"Dzelzs vilka" mūziķis Kaspars Tobis apmaldījies aiz polārā loka
Vislielākajā arktiskajā spelgonī, vistumšākajā laikā, kad saule tā arī neparādās no horizonta... Mūziķim Kasparam Tobim ienāca prātā tieši šādā gada laikā doties ceļojumā aiz polārā loka!
“Tas bija kuriozs!” sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" smejas grupas "Dzelzs vilks" mūziķis. Viņš ar dēlu ir aizrāvies ar ziemeļblāzmas fotografēšanu, un tā bija viņa sešpadsmitgadīgā puikas Olivera ideja doties uz pašiem Somijas ziemeļiem, lai kāvu meklējumus varētu apvienot arī ar kalnu slēpošanu, ar ko aizrāvies ir Tobis jaunākais. “Bijām tur pašā vistumšākajā mēnesī, tāpēc atgriežoties izlēmām, ka ceļosim tur vēlreiz, lai vismaz saules gaismā apskatītu, kur īsti bijām,” pasmaida Tobis.
Kaspara dēla sapnis bija fotografēt ziemeļblāzmu autentiskos apstākļos, kur tā vislabāk redzama. Tāpēc Olivers jau pusgadu plānoja šo braucienu, tikai sagadījās tā, ka Tobji Somijā ieradās tieši tajā nedēļā, kad tur plosījās pamatīgs arktiskais spelgonis. “Man jau vairāk patīk siltās zemes, ja braucu ceļojumos, tad labāk uz tuksnešiem. Tāpēc šis bija ļoti interesants izaicinājums. Latvijā tad bija mīnus 25 grādi, bet, kad aizlidojām uz Kitli, tur jau mūs sagaidīja mīnus 36 grādus liels sals. Par laimi, biju paņēmis silto termoveļu, jo man jau nav kāds speciālais slēpošanas apģērbs, siltais ziemas kombinezons – kā džinsos aizbraucu, tā džinsos arī slēpoju,” stāsta Tobis.
Viņi apmetās Somijas ziemeļos, 200 kilometru aiz polārā loka, priekšpēdējā tūristu bāzē Sirkkas pilsētiņā, kur vēl ir nelieli kalni, lai varētu nodarboties ar kalnu slēpošanu. Jo tālāk uz ziemeļiem ir tikai tundra... Viņi ne tikai slēpoja uz kalna (Kaspars Tobis, lai arī siguldnieks būdams, pirmo reizi mūžā kāpa uz slaloma slēpēm), bet arī devās pārgājienos, ar noīrēto auto arī aizbrauca Norvēģijas fjordus aplūkot.
Un tieši šī reize, kad Kaspars, dēla pierunāts, devās uz kalnu slēpošanas trasēm, izvērtās diezgan ekstrēma. “Tur trašu ir daudz un savienotas dažādos virzienos! Un mēs apmaldījāmies, jo vairs nesapratām, kā nokļūt atpakaļ savā bāzē. Turklāt tad jau tuvojās trašu darba laika beigas, tajā galā, kur bijām mēs, citu cilvēku praktiski vairs nebija, telefonā satelīta signāls arī pazuda, un mēs palikām vieni, nezinot, kur esam."
Izrādījās, ka pacēlājus izslēdz stundu pirms slēpju nomas darba laika beigām, un septiņos vakarā visās trasēs izslēdz arī apgaismojumu... Paspējām atgriezties dažas minūtes pirms tam, kad viss būtu absolūtā tumsā.
Cits spilgts piedzīvojums Kasparam bija 16 kilometru slēpojums ar distanču slēpēm. “Iespaidīgi skati! Viss piesnidzis, apsalis... Un vienā posmā starp diviem kalniem pirms manis neviens nebija vēl slēpojis. Redzēju tikai kāda kājāmgājēja pēdas, un izskatījās, ka viņš iekritis kalnu strautiņā. Man arī prasīja ilgāku laiku, lai tiktu pāri šiem neaizsalušajiem strautiņiem. Bet mājupceļā jau atgriezos tumsā, slēpojot divus kilometrus pāri ezeram. Lai arī biju no mājām paņēmis ļoti spēcīgu pieres lukturi, tieši todien to aizmirsu viesnīcā... Labs nakts pārgājiens man beigās sanāca,” smejas Kaspars Tobis.
