Kurzemniece ar ceļotājas gēnu - kāda ir "SuperBingo" jaunā vadītāja Ance Strazda

Pirmie raidījumi aizvadīti. Kādas bija izjūtas?

Protams, biju ļoti satraukusies, bet, šķiet, gāja labi un, cerams, ilgtermiņā ies tikai labāk! Noteikti varu teikt paldies visai komandai, kas ir ļoti atbalstoša un palīdz iejusties. Mani jaunie kolēģi ir tiešām forši!

Kas bija pārsteidzošākais?

Laikam tāds patiešām «pārsteidzošs» nekas nešķita. Atlases laikā jau biju paviesojusies studijā un pirms filmēšanas vienu raidījumu arī klātienē noskatījusies, tāpēc biju jau iepazinusies ar to, kas aptuveni sagaidāms. Pilnīgi noteikti varu teikt, ka vadīt šādu raidījumu nebūt nav tik viegli, kā tas izskatās no malas, bet es ticu, ka ar laiku iemanīšos.

Atlasei pati pieteicāties vai kāds uzaicināja?

Tā kā domāju atrast pastāvīgu darbu, ko varētu apvienot ar darbošanos teātrī, uzzinot par šo atlasi, pieteicos. Strādājot nevalstiskajā teātrī, darbu apjoms ir ļoti mainīgs – brīžiem to ir ļoti daudz, bet brīžiem maz, tāpēc meklēju kādu iespēju nodrošināt regulārus ienākumus. Taču arī darbs «Kvadrifronā» man ir svarīgs, un sapratu, ka raidījuma vadīšanu un šo savu māksliniecisko darbošanos varētu lieliski apvienot.

Esmu gatava jauniem izaicinājumiem, apgūt jaunu pieredzi. Galvenais, ka tas ir darbs, ko varu savienot ar saviem jau esošajiem plāniem un darbiem.

Kas ietilpst pārējā jūsu dzīvē?

Noteikti kādi septiņdesmi procenti no tās ir «Kvadrifrons». Lai gan esam maza organizācija un nav tā, ka mēs katru vakaru spēlētu izrādes, tomēr ir gana daudz papilduzdevumu, kas šajā vietā aizņem manu laiku. Ir daudz dažādu citu darbu, kurus daru ne kā aktrise, bet vairāk kā producente, menedžere utt. Vēl es daudz tiekos ar draugiem, braucu ekskursijās, vizinos ar riteni, eju uz treniņiem un labprāt arī pavadu laiku mājās pati savā nodabā, kaut ko gatavojot, skatoties filmas un seriālus un mīļojot kaķi, vai braucu uz lauku mājām Kurzemē aiz Kuldīgas.

Vai pati esat azartiska? Varbūt ir spēlēts «SuperBingo» vai kāds no ģimenes spēlējis?

Nē, es neesmu no tiem cilvēkiem, kas aizraujas ar šādām izklaidēm, arī mana ģimene ne, taču no bērnības atceros dažus brīvdienu rītus, kad omīte un opītis istabā kaut ko šiverēja, bet fonā bija ieslēgts televizors, kur pārraidīja «SuperBingo». Man patika skatīties, kādā krāsā parādīsies nākamā bumbiņa, kā tās visas tur lēkā, un vēl prātoju, kā tie cilvēki tur, studijā, nokļūst.

Runājot par televīzijas pieredzi, jums bijusi loma slavenajā seriālā «UgunsGrēks».  

Tā gluži nebija loma, drīzāk viena aina, kurā es parādījos «UgunsGrēka» viesnīcas kafejnīcā kā garāmgājēja ar somiņu.

Taču man ir loma bērnu raidījumā «Emī un Rū», kur iejutos Emī tēlā un risinājām pasaules glābšanas uzdevumus.

Esat mācījusies aktieros?

Jā, esmu beigusi aktierus un pēc tam arī ieguvusi maģistra grādu menedžmentā. Esmu cilvēks ar diezgan praktisku pieeju dzīvei. Man ļoti patīk kalendārs un pulkstenis, un es mīlu plānot laiku, tāpēc bieži mans darbs teātrī ir saistīts ar producēšanu un citām aizkulišu lietām, kuras skatītāji nemaz neredz.

Vai ir kādas mīļākās lomas pašai? Jau nospēlētās vai tādas, kuras dikti gribētos nospēlēt?

Tikko uztaisījām vienu jaunu izrādi mazajiem skatītājiem «Brūnais siers». Tā tapusi pēc izdevniecības «Liels un mazs» izdotās Erlana Lū grāmatas «Kurš sasēdēja brūno sieru», un man tiešām patīk spēlēt šo izrādi. Bērnu sajūsma kaut kā vienmēr šķiet īstāka. Varbūt tā sajūta rodas tādēļ, ka viņi nekautrīgi to pauž skaļi, ko visbiežāk pieaugušais skatītājs nemaz neizrāda, arī ja izrāde ir patikusi. Bērnu izrādēs sanāk ļoti intensīvi izklaidēt citus un reizē arī izklaidēties pašam, un tā ir tāda priecīga sajūta, ar kuru iet uz darbu. Jāatzīst gan, ka tas ir arī visai nogurdinoši.

