Kārlis Bardelis gandrīz tika nolaupīts - latviešu ceļotāja neticamie piedzīvojumi

Latvietis, kura mērķis ir tikai ar cilvēka spēku (ar velo un airu laivu) apceļot zemeslodi, ir pirmais, kurš pārairējis Indijas okeānam no Āzijas līdz Āfrikai.

Savā kārtējā ceļojumā Kārlis devās aizvadītā gada decembra vidū. Vispirms viņš no Pontianas ostas Malaizijā, kurā pirms diviem gadiem finišēja, šķērsojot Kluso okeānu, ar velosipēdu devās 850 kilometru distancē uz Malaizijas ziemeļiem, lai uzsāktu airējienu pāri Indijas okeānam. Pēc pusgada, noairējis 10 117 kilometru, nokļuva Āfrikā. Taču izkāpšana krastā bija spriedzes pilns piedzīvojums, turklāt, ar dažādiem starpgadījumiem beidzot atgriezies Latvijā, Kārlis vēl saslima ar kovidu. Par pieredzēto Kārlis pastāstījis žurnālam "Kas Jauns".

360 grādu salto ar visu laivu

“Katrā no okeāniem man atgadījās kaut kas pilnīgi traks. Atlantijas okeānā mēs saķērām augoņus, kuru dēļ ārsti pat ieteica evakuēties, jo draudēja asinssaindēšanās, turklāt mēnesi nespējām izairēt krastā, Klusajā okeānā haizivis dauzīja laivu, bet viens kuteris mani gandrīz taranēja, panesoties garām pusotra metra attālumā, bet Indijas okeāns pārspēja visu!” – stāsta Kārlis.

Viņš 22 dienas cīnījās ar ekvatoriālo pretstraumi – lai kā Kārlis airēja, straume laivu nesa atpakaļ. “It kā es eju uz priekšu, bet patiesībā atrodos uz konveijera lentes, kas nes mani atpakaļ. Šis posms prasīja pamatīgu mentālo noturību,” atzīst ceļotājs, sakot, ka tas ir sīkums, salīdzinot ar to, ka okeāna vidū viļņi laivu apmetuši otrādi. Kā tas vispār bija iespējams?

“Vējš pūta tieši sānos. Un vienā vakarā viens pēc otra sānos nāca divi pamatīgi viļņi. Tie viens otram bija ļoti tuvu – tā, ka starp abiem viļņiem izveidojās tāda kā pamatīga bedre. Iekļūstot tajā, redzēju, ka otrs vilnis laivu ceļ augšā un gāž riņķī. Paspēju savākt airus, pats ieķerties laivas reliņos un gaidīt, kas notiks. Ar visu laivu apmetu 360 grādu salto – par laimi, vilnis laivu uzmeta gaisā ar tādu inerci, ka tā ūdenī iekrita atpakaļ ar dibenu pa priekšu. Kas būtu noticis, ja laiva tomēr apgāztos? Laiva ir tā uzbūvēta, ka tā nenogrimst un to var apgāzt atpakaļ. Laivas augšpusē ir kabīne, kas apgāšanās gadījumā pilda gaisa burbuļa lomu. Bet ja kabīne būtu bijusi vaļā un tikusi piesmelta ar ūdeni, tad man nāktos ienirt zem ūdens, aiztaisīt kabīni, un ar speciālu rokas pumpi, kas iebūvēts laivas griestos, izpumpēt no kabīnes ūdeni. Un tad, uzkāpjot uz stūres, apgāzušos laivu var dabūt atpakaļ,” skaidro Kārlis.

Par laivas stūri arī ir savs stāsts. Tā Kārlim salūza! Bet bez stūres laiva kļūst diezgan nevadāma… “Protams, var jau mēģināt virzienu noturēt ar airiem, bet, ko darīt, kad guļu, kā tad noturēt laivu pret viļņiem? Patiesībā šādos gadījumos, visticamāk, ceļojums ir beidzies,” uzsver dēkainis, izstāstot, kā šī ķeza notikusi un kā viņš ar to ticis galā: “Laivā ir metāla plāksnes, kas satur stūri vajadzīgajā leņķī, un šīs plāksnes pārlūza. Tas notika 550 jūras jūdzes no krasta, šķita, ka iestājušās pamatīgas ziepes. Tas bija pašā vakarā, kad noguruma dēļ smadzenes vairs īsti nestrādāja. Taču kaut kā ienāca prātā pamēģināt visu šo konstrukciju nosiet ar pusotrmetrīgu virves gabalu. Tas nostrādāja, un brīnums, ka izturēja līdz finišam!”

