Ar riteni pāri Āfrikai. Kārlis Bardelis par robežu šķērsošanu, ēnas meklēšanu un naktsmājām
Kā ar divriteni pārmīties pāri visai Āfrikai, no viena okeāna krasta līdz otram? Kā pārairēt okeānu? Kārļa Bardeļa recepte ir ļoti vienkārša – darīt, kamēr izdarīts, risināt, kamēr atrisināts.
Piedzīvojums tikai ar roku un kāju spēku apceļot apkārt zemeslodei ir noslēdzies – 4. aprīlī Kārlis finišēja Ludericā Namībijā, kur Atlantijas okeāna krastā kopā ar Gintu Barkovski pirms septiņiem gadiem un 11 mēnešiem sāka airēties ar laivu "Linda".
Braukt, kamēr ir kilometri
Janvārī kopā ar Artūru Skroderi Kārlis trīs dienās noairēja Indijas okeāna posmu, 133 kilometrus no Somālijas un Kenijas robežas līdz Kenijai. 7. februārī Kārlis sēdās uz divriteņa, lai nepilnos divos mēnešos nobrauktu ap 5000 kilometru pāri Āfrikai, no Kenijas līdz Namībijai, cauri Tanzānijai, Zambijai, Botsvānai.
“Dabūt rezerves daļas,” smej Kārlis, "Kas Jauns Avīzes" vaicāts, kas šajā posmā bija pats grūtākais. “Ar vienu riepu, ar kuru sāku, es arī finišēju. Otra noplīsa Botsvānā pēc vairāk nekā 3000 kilometru. Nomainīju, bet ar to nobraucu tikai 700 kilometru, un tad vienkārši pārsprāga. Nākamo dabūju Vindhukā Namībijā un nobraucu līdz finišam.”
Velodarbnīcas gan ir arī Āfrikā, gan glaunākas, gan meistari, kas ar savu saimniecību iekārtojušies zem vienkāršas nojumes ceļmalā, taču Kārļa divritenis ir augsta līmeņa braucamais, un tādam detaļas visbiežāk nebūs uz vietas, tāpēc iznāca gaidīt, kamēr atvedīs. “Meistari bija okei, zināja arī jaunākās lietas, par šo to brīnījās, bet tā jau viss kārtībā,” teic Kārlis.
Kopumā par grūtībām viņš saka: “Laikam neesmu īstais, kam to prasīt, jo es tā nedomāju. Es vienkārši turpinu risināt, kamēr ir atrisināts, un turpinu braukt, kamēr ir kilometri. Vienkārša uztvere.”
Vīza uz godavārda
Kārlis ir gandarīts, ka garajā ceļā nav guvis nekādas traumas, nebijis vispār nekādu nepatikšanu, nav bijis nekādu juridisku šķēršļu. Vajadzēja šķērsot četras robežas, vīza bija vajadzīga Tanzānijai un Namībijai, Zambijai un Botsvānai nevajag. Robežas šķērsotas ļoti operatīvi, neviens neiedomātos, ka var tik ātri.
Vienīgā mazā aizķeršanās pieredzēta uz Botsvānas–Namībijas robežas – par vīzu jāmaksā 60 eiro, un nedarbojās maksājumu karšu terminālis. “Uz godavārda man pasē ielika vīzu un teica – galvaspilsētā aizej uz imigrācijas dienestu un samaksā. Gan jau arī sistēmā ir redzams, esmu vai neesmu samaksājis, tas atklātos izbraucot, bet man nebija nekādas vēlmes šmaukties. Aizgāju uz dienestu, iedevu vēstuli no robežas, kur aprakstīts, kas nestrādāja, un samaksāju.”
No ēnas līdz ēnai
Izaicinājums bija karstums, it īpaši pašā sākumā, kamēr organisms pielāgojas. Kārlis parasti startēja piecos no rīta un minās līdz vienpadsmitiem. “Pēc tam vienīgais, ko varēju darīt, bija ātri pārvietoties no vienas ēnas uz otru. Sēdēju zem koka, kad biju jau atpūties un nogarlaikojies, pabraucu piecus, septiņus kilometrus līdz nākamajai ēnai. Kad jau braucu augstāk virs jūras līmeņa, temperatūra kļuva patīkamāka, no rīta citreiz 18 līdz 20 grādi.”
Airējot pāri okeāniem, ko tur slēpt, Kārlis pamatīgi noberza vienu vietu. Uz divriteņa, visu laiku sēžot, turklāt karstumā, tomēr tā nenotika – palīdzēja velošorti ar iestrādātu polsteri.