Sanāk, ka sirdij tuvākas ir bērnu izrādes?

Tagad tā sanāk, jo pēdējie mūsu projekti mērķēti vairāk bērnu auditorijai, bet teātra trupai «Kvadrifrons» ir arī pavisam nopietnas pieaugušo izrādes. Tikko pēdējo reizi nospēlējām izrādi par kara noziedznieku Viktoru Arāju «Nebiju. Nezinu. Neatceros». Šādās izrādēs spēlēt lomas ir grūtāk, citādāk, taču darbs ir vērtīgs. Man mīļa bija arī izrāde «Marija un zibens», kur man bija Marijas loma. Izrāde bija gan priecīga, gan bēdīga reizē.

Tā kā strādāju organizācijā, kur paši izdomājam, ko gribam darīt, man nav tādu negribētu lomu vai darbu, kas jāpaveic, jo tā vajag. Visi projekti ir mīļi, esmu tajos daudz darba un laika ieguldījusi. Stāsts nav tikai par mēģinājumu procesu, bet viss par un ap, lai šis iestudējums vispār nokļūtu pie skatītājiem.

Kā atpūšaties, atgūstat enerģiju?

Man ļoti, ļoti patīk ceļot, tāpēc, tiklīdz atgriežos no viena ceļojuma, man uzreiz gribas nopirkt biļetes nākamajam. Tam man visvairāk patīk tērēt naudu. Nesen atgriezos no Austrālijas, brīnišķīgs kontinents. Patīkami, ka var komunicēt angliski, taču tur ir pilnīgi citāda, eksotiska daba, dzīvnieki, kādu nav citur, ir silts, un tur ir ļoti skaists okeāns. 

Ir kāds sapņu ceļojums, kurā gribētos doties?

Esmu sapratusi, ka mani vairāk piesaista Āzijas puse nekā Amerika. Esmu no tiem cilvēkiem, kas nemīl ziemu nevienā tās izpausmē, un es mierīgi varētu iztikt bez šī gadalaika. Attiecīgi arī cenšos aizceļot uz vietām, kur ir silts un var peldēt. Visgrūtākais mēnesis gadā man ir marts. Janvārī vēl ir pēcsvētku kņada, februāris ir īss un beidzas ātri, bet tad pienāk marts, kas it kā sola – tūlīt būs pavasaris, taču nav. Un marts ir garais mēnesis, kurā nekas nenotiek, arī tumsa vēl nav prom, tāpēc man ir grūti. Tad varu bez iemesla būt nīgra. Tāpēc esmu izvēlējusies šajā laikā nebūt Latvijā, un man tas tiešām palīdz justies kā labākam cilvēkam gan pret sevi, gan  pret saviem kolēģiem un visiem citiem. Bet Latvijas vasara man ļoti patīk.

Ir skaitīts, cik valstu apceļots?

Jā, un tās ir 32. Vairāk vēlētos turpmāk apceļot salas, kas man patīk labāk, jo tur vienmēr ir kaut kā pavisam citādi.

Vai ceļojumiem ir kāda pastāvīgā draugu kompānija?

Ceļoju gan ar māsām, gan ar mammu, gan ar draugiem – dažādās komplektācijās.

Nākat no lielas ģimenes?

Man ir divas vecākas māsas.

Kas ir tas, ko gribētos paņemt līdzi no iepriekšējā gada?

Man bija apņemšanās, kuru pagaidām izdodas īstenot, un ceru, ka izdosies arī turpmāk – pagājušajā gadā apņēmos, ka man mājās vienmēr būs puķes. Neatkarīgi no gadalaika. Dažreiz man tās uzdāvina pēc izrādes, citreiz nopērku pati, bet manā mājā ir ziedi. Man diezgan labi izdodas ievērot šo plānu. Šī apņemšanās jāsaglabā.

Man ļoti patīk gan ziedi, gan dārzs, tāpēc sezonā katru brīvo brīdi izmantoju, lai dotos uz saviem laukiem, kur stādu puķes, audzēju tomātus. Skaidrs, ka no ekonomiskā viedokļa man sanāktu krietni lētāk to visu nopirkt, bet man ir svarīgi šo savu mazo hobiju uzturēt. 

Tāpēc vasarā savās brīvdienās esmu sastopama Kurzemes pusē. 

ANCE STRAZDA

• Dzimusi Rīgā 1990. gada 5. martā.
• Izglītība: Latvijas Kultūras akadēmija – dramatiskā teātra aktieris (bakalaurs), kultūras menedžments un radošās industrijas (maģistrs).
• Seriāli: «UgunsGrēks», «Viss pa jaunam», «Emī un Rū».
• Mīļākā grāmata un filma: «Nesen pārlasīju un sapratu, ka arvien priecājos par grāmatu «100 vientulības gadi». Seriāls «Ofiss».»
• Iecienītākais ēdiens: spageti.
• Citiem novēl atpūsties un izgulēties!