"Man vairs nekas nav jātēlo!" - Kašera astoņi gadi "ārā no skapja"

Atpazīstamību savulaik guvis televīzijas dziedošo talantu šovā, nu Kašers darbojas kā raidījumu vadītājs, dizainers, stilists un digitālā satura veidotājs. Spilgta, pamanāma un atraktīva personība. Šovasar jūnijā apritēs divi gadi, kopš Kašers Dānijā apprecējās ar savu dzīvesdraugu Jāni.

Cik ilgs laiks jau ir pagājis, kopš tava dzīve ir ieguvusi to īsto garšu, kad dzīvo atklāti, nenoklusējot un sakot skaļi to, ka esi citāds?

Vienmēr esmu bijis tāds, kāds esmu. Vienkārši publiski par to nerunāju, pat centos izvairīties no šādas tematikas jautājumiem. Man pašam sevī notika izrāviens uz āru...

Pienāca brīdis, kurā izlēmi pateikt to skaļi. Kāpēc?

Gribēju, lai turpmāk nav nekādu runu no citiem cilvēkiem un lai šī informācija par manu seksualitāti nāk no manis. Tobrīd man bija 28 gadi, tagad ir 36. Tātad aizritējuši jau astoņi gadi.

Vai jūti lielu atšķirību starp šiem beidzamiem astoņiem un, piemēram, astoņiem gadiem pirms? Kā ir dzīvot nepateiktā patiesībā un tagad – kaut kādā ziņā brīvībā un atklātībā?

Jūtos brīvs, jūtos, ka esmu tur, kur man ir jābūt. Man ir ļoti labi tagad dzīvot, jo nekas nav jātēlo. Ir sajūta, it kā būtu nometis milzum daudz kilogramu, ka esmu kļuvis viegls kā pūciņa. Dzīvoju, baudu dzīvi un cenšos būt labākā versija pats sev.

Ņemot vērā, ka viņas ir citas paaudzes ļaudis, rēķinājos, ka varētu tikt nesaprasts un neakceptēts, un mani ārkārtīgi biedēja tas, kāda varētu būt viņu reakcija. Bet tagad varu par to runāt, man nav nekādas aiztures vai kauna sajūtas.

Omītes fakta priekšā nostādīju, pirms par sevi patiesību atklāti atzinu publiskajā vidē. Braucu pie saviem draugiem uz Kuldīgu un sajutu, ka šis ir tas mirklis, kad jāizstāsta omītēm. Uzzvanīju vienai, atklāju, ka man ir draugs, ka viņu sauc tā un tā... un viss bija kārtībā! Ar otru omīti tāpat!

Nespēji noticēt, ka tā patiesi ir realitāte?

Nu ja! Pats savā prātā biju sacēlis milzu mājas, ka mani nepieņems, ka no manis atsacīsies. Bet tajā brīdī, kad zvanīju, biju gatavs abām versijām – ka pieņems un arī ka varētu nepieņemt. Man vairs nebija, ko zaudēt. Izrunājāmies, pasmējāmies, un viss kārtībā.

Vecākus biju jau kādus četrus gadus pirms tam informējis. Mammai uzrakstīju un par šo faktu pavēstīju dienā, kad nomira dziedātāja Eimija Vainhausa (2011. gada 23. jūlijā – KJ). Man likās, ka nekas sāpīgāks par viņas nāvi nevar būt. Tad pie visām sāpēm un raudāšanām uzrakstīju mammai ziņu par to... Tur arī viss bija kārtībā. Bet tētis kaut kad ap to pašu laiku vienkārši nejauši pamanīja manu saraksti ar vienu puisi feisbukā, jo nebiju “izlogojies” ārā. Tētis neko nesacīja. Viņš jau zināja, domāju, ka visi zināja. Viņi vienkārši gaidīja, kad būšu pietiekami drosmīgs un stiprs un jutīšos gatavs pats par šo faktu izstāstīt.

Droši vien bija nepārliecība un šaubas attiecībā uz sabiedrību, uz svešiem cilvēkiem. Esi bijis publikas mīlulis. Vai bija bailes, ka atzīstoties, ka esi gejs, tevi vairs nemīlēs vai pat sāks ignorēt?

Vienīgās bailes un bažas bija par to, ka es varētu pazaudēt darbus, sadarbības partnerus. Bet pienāca brīdis, kad sapratu: vienalga – pazaudēšu vienus, dabūšu jaunus vietā. Vienā rītā pamodos, sajutu – jā, šī ir tā diena. Un tad ieliku kopbildi ar draugu soctīklos. Tāda bija mana “iznākšana no skapja”.

Vai tev ir bijušas sarunas ar citiem sabiedrībā zināmiem vīriešiem, par kuriem zini, ka viņi ir tādi paši kā tu, bet tomēr izvēlas savu citādību neatklāt visiem?

Jā. Mēs visi lielākoties esam diezgan atvērti, runājam par to. Aiz aizvērtām durvīm patiesībā īpaši neviens savu homoseksualitāti neslēpj, un arī es esmu tiešs, man nav problēmu pajautāt. Vienalga, vai tas būtu TV ekrāna cilvēks vai mūziķis, vai aktieris, vai uzņēmējs. Esmu dzirdējis, ka daudziem no šiem cilvēkiem ir nepieņemošas ģimenes, kuras nesapratīs. Citiem ir kauns... Tieši tādas pašas bailes, kādas man bija savu omīšu priekšā, jo man bija bailes viņas zaudēt. Vairums teic, ka vēl nejūtas gatavi publiskot šo faktu. Citi šaubās, vai vispār jelkad to izdarīs. Daudziem šī “iznākšana no skapja” varētu reāli izpostīt karjeru. Piemēram, man kā brīvmāksliniekam ir vienkāršāk, jo šajā sfērā cilvēki pret tādām lietām attiecas pieņemošāk. Bet citu profesiju pārstāvji, kas arī ir publiskās sejas, kā TV sejas, piemēram, viņiem var uzreiz nākties iet prom no tā darba. “Iznākot no skapja”, būtu reāls čau.

Tas ir tiešām sarežģīti, pat nomācoši – publiskajā telpā būt tādam iestudētam, bet aiz aizvērtām durvīm dzīvot citu dzīvi.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”