Inese Vaikule izgājusi pasaulē bīstamāko taku

Inesei vienmēr ir fascinējusi Spānija, tāpēc nesenajās skolēnu brīvdienās viņa kopā ar ģimeni piecās dienās izbaudīja Andalūziju Spānijas dienvidos – Malagu, Istanu, Marbelju, Fuengirolu, kā arī Gibraltāru. Piecās dienās izietas kalnu takas, pārvarēti tilti pāri aizām, apskatīti tuneļi klintīs, mītiem apvītas alas, ik dienu kājām noieti teju 20 kilometri, kā arī nav aizmirsts par atpūtu Vidusjūras piekrastē Costa del Sol un siltos baseinos.

Klinšu kanjonos

Vaikuļi brauca kopā ar kaimiņu ģimeni, un viņi izteica vēlmi iziet Caminito Del Rey jeb Karaļa taciņu, kas savulaik tika dēvēta par pasaulē bīstamāko maršrutu. Taku, kas vijas klinšu kanjonā gar klints sienu 100 metru augstumā virs upes, izbūvēja 20. gadsimta sākumā, lai strādnieki varētu piekļūt hidroelektrostaciju jaunbūvēm. Vēlāk tā kļuva par ļoti populāru objektu pārgalvīgiem ceļotājiem, bet pēc vairāku cilvēku nāves to slēdza, lai veiktu vērienīgu rekonstrukciju, līdz taka apmeklētājiem atkal tika atklāta 2015. gadā.

“Tagad tā patiešām ir ļoti droša, un ir viens no vispopulārākajiem tūrisma objektiem Andalūzijā. Noskaidrojot, ka taka atvērta pat bērniem no astoņu gadu vecuma, nolēmām, ka arī mums tur jādodas, jo meitai jau ir astoņi gadi. Lai arī viņa nebaidās no augstuma, tik un tā parādījām takas fotogrāfijas un vaicājām, vai ir gatava tādam biedējošam piedzīvojumam. Agate teica, ka ar lielāko prieku,” stāsta Inese, sakot, lai izietu šo aizraujošo maršrutu, laikus tam jāpiesakās: “Nevar tā vienkārši aizbraukt, nopirkt biļeti un iet. Mēs jau pirms diviem mēnešiem internetā iegādājāmies biļetes uz konkrētu dienu un konkrētu laiku.”

Bet vai tiešām nebija bail iet pa šaurām betona laipām virs bezdibeņa, kur kaut kur lejā plūst upe? “Skati patiešām bija ļoti, ļoti iespaidīgi! Šis dabas skaistums, iespaidīgais klinšu kanjons bija apskates vērts. Un gājiens bija drošs. To uzsvēra arī gidi, sakot, ka pēc rekonstrukcijas nelaimes gadījumi vairs nav notikuši, turklāt tūristi tiek pieskatīti, lai kādam pārgalvim neienāktu prātā izdarīt ko ekstrēmu, kas var apdraudēt dzīvību. Un bailīgi nebija, atjaunotā taka un augstās margas deva lielu drošības sajūtu,” atbild Inese Vaikule.

Cīņa ar Gibraltāra magotiem

Pamatīgs pārgājiens Vaikuļiem bija arī Gibraltārā, jo uz vairāk nekā 400 metru augsto klinti viņi kāpa kājām, pa stāvajām un šaurajām takām noejot gandrīz 20 kilometrus.

“Visu maršrutu apzināti izstaigājām kājām. Tā bija gan lētāk, gan daudz labāk varēja aplūkot visdažādākos apskates objektus – alas, tuneļu sistēmu, skatu laukumus. Protams, ir iespējas izmantot funikulieri vai autobusiņu, taču to izmaksas ir ļoti, ļoti augstas. Un jāatzīst, ka vienu brīdi šajās Gibraltāra takās piedzīvojām daudz ekstrēmākas sajūtas nekā Karaļa takā. Agate pat gandrīz vai atteicās turpināt ceļu,” stāsta Inese Vaikule.

Izrādās, ka sakāpinātajām emocijām pie vainas bija nešpetnie Gibraltāra pērtiķi jeb magoti. “Ja sākumā mēs un bērni bijām priecīgi par viņiem, bija jauki un amizanti ar viņiem ņemties, tad takas pašā stāvākajā un šaurākajā posmā viņu izdarības patiešām bija jau traucējošas. Zīmīgi, ka tieši tur bija pat brīdinājuma zīmes, ka šajā vietā pērtiķi mēdz būt agresīvi. Un, kā izrādās, tā bija taisnība – kaimiņu ģimenes meitenei viens uzlēca uz muguras un uzkāpa uz galvas, lai izķeksētu no mugursomas ko ēdamu. Mana meitiņa, to visu redzot, tik ļoti sabijās, ka negribēja pat doties tālāk. Un, ja pirms tam Agate teica, ka gribētu kādu pērtiķēnu sev mājās, tad tobrīd viņai šāda vēlme strauji pārgāja,” ar smaidu atceras Inese Vaikule.