un ir otri – aktieri, kuri savu profesiju uztver kā misiju. Viņiem katra loma ir vēstījums. Un viņiem ir savi principi, savas robežas. Tādu aktieru vienmēr ir bijis ļoti maz. Un viena no viņiem neapšaubāmi ir Čulpana.”  

– Vienmēr esmu sapņojusi būt aktrise-mērkaķīte, – ar ilgām balsī nopūšas Čulpana.

Alvja atzinība viņai, saprotams, ļoti glaimo. Taču viņa kā no uguns baidās jebkāda patosa. Tāpēc, dzirdot vārdus “misija” un “vēstījums”, iekšēji saraujas.

– Patiesībā ārkārtīgi apskaužu aktierus, kuri bez liekām pārdomām metas katrā lomā kā ūdenī. Es tā nemāku. Nevaru just, ja neizprotu. Kamēr netikšu ar visu skaidrībā līdz pēdējam sīkumam, mana aktieriskā daba klusē. Tai nav ne silts, ne auksts. Nulle emociju! Droši vien tādēļ man īsti nepadodas improvizācija.     

Vēl pirms dažiem gadiem Čulpana nespētu ne iedomāties, cik liela loma viņas dzīvē būs šim latviešu režisoram.

– Ja man tad jautātu, kuru tu uzrunāsi grūtā brīdī, uz kuru varēsi paļauties, kurš sniegs savu drauga plecu atbalstam, man pat prātā neienāktu teikt, kas tas būs Alvis. Kaut arī mums vienmēr ir bijušas brīnišķīgas attiecības, es vienmēr esmu bijusi iemīlējusies viņā – kā aktrise režisorā. Šukšina stāstu un Gorbačova mēģinājumi mūs pa īstam satuvināja. Vienmēr jutu, ka viņš ir cilvēks, kuram ir radniecīgi uzskati, kuram svarīgi tie paši principi, kas man. Mums ar viņu absolūti sakrīt visos humānisma un brīvības pamatjautājumos. Tomēr tas, ko viņš manā labā paveica šopavasar, ir kas vairāk par cēlsirdīgu žestu no drauga puses. Šis solis ir noteicis manu turpmāko dzīvi. Pašreizējā situācijā uzaicināt Jaunā Rīgas teātra trupā strādāt Krievijas aktrisi – tas viņam varēja atspēlēties ar ļoti nopietnām sekām. Piekritīsiet, ka iemeslu tam būtu vairāk nekā diezgan.

Pirmkārt, tas nebija viegli organizatoriskā ziņā: tikko trupā jau bija uzņemti 14 viņa kursa studenti, un katrs jauns aktieris ir ievērojams slogs teātra budžetam. Otrkārt, man ir, maigi teiksim, neviennozīmīga reputācija. Mani ir grūti ieskaitīt tajā vai citā nometnē – tādēļ jāatbild uz pārmetumiem, ko pauž abas puses. Arī to Alvis uzņēmās pats. Nekavējoties izskanēja pārmetumi kā teātrim, tā viņam personīgi – bija jātiek galā arī ar tiem. Turklāt viņš to darīja klusuciešot, mani ar visām detaļām neiepazīstināja, par tām es uzzināju daudz vēlāk – vai, iespējams, nezinu joprojām.    

Tagad varu teikt vienu: Alvja zvans un piedāvājums burtiski izvilka mani no baisas apātijas, depresijas un skumju stāvokļa. Tajā brīdī sapratu, ka man vēl ir iespēja – es vēl varu būt aktrise. Jo tad, kad sākās karš, biju gatava iet strādāt, vienalga kur, – strādāt par kurjeru, šoferi. Jā, droši vien laiku pa laikam es varētu deklamēt dzeju krievvalodīgo emigrantu auditorijai. Taču pilnvērtīgi strādāt teātrī par aktrisi – par to es neuzdrīkstējos sapņot. Alvis mani vienkārši savāca kopā – pat ne no drupām, bet no akmeņiem un pelniem, par  ko bija pārvērtusies mana dzīve.

***
Izrāde Post Scriptum ir trešais viņu tandēma darbs. Izrāde-monologs, izrāde-grēksūdze, izrāde-diagnoze, kurā režisors bezbailīgi preparē Fjodora Dostojevska romāna Velni nodaļu Pie Tihona un Annas Poļitkovskas dokumentālo prozu – tālab, lai  saprastu: vai ļaunumam ir robežas? Kas notiek ar dvēseli, kura atsacījusies no Dieva un necer uz Augstāko tiesu? Un kas gaida šajā bezdibenī, no kura vēl neviens nav atgriezies? Miglaini filozofēt Čulpanai Hamatovai būtu vismazāk pa prātam. Viņa ir sieviete, ir aktrise. Viņa ir pieradusi “dāvāt dzīvību” saviem tēliem. Un izdzīvot viņu traģēdijas un drāmas pat tad, ja viņas rīcībā ir vien mazs, ar turku tepiķi pārklāts dīvāniņš, spilvens un ieslēgts televizors – vienīgais partneris, kurš visas izrādes garumā nemitīgi skandina nejēdzīgu, baismīgu propagandas dziesmeli ar Zilā vagona melodiju.  