Karstākais brauciens bija divas diennaktis Kenijā un apmēram trīs nedēļas Tanzānijā. “Pārējos posmos cēlos ar sauli, sešos, pusseptiņos, sāku braukt septiņos. Pārsvarā līdz vieniem, diviem, citreiz trijiem biju nobraucis 100 līdz 130 kilometru un tad meklēju vietu atpūtai. Kad kļuva tumšs, gāju gulēt.” Saule ap ekvatoru Āfrikā noriet ap sešiem, septiņiem vakarā. “Organisms bija adaptējies, līdz ar gaismu cēlos, kad kļuva tumšs, melatonīns (miega hormons – Red.) ieblieza pa smadzenēm, un acis krita ciet, tā daba iekārtojusi.”
Pārnakšņot var par trim eiro
Kārlim bija līdzi telts, taču to pārsvarā uzslēja tikai Botsvānā un Namībijā. “Kenijā un Tanzānijā nakšņot var, sākot no trīs līdz astoņiem eiro – ir gulta, jumts virs galvas, elektrība, apgaismojums, ventilators, moskītu tīkls, istabā var nolikt divriteni, aizslēgt durvis. Citur tualetē ir ūdens spainis, citviet duša,” Kārlis skaidro, ka Āfrikā, ja nav lielas pretenzijas, var dzīvot ļoti lēti.
“Kenijā un Tanzānijā varētu atrast ēdamo uz katra stūra. Rīss un pupiņas maksā ļoti lēti, uz ielas var paēst par 40 eirocentiem, varbūt astoņdesmit,” turklāt Kārlis ir veģetārietis un gaļai netērējas.
Velomeistari par saviem pakalpojumiem varbūt arī ir iekasējuši "mzungu" – baltā cilvēka – nodokli, bet Kārlis to ļaunā neņem. “Ja baltais Āfrikā domā, ka visur saņems vietējo cenas, tad tas ir naivi. Viņiem iespēja nopelnīt ir ļoti niecīga, un tos dažus eiro es biju gatavs iedot. Turklāt man viņi ļoti palīdzēja. Daži no meistariem arī ir velobraucēji un, redzot, ka minos pāri kontinentam, paprasīja maksu samēra robežās.”
Paveicās nesatikt lauvas
Biedējošākā reizēm bija satiksme, dažos posmos Zambijā ceļam nebija pleca – vēl vienas malas, kur patverties riteņbraucējam. Tikai divas joslas, turp un atpakaļ, kas jādala ar kravas auto, kuru šoferi uzskata, ka josla paredzēta tikai viņiem.
Gan labākie, gan sliktākie ceļi bijuši Botsvānā. Šajā valstī laimējās gandrīz visur mīties pa šoseju ar plecu, tomēr daži posmi bija bez asfalta – “kaut kāda redele”.
Turklāt Āfrikā var saskrieties ne tikai ar fūri, bet arī ar ziloni. Kārļa ceļš Tanzānijā veda cauri Mikumi dabas parkam, kam apmēram 50 kilometru garumā cauri izbūvēta šoseja.
“Lai izbrauktu cauri Mikumi, noteikti nevajadzētu sākt piecos no rīta, bet jāsagaida saule,” atzīst Kārlis. “Uz Tanzānijas–Zambijas robežas satiku smagās mašīnas šoferi, kurš bija pirms nedēļas mani redzējis, braucot cauri Mikumi parkam. Viņš ziņkārīgi prasīja – kā tad ar plēsējiem? Es saku, pa dienu tā kā nav. Viņš bija redzējis arī dienā. Man palīdzēja sava deva veiksmes.”
Botsvānā Kārlis apmetās nakšņošanas vietā, kas ierīkota netālu no ziloņu dzirdinātavas – telts bija ap 50 metru no dzert sanākušajiem snuķaiņiem. Sajūta bijusi ļoti eksotiska, Kārlis līdz šim ziloņus un arī žirafes, zebras, antilopes bija redzējis tikai zoodārzā. Zambijā viņš speciāli aizbrauca ar gidu uz dabas parku, lai redzētu degunradžus.
Vai var aizbēgt no ziloņa?
Botsvānas prezidents nesen sūdzējās, ka ziloņu kļuvis krietni par daudz – izēdot zemnieku tīrumus un dārzus, saminot cilvēkus. “Vietējie Botsvānā vispār nebrauc ar riteņiem, jo baidās no ziloņiem. Nevajag viņus kaitināt, šķērsot ceļu, kad viņi iet pāri, jābūt piesardzīgiem.”
