FOTO: Artūra Reinika iespaidi Iskijas salā - bez pulksteņiem un satiksmes noteikumiem

“Šis bija starpbrauciens pirms nopietnāka ceļojuma. Es nekādus brīnumus no Eiropas negaidīju. Domāju, ka vienkārši forši pavadīšu laiku labā kompānijā. Taču ar katru ceļojuma dienu kļuva aizvien interesantāk un interesantāk. Man patika viss  un nebija garlaicīgi. Es braucu vienkārši labi pavadīt laiku, bet atbraucu atpakaļ tiešām sajūsmā,” žurnālam "Kas Jauns" pastāstījis Artūrs.

Ar braukšanu – zilie brīnumi

“Visus šos gadus mēs braucam kopā ar Silviju Maliņu, nu jau mūsu ģimenes draudzeni, kura vairāk nekā pirms 25 gadiem sāka nodarboties ar tūrisma grupu veidošanu. Mēs bijām viņas pirmajā eksperimentālajā grupā, kā viņa saka, ar mums sākusi savu karjeru tūrisma jomā. Šo ilgo gadu laikā mums nav bijis neviena šāviena pienā, braucieni bijuši vienkārši izcili,” uzteic Artūrs.

Izrādījies, ka Iskijas salā un Neapolē nav gluži itāļu valoda, bet sava – neapoliešu. “Ārkārtīgi lokālpatrioti mīt šajās vietās. Pēc gides teiktā, neapolieši līdz pat šai dienai par itāļiem sevi neuzskata,” atklāj Reiniks, bet, runājot par sadzīviskām lietām, izceļ pārvietošanos ar transportlīdzekļiem. “Tur no ceļu satiksmes noteikumiem vienīgais, kas tiek daudzmaz ievērots, ir luksofora signāli. Pārējais – brauc pilnīgi pēc savas brīvas izvēles. Ja tu pie gājēju pārejas mēģināsi tikt pāri ielai, neviens tevi galvā neņems. Kā notiek braukšana? Var iebraukt pilnīgi pretējā braukšanas joslā, apdzīt pa abām pusēm – taisa zilus brīnumus. Interesanti, ka viss uz ceļiem notiek ar acu kontaktu, žestu un, protams, smaidu palīdzību. Itāļi nav tendēti, kā nereti mēs, uz ceļiem kašķēties. Mēs gan sapratām, ka paši tur nemūžam nebrauktu mašīnai pie stūres,” pasmaida mūziķis.

Artūrs arī ievērojis citu interesantu lietu – Neapolē praktiski nekur nav pulksteņu. “Tas saistīts ar viņu mentalitāti. Vietējie visu dara nesteidzīgi, it kā peld pa laiku. Atbraukušajiem eiropiešiem tas reizēm sagādā zināmas problēmas, bet vietējiem gan ne.”

“Neapole ir tāda pilsēta, kas pēdējos 200, 300 gados īpaši nav mainījusies, joprojām spēcīga ir mafija. Tur, izrādās, Eiropā pirmās daudzstāvu ēkas parādījušās, jo viņiem neļāva celt mājas ārpus pilsētas. Izdomāja, kā rīkoties, – cēla stāvu virs stāva. Pamazām citi ieskatījās, ka Neapolē ir daudzstāvu nami, un lēnām šo pieredzi pārņēma. Te  bija arī pirmais operteātris Eiropā, un tieši pēc Neapoles parauga citas valstis sāka celt līdzīgus opernamus,” zina teikt Artūrs, piebilstot, ka vietējie ir milzīgi savas valsts patrioti. Ja Neapoles futbola komanda uzvar, tad visas pilsētas ielas izdaiļotas ar kluba krāsām – zili baltām lentēm –, visā pilsētā notiek plaša svinēšana, visi ballējas.

Valda mātes kults

“Turienieši sevi uzskata par ārkārtīgi pašpietiekamiem. Neapolei pāri gājušas daudz dažādas varas, arī Napoleona karaspēks, kuru neapolieši nežēlīgi ienīda. Ir pat kuriozs: uz Itāliju, konkrēti Neapoli, savulaik sifilisu atveda franču armija, taču tauta pat šādā jautājumā nevēlējās dot nevienam prioritāti, tāpēc neapolieši ir stingri palikuši pie sava – sifiliss ir viņu slimība,” smej mūziķis, kuram gide gan pastāstījusi, ka “vīrieši te ir pilnīgie memmīši”. Dzīvojot kopā ar savām mātēm līdz 50 un pat 60 gadu vecumam. “Veļu izmazgā mamma, pagatavo ēdienu, ne par ko pašam nav jāmaksā, bet neviens tāpēc nejūtas slikti. Tur, ja precies, tad ne ar vīrieti, bet gan viņa mammu. Par mātēm runājot, viņa mājās ir viss – nolems, ar kuru sievieti dēlam precēties, ar kuru draudzēties, kā sadalīt naudu starp ģimeni, arī mājas seifa atslēgas atrodas pie mātes, īpašumi arī uz mātes vārda. Visi itāļu vīrieši mammai pakļaujas. Tur māte reāli valda pār visu.”

