Marina Rebeka par sāncensību operā: “Skaistums ir daudzveidībā”
Marinu Rebeku var dēvēt par latviešu superzvaigzni uz pasaules operu skatuvēm. Viņas šarmantā balss un emocionālā atdeve jautājumus neprasa. “Radio SWH” raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” Rebeka dalās savās pārdomās par sāncensību uz operas skatuves, kā arī to, vai kontaktējas ar latviešu slavenākajām operdziedātājām.
Taujāta par to, vai operā ir raksturīga sāncensība, raidījuma vadītājam Jānim Šipkēvicam, Rebeka stāsta: “Būtu diezgan stulbi, es uzskatu, tomēr teikt, ka tā ir sāncense kaut kādā ziņā, jo mēs katrs esam kā dārgakmeņi.” Viņa min piemēru, ka arī dimantu, rubīnu vai safīru nav iespējams savā starpā salīdzināt. Rebeka uzskata, ka katrs cilvēks, kurš ir dziedoņu rindās, tur ir tāpēc, ka viņam piemīt kas īpašs, un ir labi, ka viņš vispār tur ir.
“Nevar tā, ka tikai viens dzied, un viņš visiem patīk – tas nebūtu normāli. Skaistums ir daudzveidībā, tāpēc man ir ļoti daudzi labi kolēģi, es tā uzskatu, no kuriem var mācīties, kuri man arī kaut ko var iemācīt, kuri man parāda, kur es varbūt varētu labāk. Jātur acis vaļā un ausis arī, un mute – absolūti,” viņa smejas. Uz Šipkēvica teikto, ka, savācot kopā latviešu operzvaigznes – Maiju Kovaļevsku, Elīnu Garanču, Marinu Rebeku, Sonoru Vaici, Elīnu Šimkus, mums būtu vesela komanda, ja pastāvētu komandu operu sports, operdziedātāja piekrīt, ka veidotos vesela izlase.
Rebeka atzīst, ka ne ar visām iepriekš nosauktajām operdziedātājām ir kontakts, jo grūtums slēpjoties ģeogrāfijā, – kāda ir Latvijā, cita – Austrālijā. “Tā īsti nav, jo divi soprāni jau nevar būt vienā iestudējumā, tikai, ja viens ir pirmajā sastāvā, otrs otrajā sastāvā,” viņa skaidro, “Vienīgais – vienlaicīgi vienā un tajā pašā operteātrī, kas ir gadījies.” Rebeka piebilst, ka drīzumā gan viņas ceļi krustošoties ar Elīnu Garanču operizrādē “Aīda”: “Būs mūsu izlase Berlīnē.”
Pilnu raidījuma ierakstu vari noklausīties šeit.