Te vietā Kārlim jautājums – ja zilonis nāktu virsū, vai spētu ar divriteni aizbēgt? “Droši vien nē,” pasmejas Kārlis. Āfrikas ziloņa ātrums ir ap 40 kilometriem stundā.
Ja runāt par Kārļa rekordiem, no kalna viņš sasniedza tuvu 60 kilometriem stundā. Garākā vienā dienā nobrauktā distance bija 210 kilometru, bet lielākais vidējais ātrums bija 31,5 kilometri stundā – tieši finiša dienā, kad pieveikti pēdējie 125 kilometri. Bijis labs reljefs uz leju: “Daba bija tā iekārtojusi, ka beigās dabūju saldo ēdienu, gan no kalna, gan līdzenumā. Sāku 5.30 no rīta, jo zināju, ka ap 11 iegriežas pretvējš no okeāna. Tad arī mēģināju nomīt līdz finišam.”
Tu taču vari atļauties auto!
Afrikāņiem pamatā šāds ceļojums ir neizprotams – kāpēc jāminas ar divriteni pāri visai Āfrikai, tu taču vari atļauties braukt ar auto. It īpaši Tanzānijā un Zambijā no džungļiem varēja atskanēt: “How are you, mzungu?” “Un tad uz ceļu skrien bērni. Bet, tā kā mans vidējais ātrums bija 20 līdz 25 kilometri stundā, es palidoju garām. Pasveicināju gan, pamāju ar roku, lai viņiem nav slikts priekšstats, ka esmu iedomīgs.”
Ja nu bija kādas sarunas, Kārlis vietējos daudz nemocīja ar ģeogrāfiju, teica, ka ir no Eiropas. Ja interesēja sīkāk, aicināja uzminēt valsti. Tas neizdevās nevienam, tuvākais bija Zviedrija. Lielākās pilsētās cilvēki, kas interesējas par pasauli un bijuši kaut kur tālāk ārpus savas valsts, Latviju zinot.
Tagad plānos rakstīt grāmatu
Vēl viens šā ceļojuma mērķis bija savākt naudu svarīgam mērķim – kopā ar organizāciju Hospiss.lv Kārlis rīko akciju "Airē māju". Vietnē airemaju.lv var ziedot desmit eiro par katru Kārļa noairēto vai ar divriteni nomīto kilometru, pretim saņemot īpašu sertifikātu.
Mērķis ir izveidot Latvijā pirmo hospisa aprūpes namu, kur pavadīt cilvēcīgas vecumdienas, ja mūža nogalē nevar atrasties mājās, taču nav nepieciešama arī aprūpe slimnīcā. Galīgā bilance vēl nav savilkta, Kārlis zina teikt, ka par Indijas okeāna posmu saziedots ap 7000 eiro. Viņš ievietojis aicinājumus sociālajos tīklos un cer uz atsaucību, piesaistīti vēl trīs ceļā sastapti velobraucēji, kuriem ir sava auditorija.
Un kādi tagad nākotnes plāni pēc tik grandioza veikuma? Tagad Kārlis pabeigtības sajūtai grib šo pasaules apli noslēgt, uzrakstot grāmatu un izveidojot divas filmas, vienu par Kluso okeānu, otru par Indijas okeānu un Āfriku. Un, protams, atkal stāstu vakari un iedvesmas lekcijas uzņēmējiem. Kārlis jau sajūt izaicinājuma garšu: “Filmu iepriekš esmu veidojis, bet grāmatu rakstījis vēl ne. Ceru, būs ātrāk nekā šis projekts astoņu gadu laikā.”
Seši rekordi, trīs vairs nepārspēt
Kārlis sasniedzis sešus pasaules rekordus, un trīs no tiem vairs nevienam nepārspēt. Kopā ar Gintu Barkovski abi kļuva par pirmo komandu, kas pārairēja Atlantijas okeāna dienviddaļu. Kārlis arī ir pirmais, kurš pārairējis Kluso okeānu no Dienvidamerikas līdz Āzijai un Indijas okeānu no Āzijas līdz Āfrikai, šie fakti dokumentēti Ginesa rekordu grāmatā.
Līdz šim piedzīvojumam Kārlis nekad nebija trenējies airēšanā. Lai sagatavotos ceļam, viņš 2014. gadā "Google" ierakstīja jautājumu “kā pārairēt okeānu?”.
