"Vai esmu slikta meita, ja nevēlos rūpēties par mammu?" Latvietes pārdomas sociālajos tīklos raisa plašas diskusijas

"Mums lielai daļai pienāk tāds brīdis, ka mūsu mammas un tēti noveco," ierakstu iesāk sieviete. "Vai es esmu slikta meita, ja man negribas rūpēties par mammu un visu daru tikai pienākuma pēc?"

"Man negribas ne pie viņas braukt, ne runāties, ne palikt. Atminos kā bērnībā mamma mani sita, ja nepārnācu laicīgi mājās, kā mamma plēsa mani aiz ausīm un matiem, kā lika rāpot uz ceļiem, jo biju atkal kautko nepareizi izdarījusi. Šīs atmiņas mani vajā visu laiku," atklāj sieviete.

"Tagad mammai ir grūti, viņa nevar paiet un man jāpalīdz. Esmu melojusi, ka nevaru atbraukt, jo man ir darbs, kaut patiesībā gribu, lai mamma liek man mieru," atzīstas sieviete.

Daudzi cilvēki sievieti atbalstījuši, sakot, ka viņas sajūtas ir pilnībā adekvātas. "Nē, jūs neesat slikta meita. Jūsu sajūtas ir pilnībā normālas," pauž Vjenna. "Es jūs ļoti labi saprotu, esmu tādā pat situācijā. Un šeit esošie teksti "mīlēja kā mācēja" pilnīgi nevietā. Mātes kuras mīl tā nerīkojas," norāda kāds cits. Bet Edīte pauž skarbāku viedokli: "Pansionāts. Lai pati kārto. Un vismazāk klausīties viedokļus par "sliktumu"!"

Tikmēr vairāki iedzīvotāji norādījuši, ka notikušajā vajadzētu saprast arī mammas rīcību. "Jūsu mamma tā izturējās, nevis tāpēc ka nemīlēja vai tāpēc, ka jūs būtu bijusi slikta. Viņa neprata tikt galā ar savām emocijām un savām problēmām. Tas nav par jums, tas ir par viņu. Mamma Jūs mīl un deva to ko tajā brīdī bija spējīga dot - ja cilvēku piepilda dusmas un rūgtums, tad to viņš arī dod. Pajautājiet ko mamma bērnībā saņēma no saviem vecākiem, bieži cilvēks, kurš pats ir cietis no vardarbības to nes tālāk, jo tas ir viss ko viņš rerzejis, izdzīvojis un prot," norāda kāds iedzīvotājs. "Noteikti bija arī labie brīži. Būtu vērts izrunāties ar psihologu un atrast sevī mieru, piedot mammai. Jo vienīgais cilvēks, kuram kaitē rūgtums ko sevī nesat esat Jūs pati."

Bet vēl kāds dalās līdzīgā pieredzē: "Mani bērnībā mamma arī pēra ar siksnu, lika kaktā uz ceļiem stāvēt, arī aiz aus paraustīja. Tāda bija tā laika saprašana par bērnu audzināšanu. Šis audzināšanas piemērus mana mamma aizgūva no saviem vecāku piemēriem. Laiki mainās. Cilvēkiem vairāk informācijas ir pieejams. Mana mamma audzināja mani viena. Strādāja vairākos darbos lai varētu izaudzināt mani, parūpēties par saviem veciem vecākiem, samaksāt rēķinus. Es neatbalstu šādas soda metodes, bet kā jau teicu tas ir tam laikam raksturīgs. Es par savu mammu rūpējos. Nekad neesmu iedomājusies viņu atstāt novārtā. Viņa centās izaudzināt mani par cilvēku pēc savām zināšanām un iemaņām. Nevaru viņu nosodīt. Kāds izglītības līmenis viņai bija tāds bija. Es jūtos atbildīga par savu mammu. Tā pat kā viņa bija atbildīga par mani," pauž iedzīvotājs.

Bet daudzi ierosinājuši sievietei vienu dienu aizbraukt pie mammas un kārtīgi par šo visu izrunāties: "Saprotu Jūsu sajūtas. Aizbrauciet pie mammas un tā arī tieši pajautājiet par visām šīm situācijām, kāpēc viņa tā rīkojās".