Ar lelles balsi un dzelzs krampi - pašmāju mūziklu "māte" Annija Putniņa

Kā mazs cinītis, kas gāž lielu vezumu. Izmācījusies par profesionālu operdziedātāju, beigusi Londonā maģistrantūru, Rīgas Doma kora skolā izveidojusi un vadījusi jaunu virzienu, māksliniece kļuvusi par mūziklu «māti» Latvijā.

Oktobrī Annija tautās izveda pašas izlolotu mūziklu «Zum zum». Un vēl viņai ir dūša stāties pretī vētrai okeānā, tā novērtējot rāmas ikdienas priekšrocības.

Esi profesionāli gājusi uz to, lai Latvijā mūziklu attīstītu kā mākslas formu. Kā pašai radās par to interese?

Man vidusskolas laikā nebija daudz izvēles iespēju, kā mācīties profesiju kora dziedātāja, diriģenta programmā. Nebija ne džeza, ne solo dziedāšanas. Arī akadēmijā nebija starpžanru programmu, aizgāju uz operdziedātājiem. Tas, ka tuvs ir muzikālais teātris, parādījās līdz ar iestudējumiem Ķīpsalā. Biju kā ansambļa dalībniece «Vestsaidas stāstā», pēc tam, pirmā kursa laikā, mūziklā «Nožēlojamie» – vienā no galvenajām lomām –, par ko tiku nominēta «Spēlmaņu naktij» kā «Gada jaunais mākslinieks» [Balvu togad ieguva Ilze Ķuzule-Skrastiņa – red.]. Mani piesaistīja arī aktieriskā puse. Tā sākās mans mūziklu ceļš.

Bet ar šo izjūtu vēl bija par maz, turpināju un pabeidzu akadēmiskās dziedāšanas studijas, kas man ne visai patika. Salīdzinot ar nopietnību, kas prasījās šajā žanrā, es biju mazliet pa gaisu. Pasniedzējs Uģis Brikmanis mēdza aizrādīt: «Annij, beidz skraidīt pa skatuvi, te ir opera, nevis kaut kāds mūzikls!» Tas man labi iespiedies atmiņā, jo lika domāt, kas es īsti esmu. Arī ierakstos skatoties mūziklus – «Jesus cry superstar», «Operas spoku», «Vestsaidas stāstu» –, tie raisīja īpašas emocijas. Man ļoti patīk akadēmiskā mūzika, simfoniskais orķestris, bet nejutu šo vidi līdz galam kā savējo. Visu laiku kaut kā bija par daudz, par smaidīgu, par dejisku, balss par multenīgu (smejas). Beidzot akadēmiju, savā diplomdarbā – galvenā loma mūziklā «Vestsaidas stāsts» Liepājas teātrī – skaidri nodefinēju, kas esmu.

Multenīgās balsis taču pasaulē ir labi novērtētas! Pat šķiet, ka tavam uzvārdam nemaz cita nepiestāvētu.

Iespējams, tāpēc man ir grūti bijis ar savu identitāti. (Smejas.) Dari lielas lietas, bet tevi 36 gados uztver kā mazu bērnu.

Lele no «Ukuleles», kas oktobra beigās devās koncertturnejā pa Latviju, nodublēts Tiki animācijas filmā «Brīnummārīte». Ko mēs bez tevis darītu!?

Arī «Radioteātrī» mazas meitenes ierunāju. (Smejas.) Bet lomu ziņā šķiet, ka tieši tagad – līdz ar brieduma gadiem – sāk kļūt interesanti! Prieks, ka vēl varu lelli nospēlēt, bet sāk parādīties arī citas lomas. Piemēram, Līva jaunajā mūziklā «Zum zum», kas arī nav nekāds meitēns. Gaidu ar interesi, kas būs tālāk.

Starp citu, žēl, ka «Brīnummārītes» izplatītāji nekur nenorāda, kas lomas dublējis latviski. Mums skatītāji jautājuši, kas ir šajās lomās.

Rūta Dūduma ierunāja galveno lomu, tad es un Miks Dukurs.

