"Aiziešana bija negaidīta un nāca par agru..." - Justīnes Kulakovas pēdējā saruna ar tēti

Tikai diennakti pirms tam, kad Juris Kulakovs aizgāja mūžības ceļā, meita Justīne sazvanījās ar tēti. Viņi ļoti bieži sazvanījās gan pa tālruni, gan vacapā, jo tēti interesēja, kā meitai sokas ikdienas gaitās, kā aug viņa trīs mazbērni – Leons Karls Juris (6), Izabelle Luīze Hildegarde (5) un Luijs Antuāns Artis (11 mēnešus vecs).

Tagad, atsaucot atmiņā tās dienas telefonsarunu, Justīne sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" teic, ka saruna ritējusi ilgi, bet abu tērzēšana vienmēr ieilgusi, jo allaž bijis tik daudz ko pārrunāt: “Mēs ļoti jauki runājāmies... par dzīvi, par mūziku. Sarunas beigās viens otram pateicām, ka mīlam viens otru: “Tēti, es tevi mīlu!”, un viņš atbildēja, ka mīl mani. Tie bija pēdējie vārdi, ko viens otram teicām.”

“Tēta aiziešana bija negaidīta un nāca par agru... Īstenībā mēs jau nezinām, kura būs pēdējā reize. Es no tēta iemācījos, ka dzīve ir jāsvin – labā nozīmē. Es nepārņēmu no viņa tās lietas, kas, pēc maniem uzskatiem, ir nedaudz pārspīlējumi – to īsto rokenrola stilu. Bet ir jāpriecājas par dzīvi un jābauda katrs labais mirklis,” saka Justīne, kas pēc tēva aiziešanas cenšas koncentrēties uz visu skaisto un jauko, un tādu lietu, mirkļu un piedzīvojumu, kas saistās ar tēti, ir daudz: “Viņš ir bijis ļoti labs tētis un vectētiņš. Un daudzas lietas, ko viņš mūsu dzīvēs bija ieviesis, turpinās būt....”

Kopš piecu gadu vecuma muzicēja ar tēvu

Aizvadītajā vasarā Justīne ar vīru un trim bērniem dažas nedēļas viesojās Latvijā, visi kopā piedzīvoja skaistus, ģimeniskus mirkļus, kā arī neiztika bez muzicēšanas: “Mēs pavadījām brīnišķīgu laiku kopā ar tēti, manu mammu Lieni Kulakovu un manu brāli Filipu Līcīti. Pagājušajā vasarā bija kristības mūsu jaunākajam dēlam Luijam, un mans tētis paguva iepazīties arī ar trešo mazbērnu. Mums arī bija koncerts ar Liepājas Simfonisko orķestri un "Pērkonu", kur tētis mani uzaicināja piedalīties.”

Kulakovs ļoti lepojies ar savu talantīgo meitu. “Ar tēti esmu daudz kopā spēlējusi visādos pasākumos un sastāvos – kopš tā brīža, kad tīņa gados biju daudzmaz spējīga kaut ko sakarīgu nospēlēt. Esmu arī viņa ierakstos daudz piedalījusies, spēlējot vijoli. Tētis ļoti daudz rakstīja vijoles partijas man, lai es tās iespēlētu viņa skaņdarbos, – tie bija mūzikas ierakstu albumi "Trīs tenoriem", grupai "Menuets". Vienīgi nekad neesmu piedalījusies grupas "Pērkons" ierakstu albuma tapšanā, jo nav bijusi vajadzība. Toties esmu spēlējusi "Pērkona" koncertos. Esmu Mākslas akadēmijas karnevālā ar viņiem kopā spēlējusi, arī atsevišķos, īpašos koncertos, piemēram, "Sapumporotā zara koncertā"  Ogrē. Cauri gadiem ir bijusi sadarbība ar "Trīs tenoriem". Tā bija atbildīga partija, leģendu vērta. Esmu ļoti daudz sadarbojusies ar savu tēvu un ļoti daudz ko no viņa iemācījusies,” stāsta Justīne.