“Svētdienās visi dodas uz baznīcu. Arī visas vecās dāmas, kaut viņām ir 90 vai 100 gadu, kaut pārvietojas invalīdu ratiņos, visām obligāti ir glīts manikīrs, frizūras, uzcirtušās. Pēc dievkalpojuma visai ģimenei obligāti jāietur kopējās pusdienas, kuras ilgst vismaz četras stundas. Ko nozīmē ģimene? Pilnīgi visi radi un radu radi. Vidējais cilvēku skaits, kas sanāk kopā, ir vismaz piecdesmit cilvēku. Un pamēģini neatnākt!”

“Kad biju Dienviditālijā, tur vispār angliski daudzi nerunā. Ne jau tāpēc, ka negrib, bet reāli neprot. Jo itāļiem ir īpaša fīča. To jau sapratu, kad iepriekš bijām ceļojumā Romā. Itāļi ir tik nenormāli pašpietiekami, jo uzskata, ka viņi ir civilizācija, kas pasaulē ienesusi kultūru. Pieeja tāda – tu esi šeit atbraucis, tātad runā itāļu valodā. Ja neproti, atvaino, viņi nemēģina pielāgoties. Iskijas salā mēs to tik izteikti nejutām, jo bizness paliek bizness. Piemēram, viņiem no pulksten 13 līdz 17 ir tā sauktā siesta, kad cilvēki nestrādā. Tas ir laiks, kad ir nenormāli karsts un pa ielām klīst tikai tūristi. Daži veikali aizliek priekšā restes, bet citi ir vaļā. Taču tas, ka ir atvērti, vēl nenozīmē, ka tevi apkalpos. Ja arī to darīs, tad gariem zobiem, visādi liekot manīt, ka tu esi iztraucējis viņiem atpūtu. Mūsu gide pati dzīvo Iskijas salā un teica, ka šejienieši pamazām tomēr laužot tradīcijas un klientus apkalpo, jo citādi liela nauda iet garām,” saka Artūrs.

Neapolieši un iskijieši pēc rakstura, kā jau itāļi, esot temperamentīgi un skaļi. “Uz ielām gan itāļi nerada konfliktus, nevēlas kašķēties. Viņi ir ļoti smaidīgi. Varbūt ne gluži kā amerikāņi ar ierasto dežūrsmaidiņu, bet reāli. Paši iskijieši teica, ka nekad mūžā savu salu nepametīs, viņiem patīk lēnais, rimtais dzīves temps. Ar šejieniešiem ir laba komunikācija – kaut vai vienkārši pasakot viņiem itāļu valodā labdien vai paldies, tevi uzņems kā labāko draugu. Tas viss nāk no sirds,” turieniešus uzteic mūziķis. “Ja itāļi smaida, tad tiešām neliekuļojot. Viņiem nevajag “spēlēt teātri”. Ja itālis būs dusmīgs, tad arī tāds patiešām būs, ja priecīgs un laimīgs – tāds būs. Ja klients aiziet apmierināts, tas viņiem ir kā “diploms” par izdevušos vakaru, esi savu darbu padarījis godam,” itāļu mentalitātei piemītošās īpašības uzslavē pieredzējušais ceļotājs.

“Iskijas salā itāļu picas un spageti ir visur, bet kalnu krodziņos un restorānos var dabūt jau gaļas ēdienus plašākā izvēlē. Es Itālijā biju trešo reizi, un man šķiet, ka latvieši picas cep daudz baudāmākas. Pret itāļu picām man nav nekāda respekta. Piemēram, picērijā Tērvetē patiešām top mākslas darbi – visdažādākās  picas un ļoti mīkstas. Itāļiem savukārt ir niķis, ka visām picām malas ir diezgan cietas. Tas pats arī viņu ceptajai maizei – vidus mīksts, bet garozu nevar sakost. Domāju, ka itāļi ir gudri un speciāli tā dara, jo kas notiek ar pusmīkstajām maizēm? Tev “iet iekšā”, pat nejūti – viena, otra, trešā rika, bet, kad “atduries” uz cieto garozu, esi spiests sākt gremot. Ēd  visu ilgāk un loģiski – barību vairāk sasmalcini. Tāda ir mana versija,” pauž Reiniks.