Kas profesionāli esi, pēc augstskolas turpināji definēt maģistrantūrā Londonā…

Kādu dienu iegāju internetā, lai meklētu, kur mācīties tālāk. Sapratu, ka tik tālu kā Brodveja Amerikā negribu. Pirmais, kas izleca Eiropā, bija Karaliskā mūzikas akadēmija Londonā. Aizbraucu uz atvērto durvju dienām, izjutu, ka tieši tas man nenormāli patīk. Uz 15 vietām bija 500 meiteņu, un es mistiskā kārtā tiku, turklāt gatavojoties iestājeksāmeniem tieši tā, kā to nevajag darīt, kā vēlāk izlasīju. (Smejas.)

Kā tad nevajag iet uz iestājeksāmeniem?

Piemēram, īrēt 60. gadu kleitu un vest to uz Angliju. Tā nedara – visi nāk triko tērpos, lai var darboties. Izvēlējos arī ļoti sarežģītu āriju no Leonarda Bernšteina operetes «Kandids». Tā kā biju beigusi akadēmisko dziedāšanu, uzdrošinājos.

Apsvēri iespējas palikt Anglijā?

Grūtākais periods sākās pēc studijām, kad vajadzēja parakstīt līgumu ar aģentu un gaidīt lomas. Tā pasaulē notiek – tur tu migrē no teātra uz teātri, ej nemitīgi uz noklausīšanām. Sapratu, ka ilgstoši negribu tādā gaidīšanas režīmā dzīvot. Turklāt biju jau izceļojusies arī pa pasauli, strādājot uz kruīzkuģa, un mani beidzot ļoti vilka uz mājām. Tieši tādā brīdī zvanīja producents Aigars Dinsbergs, sakot, ka Jānis Lūsēns gribētu manai balsij uzrakstīt koncertciklu kopā ar Andri Ērgli. Tā atgriezos Latvijā. Drīz Rīgas Doma kora skola mani uzaicināja vidusskolā izveidot un vadīt jaunu apakšprogrammu «Mūzikla dziedātājs».

Nu, pēc astoņiem gadiem, esi no skolas atvadījusies.

Nolēmu, ka man jādara kaut kas tālāk, nodevu skolu citās rokās, tur viss turpinās. Šajā darbā sasniegts milzu gandarījums. Turu īkšķi par saviem audzēkņiem, kas turpina manu ceļu, – Emīliju Pavlovsku, kas studē Brodvejā, un Gustavu Melbārdi, kurš ir Londonā. Mūsu pēdējo divu gadu izrādes tikušas nominētas arī «Lielajai mūzikas balvai», saņemta «100 g kultūras» simpātiju balva. Tas man dod pārliecību, ka ir labi izdarīta lieta, kas droši strādā. Tas jau nenozīmē, ka esmu apstājusies mūziklu žanra attīstīšanā. Ja gribi, lai tā «Brodveja» ir šeit, mums kaut kas kopīgi lietas labām jādara. (Smejas.)

Piemēram, jāuzraksta pilnīgi jauns mūzikls latviešu valodā – «Zum zum»?

Jā! Ziemā izgāju dramaturģijas kursus, lai pilnībā pieslēgtos šim projektam, kurā esmu ne tikai lomas izpildītāja, bet arī scenāriste, vokālā pedagoģe un idejas autore. Esmu šo mūzikla komandu savākusi.

Daudzi mūzikli, ko Latvijā zinām, ir patapināti. Šis ir viens no retajiem oriģināliem. Kā radās tam iedvesma?

Ideja top no vajadzības, nevis kā mana ambīcija. Piemēram, tajā pašā Doma skolā ir programma, kas jādzied mācību procesā. Visu cieņu mūsu vecmeistariem šajā žanrā, bet izrāžu Latvijā nav tik daudz, lai jaunietim piedāvātu atrast savu lomu, pat notis ne visam ir pieejamas, arī mūzika pārsvarā ir patētiska un dramatiska…

Mums pietrūkst ko dziedāt, piemērotu vecumam un jauniešu noskaņai. Īsti nav izklaidējošu, dinamisku un priecīgu mūziklu. Kad ar vīru Brodvejā apmeklējām «Hello, Dolly!», ļoti labi atpūtāmies –  bijām pasmējušies plus labu mūziku paklausījušies. To visu kopā ņemot, sapratu, cik ļoti mums šāds, bet pašu latviešu radīts, žanrs vajadzīgs.

Par ko «Zum zum» būs?

Par koristu aizskatuves dzīvi. Latviešiem ir tāds fenomens kā koris. (Smaida.) Lai šādu mūziklu uzrakstītu, esam ievākuši ļoti daudz informācijas par to, kas notiek koros.