“Mana muzikālā gaume ir veidojusies tēta ietekmē, un tas nav tikai roks, tā ir arī akadēmiskā mūzika. Un ne tikai tēva komponēta vien. Es izvēlējos iet akadēmiskās mūzikas ceļu, ļoti apzināti nogriezt nabassaiti ar to tēva auras klātbūtni, kas visur man nāca līdzi. Kaut kādā brīdī mani tas sāka nomākt, bija sajūta, ka jāizveidojas pašai par neatkarīgu cilvēku. Sajutu, ka Latvijā, sākot iet profesionālo ceļu, man tas nebūs iespējams, un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu mācīties uz ārzemēm. Lai cik ļoti labas bija manas attiecības ar tēti, viņš bija apvainojies. Kad aizbraucu uz ārzemēm, tētis bija diezgan pikts, uzskatot, ka taču arī Latvijā ir laba izglītība, kur tad jābrauc? Bet pēc kāda laika viņš uz to sāka lūkoties citādi, un pēdējos gados mums aizvien vairāk izdevās sadarboties. Protams, ka man ar trim maziem bērniem ir grūtāk izbraukāt turpu šurpu. Es labprāt būtu bijusi vairāk klāt, un arī tētis būtu vēlējies, lai es un mana ģimene esam vairāk klāt. Mēs darījām, kā varējām,” nosaka Justīne, kuras jaunākā atvase drīz būs gadu veca. “Bijām plānojuši, ka bērni paaugsies, nostāsies uz savām kājām, tad varēšu izbrīvēt laiku un enerģiju, lai vairāk satiktos un sadarbotos muzikāli.”

Īstenos tēva vēlmi

Justīne Kulakova teic, ka pēc tēva aiziešanas viņai obligāti jāizpilda viņa vēlme: “Tēvs vēlējās, lai viņa pēcteči pārvalda viņa muzikālo mantojumu. Un viņš to arī bija jau nokārtojis. Es esmu viņa vienīgā meita, līdz ar to tā atbildība ir jāuzņemas man. Tad es darīšu visu pēc vislabākās sirdsapziņas, lai viņa mūzika turpina dzīvot tālāk. Tas, ka esmu mūziķe, palīdz labāk to saprast un vadīt. Jāteic, ka viņa atstātais muzikālais mantojums ir gandrīz neizmērojams...”

Tāpat arī Jura Kulakova meita ģimenē turpinās tēva iesāktās tradīcijas. “Tas parasti notika vasarās – tētis pēc savas iniciatīvas noīrēja telpu ar pieciem bungu komplektiem, un tad viņš mums rīkoja bungu spēlēšanas meistarklases. Tajās piedalījos es, mans brālis Filips, mans vīrs Deivids, mana mamma un mani bērni. Zinot tēta mīlestību pret automašīnām, ir vēl kāda viņa ieviesta ģimenes tradīcija. Mums visiem esot kopā, devāmies uz kartinga trasi, kur tētis organizēja ģimenes sacensības. Tādējādi viņš arī saliedēja mūsu ģimeni. Tētim ir bijusi ļoti krāšņa dzīve, un viņam bija dziļa cieņa pret tiem cilvēkiem, ar kuriem viņam ir bijis svarīgs kopīgais ceļš mūža garumā. Teiksim, mana mamma vairāk tētim bija kā domubiedrs nekā bijusī sieva. Līdz ar to bija ģimeniski pasākumi, kuros mēs sanācām visi kopā, arī ar tēta esošo sievu. Mums sanāca tāda kā paplašinātā ģimene. Tā viņš mūs visus saveda kopā,” stāsta Justīne.

Tagad Kulakovs atgriezies dzimtajā vietā – atdusas Līvānu kapu kalniņā dzimtas kapos. Justīne ar vecāko dēlu devusies atpakaļ uz mājām Francijā. Uz vectēva bērēm abi jaunākie mazbērni neieradās, jo vēl ir par mazu atvadām, tāpēc palika pie vīra vecākiem Tulūzā. Bet Justīnes vīrs diemžēl nav varējis atbraukt, jo viņam jau iepriekš bija ieplānots svarīgs koncerts Šveicē.