Kā izglābties no nolaupīšanas

Kārlis bija iecerējis ceļojumu beigt Āfrikas krastos Tanzānijā. “Airēju uz Dāresalāmu, ar aprēķinu, ja okeāna straume starp Madagaskaru un Āfriku tomēr būs pārāk liela, vismaz krastā varēšu izkāpt nevis Tanzānijā, bet Kenijā. Taču tieši tad pūta tam gadalaikam netipiski spēcīgs vējš, kas mani, lai kā es airētu, nesa prom vēl vairāk uz ziemeļiem, iekšā Somālijas piekrastes ūdeņos.”

Taču tieši tur ceļotājs vismazāk vēlējās nokļūt, jo, kā zināms, Somālija bēdīgi slavena ar saviem jūras pirātiem un cilvēku nolaupītājiem. “Patiesībā pirātisms okeānā ir praktiski izskausts, jo beidzamos četrus gadus pret tiem aktīvi cīnās – kompānijas savus kuģus pamatīgi apsargā un uz pirātiem atklāj uguni. Tāpēc pirātisms uz jūras beidzies, ko nebūt nevarētu teikt par Somālijas sauszemi. Tiklīdz cilvēks nonāk krastā, tā faktiski kļūst par preci, jo daļu Somālijas kontrolē valdības spēki, bet daļu – Al-Shabab islāma nemiernieku grupējums, kam bizness ir cilvēku nolaupīšana un izpirkuma naudas pieprasīšana,” skaidro Kārlis.

Saprotot, ka viņam nav citu variantu, kā izkāpt krastā Somālijā, Kārlis sācis aktīvi rīkoties. Viņš meklējis palīdzību gan diplomātiskajos ceļos, gan izmantojis privātos kontaktus. Izlīdzējis Kārļa paziņas kursabiedrs, kurš savulaik kā pētnieks strādājis Somālijā. Viņš sazinājies ar uzticamiem cilvēkiem Somālijā, liels paldies arī Latvijas konsulārajam departamentam un Valsts drošības dienestam, un ar visu šo spēku iesaistīšanos tika noorganizēta ceļotāja nogādāšana drošībā.

Ilgais ceļš krastā

“Sanāca tā, ka es pietuvojos tieši tai teritorijai, kuru kontrolē Al-Shabab, tāpēc tur izkāpt krastā nu nekādi nebija ieteicams. Saorganizētie palīgi mēģināja mani ar laivu aizvilkt uz drošāku vietu. Taču pirmajā dienā tas neizdevās – traucēja laikapstākļi. Sajūtas ne tās patīkamās – esmu šķērsojis okeānu, ceļā laivai salūza stūre, ar visu laivu viļņos apmetu salto, pieredzējis visādas dabas stihijas, un nu redzu krastu, taču nedrīkstu izkāpt. Jo cilvēki ir daudz bīstamāki nekā daba. Dīvaini un prātam neaptverami – esmu pārairējis okeānu, bet manu dzīvību apdraud krasts un sauszeme. Kaut kas nereāls!” iespaidos dalās Kārlis.

Viņa nogādāšana drošībā prasīja vairākas dienas, un tās bijušas stresa pārpilnas. “Pirmajā dienā laikapstākļu dēļ mani savākt neizdevās, arī nākamajā dienā ne, jo vienkārši neatrada. Beigās nācās pat iedarbināt avārijas boju, ko lieto tikai tādos gadījumos, kad nepieciešama steidzama evakuācija. Trešās dienas agrā rītā biju 0,7 jūdzes jeb kilometru un trīssimt metrus no krasta, plosījās pamatīga vētra, šāvu gaisā signālraķetes, līdz mani sasniedza divas vienkāršas zvejnieku laivas. Mana laiva tika piesieta striķī vienai no tām, un pats, paņemot līdzi visu, ko vien bija iespējams savākt, – elektroniku, ūdens atsāļošanas iekārtu –, pārkāpu otrā laivā. Ar mani telefoniski sazinājās policijas priekšnieks, jo puiši angliski nesaprata ne vārda, kurš man izskaidroja, ka mani vedīs atpakaļ uz dienvidiem uz kādu no drošām pilsētām, taču braucot garām nemiernieku kontrolētajai zonai. Naktī braucām vētrā pret pamatīgiem viļņiem, ļoti tuvu krastam, kas gan kategoriski nav vēlams nemiernieku dēļ, līdz laivas apstājās, izmeta enkuru, džeki savā starpā sarunājas, ik pa laikam paskatās uz mani, un kaut ko gaida... Gūti izstāstīt, kas tobrīd darījās man galvā, bet biju pārliecināts, ka džeki ir jau mani notirgojuši un tūlīt mani savāks cilvēku nolaupītāji!” stāsta Kārlis.

