Lauris Reiniks Austrālijā jūtas kā mesija - iemāca vietējiem ēst ķengura gaļu

Laikā, kad Laura Reinika projekts "Ričijs Rū rīko koncertu 2" saņēma "Zelta mikrofonu" kā gada labākais mūzikas albums bērniem, viņš pēc balvas ierasties nevarēja, jo atradās sava vistālākā ceļojuma galamērķī – Austrālijā. Tur dziedātājs devās, piedaloties "360TV" ceļojuma šovā "Četri uz koferiem", un par piedzīvoto “pasaules dibenā” (tā Austrāliju dēvējuši pat Laura austrāliešu draugi) stāsta žurnālam "Kas Jauns".

Sapņa piepildījums

Izrādās, ka Austrālijas apmeklējums ir viens no Laura bērnības sapņiem. “Pirms gadiem divdesmit pieciem intervijās esmu stāstījis, kādi ir mani sapņi, ko gribu paveikt dzīvē. Radošajā jomā visi jau ir īstenoti, bet vienu no lietām, par kuru esmu klāstījis vai katrā intervijā, man vēl nebija izdevies piepildīt. Un tas ir brauciens uz Austrāliju. Kad mani uzrunāja Četri uz koferiem producenti, es aiz sajūsmas vai “iečurāju biksēs”! Man pat nebija svarīgi, kādi ceļabiedri būs, es biju gatavs piepildīt savu sapni,” skaidro Reiniks, piebilstot, ka arī kompānija izrādījās lieliska – aktieris Rihards Lepers, žurnāliste Rita Lasmane un digitālā satura veidotāja Sindija Bokāne.

Kopā viņi pabija Melburnā, Sidnejā un Kanberā, bet pēc tam Lauris vēl atsevišķi devās uz Brisbenu, lai apciemotu studiju biedrenes, ar kurām kopā viņš pirms 16 gadiem Losandželosā mācījās aktieru skolā. “Kad viņas uzzināja, ka došos uz Austrāliju, pateica, ka nebūtu īsti pieņemams, ka senās paziņas neapciemotu. Tikai viens bet – mums filmēšana notika Austrālijas dienvidaustrumos, bet viņas dzīvo Brisbenā, vairāk nekā 1000 kilometru tālāk uz ziemeļiem. Paklausīju meiteņu ieteikumam pagarināt savu ceļojumu – kad pārējā šova komanda no Melburnas devās mājās uz Latviju, es sēdos lidmašīnā uz Brisbenu un vēl piecas dienas izbaudīja Austrāliju,” stāsta Reiniks.

Kāda jēga ir no koalām?

Spilgtus iespaidus mūziķis guva, gan naktī redzot iespaidīgos dienvidu zvaigznājus un Piena ceļu, kas ir daudz, daudz izteiksmīgāks nekā mūsu platuma grādos, gan pirmo reizi mūžā esot lietus mežos.

“Tā bija nereāla sajūta, ka mežā visapkārt lido balto kakadū papagaiļu bari. Papagaiļi, kurus mēs varam redzēt būros zooloģiskos dārzos vai par bargu naudu nopirkt zooveikalā, tur vienkārši lidinās. Nu gluži kā pie mums vārnas. Kad ar sajūsmā pavērtām mutēm filmējām šo skatu, viena garām ejoša austrāliete neizpratnē vaicāja, ar ko šie kakadū ir nopelnījuši tādu uzmanību. Teicām, ka esam no Latvijas, ka brīvā dabā šādus putnus nekad mūžā neesam redzējuši! “Ja?! Mēs gan no tiem neredzam nekādu jēgu,” kundze, nogrozot galvu, atbildēja.”

