Alvis Hermanis liek noprast, ka uz Jaunā Rīgas teātra atjaunotās ēkas nebūs "centīgā kolaboranta" Smiļģa bildes

Hermanis norāda, ka "Dailes teātra vadītājs bija Staļina prēmijas laureāts un centīgs kolaborants", tāpēc mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā viņa bildes atrašanās uz JRT sienas ir nepieņemama.

"Putina krievija radījusi kontekstu, kurā tas viss tagad izskatās savādāk. Jo toreiz, Jeļcina laikos, tādu apdraudējumu nebija un Smiļģa seju uzlikām uz mājas sienas, jo viena konkrēta zviedru banka taisījās mūs no turienes izēst un pārņemt mūsu teātra ēku. Uzlikām to kā "aizsardzību",-  lūk, šis ir kultūrvēsturisks objekts," raksta Hermanis, sakot: "Tagad cita situācija. Ja mēs nosodam un nelaižam Latvijā krievu māksliniekus (piem, Maškovu, Mihalkovu utml.), kuri atbalsta putinu, tad nav īsti skaidrs, kāpēc akceptējam savējos, kuri savulaik rīkojās identiski."

Diskusijā, kas izraisījusies pie šī ieraksta, iesaistījušies vairāk sabiedrībā zināmi ļaudis - gan LTV žurnāliste Henrieta Verhoustinska, gan publiciste Liāna Langa, gan Ogres novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis.

Savs nopietns vārds bija sakāms arī Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājam Arno Jundzem, kas raksta: "Apriebusies tā mūžīgā ņemtne tikai ap literatūras koloborantiem tā, it kā viņi būtu vienīgie visā Latvijā. Ja paskatās plašo Staļina prēmijas laureātu listi, uz tiem dažiem mūsu dzejnieciņiem un rakstnieciņiem laureātiem ir taču vesela varza latviešu teātra un kino darbinieku, kuri, cita starpā, filmējās propagandas materiālos, aicinot uz vēlēšanām, pretīgi manifestējās avīzēs un žurnālos, iestudēja draņķīgas komunistiskas propagandas apdvestas izrādes, taisīja tādas pat filmas. (Esmu šos sarakstus te kādreiz publiskojis, nevienu tie neinteresēja.) Summāri viņi, iespējams, saindēja smadzenes daudz plašākai auditorijai nekā dažs tolaik slavens dzejnieks, kura draņķīgo padomju dzeju naktī zem deķīša baterijas gaismā diezin vai kāds lasīja. Bet par smukajām/jiem māksliniecēm/kiem elsa un dvesa visa Latvija. Arī tad, kad viņi medainās balsīs lēja indi."

"Atminos, reiz gribēju saprast, kas īsti bija Smiļģis. Viss, ko es toreiz atradu, bija sirmu kundzīšu dievinoša elšana - ach, Trejgalvs! Gandrīz vai Greja 50 nokrāsu līmenī. Smiļģim ir muzejs, manuprāt, ar to pilnīgi pietiek," tā domā Jundze.

Kā zināms, jau drīzumā Jaunais Rīgas teātris varēs sākt pakāpeniski iekārtoties vēsturiskajā atrašanās vietā Lāčplēša ielā 25. Paredzēts, ka teātrim VAS "Valsts nekustamie īpašumi" ēkas atslēgas nodos līdz martam.