Kā izlēmi, kam uzticēt skaņdarbu radīšanu?

Mūzikls «Zum zum» ir latviešu valodā – vārdus sacerējis brīnišķīgais dzejnieks Andris Akmentiņš. No komponistiem gribēju dot iespēju jaunajiem. Te man jāpiemin «Ukulele». Kad radās šis raidījums, bija skaidrs, ka Laura Polence rakstīs dziesmas, jo viņa to darījusi arī «Tutas lietām». Tā ir viena kompānija, kas veido abus šos projektus.

Uztaisīja sev konkurenci…

Martai Seleckai ir daudz ideju. Bet konkurences nav – «Ukulelei» ir starpsezonu koncerti, kamēr Tutai – vasara un ziema. Mums viss ir sadalīts. Turklāt viena Tuta nevar izskriet ar visiem bērniem sadraudzēties, esam palīgi zināmā mērā.

Nekas nav nejauši… Iznāk, tevi pie mūzikla komandas noveda dalība «Ukulelē»?

Jā, diezgan ilgi piedalījos visos Tutas koncertos kā bekvokāls. Līdz brīdim, kad Marta izdomāja, ka man jābūt Lelei. Lai bērniem nebūtu apjukuma, koncentrējos uz vienu projektu.

Bet, atgriežoties pie mūzikas autores Lauras Polences (viņa arī mana Doma kora skolas klasesbiedrene)... Tā kā viņa dzīvo Amsterdamā (tur vada improvizācijas kori, raksta dziesmas), nevarēja izbraukāt uz visiem ierakstiem. Piedāvāju uzrunāt Raimondu Petrauski (pianistu, Jāzepa Mediņa Rīgas vidusskolas Džeza un populārās mūzikas nodaļas vadītāju), kurš bez komponēšanas arī ļoti labi aranžē. Arī dzīvajā spēlē uz flīģeļa, kad filmējam. Tā sākās viņu abu kopdarbs.

Esmu ļoti maz redzējusi māksliniekus, kas spēj saprasties, īpaši komponisti ir lielas individualitātes. Man ļoti patika viņu draudzīgā sadarbība – Laura atsūta melodiju, Raimonds uztaisa kā dziesmu. Likumsakarīgi šķita, ka jāturpina strādāt arī mūziklā, dalot pienākumus, ko viņi brīnišķīgi spēj izdarīt. Sadarbībā rodas interesanta muzikālā valoda.

Vienalga, par ko būs mūzikls, zināju, ka galvenajā lomā gribēšu Aiju Vītoliņu! Tā loma arī viņai speciāli tika uzrakstīta.

Bet arī tev pašai mūziklā ir loma. Tā ir speciāli rakstīta?

Īsti ne. Līva [tēls mūziklā] ir kā zibensnovedējs – visam pa vidu –, melnā darbiņa darītāja. Tas, ka man tika loma, tīri darba procesā sanāca, brīžam neatšķirot, kad esmu Annijas, kad Līvas tēlā. Lai trupa braukātu pa Latviju, arī man kā vokālajai pedagoģei jāpiedalās procesā. Tā loma tika arī man. Līva ir foršs tēls – vairāk runāju, nekā dziedu, un tas man ir jauns izaicinājums.

Latvijā jau var runāt par izveidojušos mūziklu kultūru ar balsta māksliniekiem?

Domāju, ka jā. Ir jau kādi 20 cilvēki beiguši mūzikla nodaļu, no kuriem daļa arī jau pasauli izbraukājuši, gūstot pieredzi. Turpinājums ir! Pirmās mūzikla nodaļas absolventes piedalās Aigara Dinsberga projektos. Grēta Grantiņa uzvarēja «X faktorā». Nadīna Pudinska mācās kompozīciju Nīderlandē. Tas liecina, ka viņi grib radīt. Mēs nevarēsim visu laiku kaut ko atjaunot. Arī to vajag, bet tas nedrīkst būt vienīgais.

Tavā dzīvē nozīmīga ir kuģošanas tēma. Braucot uz kruīzkuģa, izveidojās iepriekšējās attiecības. Bet nākamā vīra uzmanību piesaistīji, soctīklos publicējot jahtas bildi…  Domāju – tik daudz esi ieguldījusies, lai kļūtu par pamanāmu dziedātāju, bet Askolds Hermanis tevi pamana jahtas dēļ, pat nezinot, ka esi dziedātāja.

