Gundara Āboliņa dzīves spilgtākie mirkļi
"Strādājot teātrī, privātā dzīve pakļauta riskam," - aktieris Gundars Āboliņš par darbu un attiecībām
Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš, kura talants un harisma apbur cilvēkus gan teātrī, gan kino, neslēpj, ka izvēlētā profesija iecērt robu personīgajā dzīvē.
Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", Gundars Āboliņš Jaunajā Rīgas teātrī ir kas vairāk par aktieri. Viņš ir kā teātra omulīgais namatēvs, kurš tajos pirmizrāžu vakaros, kad pats neatrodas uz skatuves, panāk kādam īpašam ciemiņam pretī pie ārdurvīm un, zālē stāvot kādā maliņā, noraugās, kā publika piepilda sēdvietas. Kad tika prezentēta grāmata "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" – tā ir par Jauno Rīgas teātri –, šī pasākuma vadīšana bija uzticēta tieši Gundaram Āboliņam.
Jaunā Rīgas teātra grāmatas “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” prezentācija
Grāmata vēsta par teātra dzimšanu un dzīvi vienpadsmit stāstos un vairāk nekā 130 bildēs.
“Teātris - man tas ir dzīvesveids un dzīvesvieta. Reizēm ar kolēģiem pavadu kopā vairāk laika nekā ar saviem ģimenes locekļiem, un neesmu te vienīgais, kuram tas tā ir. Tas viss saplūdis vienā tādā lielā dzīvē, ka nevar īsti saprast, kas ir kas,” par savu ciešo saikni ar darbavietu un darbabiedriem Kas Jauns saka Āboliņš, kurš, kā zināms, ir ģimenes cilvēks. Gundara un viņa sievas Andras Treibahas ģimenē aug piecpadsmitgadīga meita Austra, kas aktierim ir lielākais prieks un acuraugs.
Tā kā vakari lielākoties paiet uz teātra skatuves, darbdienu vakaros Gundaram Āboliņam reti izdodas atvasi sastapt līdz gulētiešanas laikam, un pilnvērtīgu un interesantu laiku kopā ar tēti jau kopš mazotnes skatuves mākslinieka meita pārsvarā ir varējusi pavadīt tikai nedēļas nogalēs. Protams, tas ir vairāk nekā laikposmā, kad Āboliņš strādāja Vācijā, 2015. un 2016. gadā Minhenes teātrī.
Aktieris Gundars Āboliņš sporta balvas pasniegšanas ceremonijā nomaina neskaitāmas šlipses
Jautāts, kā rod līdzsvaru starp teātrī būšanu un paša dzīvi, lai mājinieki nav dusmīgi un pašam nav kreņķis, Gundars atbild: “Nedusmojos, ja man darbam ir jāvelta vairāk laika, – es to daru labprātīgi. Šī profesija man ir kā hobijs, par ko man maksā naudu, – tas taču ir ideāls savienojums! Ir jācenšas... Protams, mums visiem ir arī sava ārpusteātra, privātā dzīve – lielākā vai mazākā mērā. Bet vienu nu gan varu teikt droši – gandrīz visiem, kas ar šo profesiju nodarbojas un strādā teātrī, personīgās attiecības un personīgā dzīve ir pakļautas riskam. Nu tad pa visiem ir jāizdomā sava formula, savs veids, kā to balansu noturēt. Katram individuāli, protams.”
Vai tas nozīmē, ka katrs aktieris savā ziņā ir tāds rūdīts praktiķis – attiecību eksperts? “Apmēram tā! Attiecības starp cilvēkiem taču vispār ir mūsu pamata izpētes materiāls. Bet... Ne vienmēr ārsti paši ir visveselākie, kā zinām, arī kurpnieki staigā noplīsušās kurpēs, un skroderi bez biksēm... Tas nenozīmē, ka mēs, aktieri, attiecību lietās esam lielākie veiksminieki un izcilnieki.”
Gundars Āboliņš teic, ka nedomā par to, ko būtu gribējis vai varējis dzīvē iespēt, ja vien nebūtu dziļi līdz ausīm aktiera darbā. “Ziniet, es nežēlojos par savu dzīvi. Man Dievs ir stāvējis klāt ļoti grūtos un riskantos brīžos, un es sevi varu uzskatīt par veiksminieku daudzos gadījumos. Man nav nekādu tiesību vai pamata kaut ko nožēlot vai sūdzēties. Ja nu vienīgais, ko varu nožēlot, ir savās dusmās izdarīto... Bet tas, ko tieši esmu izdarījis, lai paliek pie manis. Tādas lietas par savu dzīvi nevēlos publiski cilāt,” viņš atzīst, piebilzdams, ka arī aktiermāksla ir viena no viņa dzīves lielajām veiksmēm. “Man jau šķiet, ka neko citu es vairs neprotu,” Āboliņš iesmejas.
Jaunā Rīgas teātra atjaunoto telpu atklāšanas pasākums
Jaunā Rīgas teātra (JRT) atjaunotā ēka ir gan skaista, gan funkcionāla, ceturtdien atklāšanas pasākumā uzsvēra JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis. ...