Izrādās, viņi apstājušies tāpēc, ka vētras dēļ turpināt ceļu nav bijis iespējams, tādēļ nolemts pagaidīt, līdz laikapstākļi uzlabosies. Pēc pusstundas laivas devās atpakaļ un izveda Kārli krastā netālu no vietas, kur viņu savāca. “Izkāpju un redzu – stāv džips ar pamatīgu ložmetēju kravas kastē, apkārt vīri, apkārušies ar automātiem un patronlentēm... Un atkal es nesaprotu, kas notiek, jo nav skaidrs, vai šie ir labie puiši vai sliktie. Mani iestūķēja mašīnā, aizveda pie kaut kādas teritorijas, sakot, lai eju iekšā. Es pretojos, teicu, lai sazvana kādu, kas runā angliski, un izskaidro, kas notiek! Ar mani sazinājās armijas komandieris, kas nomierināja, ka viss ir kārtībā, ka esmu nogādāts armijas bāzē, no kurienes mani pēc trim stundām ar helikopteru transportēs uz galvaspilsētu.”

Mogadišā Kārli nogādāja apsargātā zonā, kur uzturas starptautiskās misijas, un rūpes par ceļotāju uzņēmās Itālijas vēstniecība. “Vēstnieka vietnieks man ļoti, ļoti daudz palīdzēja. Gan nokārtot dokumentus, gan noorganizēt lidojumu uz mājām,” atceras Kārlis. Tiesa gan, pirmās divas reizes izlidot no Somālijas viņam nesanāca, jo kaut kas nav bijis kārtībā ar nepieciešamajiem dokumentiem. “Un tā divas reizes bruņumašīnā kā īpaši svarīga persona tiku vests uz lidostu un atpakaļ, līdz pēc vairākām dienām tomēr tiku mājās,” nosmejas ceļotājs.

Pirmais pasaulē

Vai tas, ka Kārlis krastā nenokļuva pašu spēkiem, nozīmē, ka viņa airējiens pāri Indijas okeānam oficiāli netiek ieskaitīts? “Es tieši par to interesējos Okeānu airēšanas asociācijā Anglijā, un viņi man izskaidroja situāciju. Proti, man līdz pašam krastam vajadzēja nokļūt, ja grasītos pretendēt uz ātruma rekordu – pārspēt kāda cita airētāja veikumu. Bet, tā kā esmu pirmais pasaulē, kas Indijas okeānu pārairēja virzienā no Āzijas līdz Āfrikai, tad uz mani tas neattiecas. Mans veikums tik un tā skaitās un tiks pieteikts Ginesa rekordam, jo pēc noteikumiem man vajadzēja nokļūt vismaz 24 jūdzes no krasta – tas ir attālums, kādā saskatāma zeme. Jo var būt visādi šķēršļi, kas liedz airētājam nokļūt līdz pašam krastam, jo tas ir bīstami – piemēram, klintis, zemūdens rifi. Man līdz krastam pietrūka tikai 0,7 jūdzes, tā ka mans airējums tiek ieskaitīts,” paskaidro Kārlis.

Un ko tālāk? Lai paveiktu iecerēto – bez motora un burām apceļot Zemeslodi –, viņam vien atlicis šķērsot Āfriku. Bet ko darīt ar tām nenoairētajām 0,7 jūras jūdzēm? Vai tiešām Kārlis atkal dosies uz Somāliju, lai turpinātu savu ceļojumu no tās pašas vietas, kur beidza? “Nē, nē! Es varu turpināt no citas vietas, bet tādā pašā attālumā no Āfrikas krasta. Tāpēc sākšu daudz drošākā vietā, domāju, ka kaut kur Kenijā, un tad ar velo šķērsošu Āfrikas kontinentu, lai nokļūtu Namībijā, kur 2016. gadā uzsāku šo savu ieceri. Kad tas būs, šobrīd vēl nezinu. Bet skaidrs, ka garumā nevilkšu,” nākotnes plānos dalās Kārlis Bardelis. Un kur tagad atrodas viņa laiva? “Tas šobrīd ir skumjš stāsts, bet ceru, ka viss atrisināsies pozitīvi. Laiva tagad atrodoties Somālijas armijas pārraudzībā, un man solīja, ka to aizvilks līdz galvaspilsētai un tad ieliks kādā jūras konteinerā.”