Šķiet, tā bilde soctīklos nokļuva no tā, ka dāvināju vecākiem izbraucienu Lielupē. Askoldam pat nebija intereses par mani, bet – kas tā par jahtu. Kaut ko viņš, būdams burāšanas instruktors, man uzrakstīja – laikam pasmaidīja par manu nezināšanu, kas bija redzama bildes detaļās –, un es šerpi atbildēju. Tad tēma aizgāja par jūrām, un viņš uzzināja, ka esmu tālu visur kur kuģojusi. Sākās lielīšanās, kur kurš ir bijis. Ļoti ilgi tikai sarakstījāmies. Tad viņš aicināja uz «karbonādi ar majonēzes rūtiņu», kas mani tādā humora līmenī pavilka (jo parasti soctīklos saņēmu apmēram tādas vēstules: «Čau, smukā!»).

Taču man īsti nebija laika, biju paņēmusi arī pauzi attiecībās, negribēju tik ātri lēkt nākamajā «vilcienā». Sekoja mans projekts «Kā man tevi sasildīt». Laikam benzīntankā bija nopircis to albumu un klausījās, tajā noskaņā vairāk satuvinājāmies. Pagāja vairāk nekā pusgads, kad tikāmies uz kafiju.

Ko nozīmē būt burātāja sievai – pierast pie jūras slimības?

Man vispār ir jūras slimība, bet tāda kontrolējama, kad varu saprast, kā to novērst, lai nav slikti. Katram tā izpaužas citādāk – vienam ir slikti, citam gribas gulēt vai ēst. Es ēdu daudz baltmaizes sausiņu, lai vēders nav tukšs.

Cik bieži sanāk burāt?

Pirms gada nolēmām jahtu no Rīgas nogādāt uz Vidusjūru – Barselonu Spānijā. Latvijā bijām daudz izbraukājuši – Igaunijas un Somijas salas krustu šķērsu. Prasījās izaicinājums. Pagājušajā gadā ar mazo izbaudījām Spānijas piekrasti un kultūru.

Šovasar bija Itālija. Vīrs lido uz turieni biežāk, jo viņš ir instruktors ar starptautisku izglītību, visu ko dara. Bet tas jau nenozīmē, ka vienmēr burājam, bieži vienkārši tāpat jahtā padzīvojamies. Smejamies, ka tā ir mūsu vasarnīca. Arī Latvijā jahta kaut kur jātur. Lielākā problēma ir tā, ka pie mums laikapstākļi ir tik neprognozējami, vasara un izmantošanas laiks ir īss. Beigās neatmaksājas, jo jāizceļ uz ziemu, tāpat jāmaksā par turēšanu. Ja izrēķina visu to, tad turēt Spānijā jahtu nesanāk dārgāk. Turklāt joprojām Latvijā nerūpējas, lai pie mums varētu atburāt somi un igauņi, te nav nekas labiekārtots. Kamēr visi izstrīdēsies, kam kas pieder… Mūsu paziņas, piemēram, aizbrauca dzīvot uz Tenerifi. Kāpēc visi apkārt var sakārtot, bet mēs – ne?

Ko var sadarīt uz jahtas, tik ilgi ierobežots uz maza klāja?

Tas ir viens no meditācijas veidiem, ko nopietni cilvēki, kam jāatbrīvo prāts, izmanto. Okeāns sakārto pauri, pat ja piedzīvo biedējošu negaisu. Viena diena, otra, telefona zona beidzas… Jā, tas savā ziņā ir retrīts. Klausos mūziku, lasu grāmatas. Es jau arī uzstāju, lai piestātu kaut kur, ostas papētītu. Tas ir burvīgi katru dienu izkāpt kādā citā vietā.

Esi saslimusi ar to?

Kad ilgāk nesanāk būt uz jahtas, kļūst grūtāk. Tas jau sākās uz kruīzkuģa – kad pamosties nākamajā rītā un esi jau citā pilsētā vai valstī. Tie punkti, kas man ir kartē pie sienas, citādāk dzīvē nav izbraukājami. Ne ar lidmašīnu, ne mašīnu sasniedzami. Tas jau ir dzīvesveids.

ANNIJA PUTNIŅA

Dzimusi 1987. gada 21. janvārī Jūrmalā.
Maģistra izglītība mūziklu dziedāšanā.
Precējusies, audzina meitiņu