Tikmēr pašai Čulpanai jāspēlē trīs lomas: divas vīriešu – Nikolaja Stavrogina un Tihona – un viena sievietes – skolotāja Nadja ir zaudējusi vīru un dēlu pēc teroristu iebrukuma Maskavas Dubrovkas ielas teātrī. (2002. gada 23. oktobrī čečenu kaujinieki saņēma gūstā vairāk nekā 900 izrādes skatītājus un dalībniekus. Bojā gāja ap 130 ķīlnieku, tajā tika vainota neprasmīga Krievijas pretterorisma vienības rīcība. – red.) Tieši Nadja jau ir pabijusi ellē. Taču nezināma iemesla dēļ atgriezusies dzīva. Kālab? Vai lai sēdētu līdzās šim televizoram? Turpinātu mācīt bērniem krievu literatūru? Vai..? Vispārsteidzošākais ir tas, ka Nadja gribētu redzēt mūziklu Nord-Ost, kurš laupījis dzīvību diviem viņas vistuvākajiem cilvēkiem un citiem nevainīgiem skatītājiem, kuri nosmaka no nāvējošas iemidzinošās gāzes, kas pirmoreiz tika izmantota tieši šajā ķīlnieku “atbrīvošanas operācijā”.

Izrādes finālā šie dūmi klās visu skatuvi, bet uz ekrāna spilgti iedegsies lūgums neaplaudēt. Ne režisoram, ne aktrisei nav vajadzīgi mūsu aplausi. Bet viņiem ir vajadzīgs koncentrētais nāves klusums zālē un iespēja izteikties tieši, bez starpniekiem un tulkiem.

– Māksla nav iespējama bez brīvības. Tas ir galvenais un obligātais nosacījums, pamats, fundaments katram māksliniekam. Ja nevari brīvi runāt par to, kas tevi ievaino, kas tevi pa īstam uztrauc, tu nevari ar to nodarboties – un tev tas nav jādara. Tu nemaz neesi spējīga nospēlēt izrādi, ja jūties kā iesprostota kafijas krūzē zem vāciņa. Un tieši tāpat tu nevari būt režisors vai aktieris šajā krūzē. Kamēr nav vēl atdzimusi tā Ēzopa valoda, pie kuras nepavisam negribas atgriezties. Savulaik tik ilgi esam to lietojuši. Tik labi pratām tajā runāt – un ar tādu atvieglojumu to aizmirsām. Tad par ko runāt tagad? Kas atliek? Aizšūt muti, aizlīmēt to ar plāksteri. Un tad spēlēt? Par ko? Kālab? 

***

Pati Čulpana atzīstas, ka nav varējusi sevi piespiest neskatīties ziņas, neuzskaitīt karadarbībā mirušos un ievainotos savā pašas veidotā sarakstā. Šodien trīs, rīt četri, un tā ik dienas. Bet ar katru nāvi tiek sagrauta pasaule, no tās pazūd vesels kosmoss. Tieši ar šo pārliecību viņa pirms 17 gadiem sāka grandiozu epopeju – dibināja labdarības fondu Uzdāvini dzīvību.  Šajā laikā ar fonda atbalstu ir izdevies glābt vairāk nekā 70 000 bērnu dzīves!

Ilgus gadus Čulpana Hamatova dzīvoja ar teicamnieces pārliecību, ka mēs varam kaut ko mainīt paši – nedrīkst visu atbildību uzvelt valstij un priekšniecībai. Un Dimas Rogačova vārdā nosauktais Nacionālais bērnu hematoloģijas un onkoloģijas centrs, kurš aprīkots ar vismodernāko medicīnas tehniku, uz ilgiem gadiem kļuva par Jaunās Krievijas simbolu – tās Krievijas, par kuru ir sapņojusi kā Čulpana pati, tā daudzi viņas tautieši.

