"Bija, kā viņa vēlējās: mēs sanācām kopā visi pieci…" - Roberto Meloni mūžības ceļā pavada mammu

Kā šonedēļ raksta žurnāls "Kas Jauns", pagājušajā svētdienā savā dzimtajā Ardarā, Sardīnijā, raidījumu un pasākumu vadītājs Roberto Meloni zemes klēpī guldīja mammu - arī Latvijā daudzu iemīļoto Bindžedu (84). Viņa mums paliks atmiņā ar apbrīnojamu optimismu, uzmundrinošu smaidu, mīlestību un sardīniešu ēdienu receptēm.

Sēru ziņu par mammas aiziešanu ar soctīklu starpniecību Roberto publicēja sestdienas vakarā, rakstot: “Paliec sveika, mamma, tu vienmēr būsi mans smaids…”

Simtos komentāru pie Roberto plūda līdzjūtības apliecinājumi, apstiprinot, ka dziļi sirdī latviešiem ir ne vien “saulainais” sardīnietis, bet arī viņa mamma, kas, lai arī attālināti, bijusi gan bieža viešņa Roberto ēst gatavošanas raidījumos televīzijā, gan galvenā varone viņa stāstos par mājām, dzīvesziņu un mīlestību. Kā zināms, savulaik Roberto dabūja latviešiem teju taisnoties, kāpēc sazvanās ar mammu katru dienu, atklājot, ka itāļu vīriešiem attiecības ar mammu ir tuvas un nozīmīgas visa mūža garumā. Tāpēc jo vairāk saprotams, ar kādu tukšumu sirdī Roberto nāksies aprast pēc mammas zaudējuma.

Roberto ir pastarītis piecu bērnu ģimenē. Jau 2017. gada vasarā viņš pārcieta emocionāli grūtu periodu, kad mūžības ceļos tika aizsaukts tētis Augustīno. Vecāku laimīgā laulība bija temats, par ko labprāt savās intervijās dalījās Roberto.

Pēc vecāku 50. kāzu jubilejas atzīmēšanas viņš pat Latvijā atgriezās ar laulību gredzenu, ko bija saņēmis kā dāvanu no mammas. Pēc tēva aiziešanas arī mammu sāka piemeklēt arvien smagākas veselības problēmas, kas bijušas grūtā lauksaimniecības darbā pavadītā laika rezultāts, turklāt vientulību pastiprināja pandēmija, kuras laikā Roberto nevarēja dzimtajās mājās ciemoties tik bieži, cik būtu vēlējies.

Lai arī sirds smaga, sarunā ar "Kas Jauns" Roberto pauž, ka savā ziņā šobrīd var justies atvieglots – gan par to, ka paguvis no mammas atvadīties, gan ka mamma atbrīvota no fiziskām ciešanām, kas pēdējā gadā viņu nomocījušas.

“Pagājušajā gadā mamma piedzīvoja divus insultus, viņai bija grūti runāt, staigāt vispār nevarēja. Marta sākumā kļuva vēl sliktāk, tāpēc lidojumu, kas bija iecerēts marta beigās, pārcēlu uz vidu. Man bija sajūta, ka jālido agrāk. Kad izdevās sazināties pa telefonu, mamma teica, ka… pagaidīšot… Viņa visu laiku prasīja – kad būs Roberto, visi saka – viņa tevi gaida. Māsa rādīja kalendāru, kur bija apvilkta pirmdiena, 13. marts, teica, ka tad būšu klāt,” stāsta Roberto. Kad ieradies, šķitis, ka mammai kļūst labāk. “Kad teicu – tu drīz būsi atpakaļ uz kājām, viņa skatījās uz mani un tikai noraidoši māja ar galvu, ka… nē. Man svētdien bija jāatgriežas Latvijā. Kad ceturtdien mammai teicu, ka lidošu atpakaļ, viņa uztaisīja seju, ka “hmm… diez vai”. Pat nerunājot bija skaidrs, ko viņa grib man pateikt. Mammai grūti bija atrast vēnu, lai noņemtu asins analīzes, kad palīdzēju, viņai bija skatiens, ka man nevajadzētu to redzēt. Tā arī bija mūsu pēdējā saziņa – caur skatienu…”

Kad sestdien mājās medmāsa noņēmusi asins analīzes un Roberto ar māsu Rozu bijuši ceļā uz slimnīcas laboratoriju, sazvanījusi tante, sakot… lai brauc atpakaļ… “Visu, ko varējām, izdarījām. Mamma arī no manis atvadījās, bijām sestdienas rītā sanākuši visi pieci bērni kopā – tas bija tas, ko viņa gribēja redzēt,” nopūšas Roberto, sarunu ar "Kas Jauns" nemitīgi pārtraucot, kādam bēru viesim fonā sakot čau un grazzia (paldies – no itāļu val.).

Sardīnijas bēru tradīcijas ievērojami atšķiras no mūsējām. Ja cilvēks nomirst slimnīcā (kā tas bija gadījumā ar Roberto tēti), atvadu ceremonija tiek rīkota īpašā ēkā pie medicīnas iestādes. Taču, ja cilvēks mirst mājās (kā tas ir gadījumā ar Roberto mammu), arī atvadīšanās daudzu stundu garumā notiek tur. Meloni ģimenes mājā atvadas bija svētdien, pulcējoties tuviniekiem, kas paguva atbraukt pat no Šveices, kaimiņiem un ciemata iedzīvotājiem. “Mamma bija kā “saeima”. Viņa smējās, ka ir senioru pārstāve pašvaldībā. Ciemata tantes pie mammas mājas uz beņķa sēdēja kā pie pilsētas mēra, lēma par dzīvi Ardarā. Kad viņas centās uzmundrināt mammu, lai veseļojas, ka bez viņas nevarēs pieņemt lēmumus, mamma tikai skumji skatījās…” stāsta Roberto, kā vietējo mīlestību novērtējot arī daudzos ziedu klēpjus, kas pie mammas zārka gulst viņa mājā. “Visa māja ir pilna ar ziediem. Mammai patika gaišas krāsas, kad viss apkārt gaišs. Tāpēc viņa guļ gaišā zārkā. Mamma gatavoja ēst visiem, kas sabrauca šeit ciemos, viņa gribēja, lai visi ir paēduši un priecīgi. Bindžeda bija slavena ar to. Tāpēc šodien tik daudz sanesti ne tikai ziedi, bet arī ēdiens. Ir sajūta, ka mamma smaida, tik mierīga. Un tas mūs iepriecina. Pieci bērni, esam visi dažādi, viss kaut kas arī noticis, bet, kad redzēja, ka visi esam kopā, saprata, ka mierīgu sirdi var doties tālāk,” dažas stundas pirms došanās uz atvadu dievkalpojumu baznīcā, pauda Roberto. Starp mammai sarūpētajām baltajām kallām, kas bijuši viņas mīļākie ziedi, un sarkanajām rozēm uz zārka Roberto aizdomājas par Latvijas karoga krāsām un ziediem kā atvadu sveicienu no latviešiem. Svētdien Roberto mamma tika guldīta līdzās tētim apbedījumā.

Citas ziņas skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!