Izrādās, ka nekādas jēgas neesot arī no koalām. “Pirmkārt, tās lielāko daļu dienas guļ, tad mazliet paēd vai “pajārējas”, ja rokas stiepiena attālumā atrodas kāds pretējā dzimuma pārstāvis. Otrkārt, tās neder citiem dzīvniekiem kā barība, jo pārtiek no eikaliptu lapām, kas ir toksiskas, līdz ar to zvēri, ēdot koalas, var saindēties un nomirt. Kad jautāju, vai vispār ir kāds labums no koalām, gide atbildēja: “Jā, ir viens! Un to mēs kā austrālieši jums sakām – vienīgais labums no koalām ir tāds, ka tās patīk tūristiem!”

Toties, filmējot lietus mežus, latvieši “paņēmuši uz izbrīnu” kādu citu tūristu grupu. “Bijām palaiduši gaisā dronu, un tas, protams, tur dūca. Aiz mums nāca austrāliešu grupa, un pēkšņi viņu gids grupai uzsauc: “Klusu! Dzirdat? Bites!” “Jā, bites!” pārējie sajūsmā noelšas. Un mēs īsti nezinājām, pateikt viņiem vai ne, ka patiesībā tas ir drons, ne bišu spiets!” ķiķina Reiniks.

Ķenguri dzīvi, ķenguri beigti

Jau viesošanās pie studiju biedrenēm noslēgumā viņas mūziķim vaicājušas, kas ir tas, ko Lauris gribējis Austrālijā izdarīt, bet tā arī nav izdevies. Lauris atbildējis, ka vēloties pieskarties ķenguram, jo šajās trīs nedēļās redzējis vien trīs beigtus un vienu ļoti muskuļotu ķenguru, no kura bijis pat bail.

“Tad nu austrālietes mani aizveda pie patiešām mīlīgiem ķenguriem, kas ļāvās pieskārieniem. Un tad teicu, ka ir vēl viena vēlme – es gribu pagaršot ķengura gaļu. “Nē, nē! Tā ir briesmīga, mēs paši to neēdam, tā ir negaršīga, smirdīga!” – mani mēģināja atrunāt. Taču izdevās pārliecināt, veikalā gaļu nopirkām, pagatavojām. Protams, sākumā ēdu es viens, austrālieši pat klāt neķērās, vien skatījās man mutē, kāda tad nu būs mana reakcija! Un es pagaršoju... Ak, cik garšīga! Aicināju arī viņus nobaudīt! Un visi pārsteigti no garšīgās maltītes tā arī pateica: “Lauri, tev jau sen bija jāatbrauc pie mums uz Austrāliju, lai pateiktu, cik garšīga ir ķengura gaļa!” Viņi visu to gaļu apēda, pat šķīvjus izlaizīja, bet es sajutos kā mesija, kas ieradies no Latvijas un iemācījis austrāliešiem ēst ķenguru gaļu,” atceras Lauris.

Starp indīgiem mošķiem

Reinika tuvinieki, kad no Austrālijas viņš sazvanījies ar mājiniekiem, satraukti vaicājuši, vai tur ir droši – vai nav visur pilns ar indīgiem zirnekļiem un čūskām. Zirnekļus Lauris tā arī nav sastapis, bet čūskas redzēja vien tad, kad saticies ar profesionālu indīgo čūsku ķērāju.

“Viņš strādā pēc izsaukumiem, kad kādam mājās vai dārzā ielīdusi čūska. Viens izsaukums maksā 240 dolāru. Automašīnas bagāžnieks viņam bija pilns ar saķertajām čūskām, un viņš mums tās rādīja – viena bija trešā indīgākā pasaulē, bet otra piektā indīgākā. Noķertos rāpuļus viņš aizved tālāk no apdzīvotām vietām un palaiž dabā. Taču mani Austrālijas draugi teica, ka, visu mūžu nodzīvojuši Austrālijā, čūskas esot redzējuši vien izstādēs. Savukārt, kad bijām Karaliskajā nacionālajā dabas parkā netālu no Sidnejas, tur pie ieejas bija plakāts ar uzrakstu: “Šīs ir mūsu mājas, nemētājiet akmeņus, jo mēs zem tiem dzīvojam. Čūskas.” Mjā, gāju visiem akmeņiem ar līkumu. Bet skati bija fantastiski!”