“Mums atņēma sapni,” viņa atkārtos vairākkārt. Bez aktrises niknuma vai dusmām, bet ar tādu bezcerīgu nogurumu balsī kā cilvēks, kurš sen jau noracis gan šo sapni, gan savus plānus, gan sevi.  Nekas viņu ar dzimteni vairs nesaista. Lai arī tur palikusi viņas māte, brālis, daudz draugu. Ir pamests dzīvoklis, kurā ieguldīta lauvas tiesa no visiem honorāriem un daudzu gadu algas. Tagad ar to kaut kas būs jādara. Visdrīzāk – jāpārdod… Vakaros viņa reizēm ieslēdz austiņās mūziku sev vienai – Jurija Ševčuka dziesmas. Родина, вернись домой! (Dzimtene, atgriezies mājās!). Un asaras līst pašas. Meitas par viņu jau smejoties. Nu re, mamma atkal Ševčuku klausās. Atkal raud. Cik tad var galu galā? Taču viņai tā ir vieglāk. Kad viņa dzird DDT solista mīļo balsi un šo ģitāras tembru, iekšā kaut kas pasprūk vaļā, atlaižas. “Не сходи с ума, это не твоя война. Ждут грачи в полях весной. Родина, вернись домой!” (“Nejūc prātā, šis nav tavs karš. Gaida krauķi pavasarī uz lauka. Dzimtene, atgriezies mājās!”)

– Lai cik mokoša būtu šī mana izvēle, tagad es saprotu, ka izdzīvot, pat vienkārši elpot Krievijā es fiziski nevarētu. Nespēju iedomāties, kādos melos būtu jādzīvo maniem bērniem. Un kādēļ viņiem tajos dzīvot? Nevaru iztēloties sevi klusējam pēc Mariupoles teātra bombardēšanas – un to, kā mierīgi eju uz darbu spēlēt savu kārtējo izrādi. Varbūt tad, ja man būtu cits raksturs un kaut kāds visiem vitāli nepieciešams darbs… Taču katru vakaru kāpt  uz skatuves, kad notiek tāda netaisnība, kad cilvēki mirst, kad viņi zaudē savas mājas, kad sabrūk likteņi… Nē, es sapratu, ka es nevarēšu. Jāatzīst, ka agrāk bieži domāju, kā tas būtu un kā tas notiek, pielaikoju dažādus variantus un likteņus, esmu spēlējusi pat sievietes, kuras spiestas pamest savu dzimteni. Un ir cietušas, mocījušās šajā atšķirtībā. Taču, kad tas notiek ar tevi, viss ir pavisam citādāk. 

***

Pārsteidzoši, ka uz fona, ko veido nebeidzamas runas par krievu sūro dzīvi Latvijā un satraucošas ziņas par pastāvīgās uzturēšanās atļauju liegšanu Krievijas pilsoņiem, Čulpana godīgi saka – viņa ne reizi nav saskārusies ar rusofobiju vai pat vienkāršu nelabvēlību. Pat otrādi: ja viņai izdevās pārvarēt sākotnējo izmisumu, tad tikai tāpēc, ka viņu burtiski ieskāva līdzcilvēku rūpes un mīlestība – arī tad, ja tie viņu nepazina. Kā puiši autoservisā, uz kuru viņa aizgāja nopirkt mašīnu (no Amatciema uz Rīgu ar taksi ilgi nebraukāsi!). Tajā brīdī Čulpana īsti nesaprata ne ko pērk, ne kā to lietot. Toties viņi visu izdarīja ideāli precīzi. Meitenes bankā, kuras palīdzēja atvērt kontu, neraugoties uz sarežģījumiem, kas radās viņas Krievijas pases dēļ. Viņas latviešu valodas skolotāja, kura brīvprātīgi uzņēmās psihoterapeites un galvenās mierinātājas pienākumus. Šis uzskaitījums ievilksies. Tā ir tā pati ikdienas dzīve, no kuras detaļām top valsts portrets.  

– Esmu pateicības pārpilna par visu, ko Latvija manā labā ir darījusi. Šeit taču pietiek problēmu arī bez tādiem kā es. Visa šā pusgada laikā es nedzirdēju nevienu man adresētu nepieklājīgu vārdu vai rupjību, neviens man nicīgi neuzšņāca, kad krieviski uzdevu jautājumus veikalos, slimnīcās, valsts iestādēs. Mani tas silda, dziedē dvēseli. Nezinu, cik ilgi mūs šeit pacietīs. Vai man pagarinās uzturēšanās atļauju? Vai ļaus te mācīties manām meitām? Pagaidām man nav atbilžu. Pagaidām nevienam to nav. Taču zinu, ka visu pieņemšu ar pateicību un samierināšanos. Pārāk daudz laba ir jau bijis. Un ir jāprot pateikt “paldies”. Un labāk latviešu valodā, ko tagad centīgi mācos.

– Alvis man teica, ka jaunajā sezonā jūs taisāties uz teātra skatuves runāt latviski?

– Es ne tikai taisos, es spēlēšu teātri latviski. Vai arī man vairs nav lemts būt aktrisei.