"Teātri un kino vairs negribas," - Katrīne Pasternaka aiziet pensijā un ada zeķes ukraiņu karavīriem

Katrīne Pasternaka daudziem aizvien asociējas kā labdarības pasākumu vadītāja, tāpat ļaudis viņu atminas no laikiem, kad TV ekrānos norisinājās "Dziedošo ģimeņu šovs", kurā aktrise bija žūrijā. Bet visvairāk tomēr atpazīstama laikam ir Katrīnes patīkamā un mīļā balss, kas jau gadiem dzirdama gan bēbīšu autiņbiksīšu un citās reklāmās, gan, protams, radio "Skonto" ēterā.

Pēc ilgākas nepiedalīšanās publiskās norisēs nesen Katrīne Pasternaka Rīgā devās uz satikšanos ar žurnālistu Arni Krauzi, ļaujoties sirsnīgai sarunai Latvijas Radio 1 raidījumā "Laikmeta krustpunktā", kur kolēģim labprāt pastāstīja, kā viņai beidzamajā laikā klājas.

Sarunā Katrīne priecīgi stāsta, ka nupat aizvadījusi savu pirmo pensijas gadu. Viņa atklāj, ka ilgi to gaidījusi un iztēlojusies nedaudz citādu. Kā īpašus notikumus šajā laikā Pasternaka atzīmē ceļošanu – pateicoties tuviniekiem un draugiem, viņa piedzīvojusi iespēju izrauties no ikdienas. Ar vīru aktieri Juri Kalniņu Katrīne aizceļojusi uz Austrijas skaisto galvaspilsētu Vīni, kur iepriekš nebija būts. Savukārt otrs brauciens bijis draugu lokā uz gleznaino Vidusjūras pērli Elbas salu Itālijā.
Aktrise gan atzīst – kā jau daudziem, iepriekšējā gadā priecīgās sajūtas viņai jūtami aizēnojis karš Ukrainā. Ja agrāk viņa TV ekrānā lūdza sabiedrību ziedot smagi slimu bērnu ārstēšanai, tad nu ar labdarību nodarbojas pati, proti, adot siltas zeķes, ko sūta karavīriem uz Ukrainu. “Iekšēji esmu ļoti pateicīga visiem cilvēkiem gan Latvijā, gan citur pasaulē, kuri saprot, ka tā nasta, kas ir jāiznes mums šobrīd, ir tīrais nieks, un bez čīkstēšanas to nes. Un man ir vienalga, cik maksās gāze. Es palikšu parādā, es samaksāšu, bet mute ir jātur ciet – mēs nedrīkstam čīkstēt par to,” uzsverot miera nozīmi savā zemē, "Laikmeta krustpunktā" pauda Katrīne Pasternaka.

Vaicāta par profesionālajām interesēm šajā dzīves posmā, Katrīne, kas pirms dažiem gadiem vēl izbraukāja Latviju, spēlējot izrādē "Tobāgo!", atzīstas, ka teātra skatuve un pat filmēšanās kino viņu vairs nesaista. “Radioteātris vai radio lasījums, vai grāmatu lasīšana, to labprāt darītu. Tā ir lieta, kas man ļoti patīk, kur faktiski var izdzīvot visu to pašu mehānismu kā teātrī. Bet teātri un kino vairs negribas. Tas nav tāpēc, ka esmu kļuvusi veca – tas ir normāli, mēs visi kļūstam vecāki, man nav bail ne no krunkām, ne sirmiem matiem –, vienkārši vairs nav vēlēšanās bīdīties uz skatuves,” viņa sarunā vaļsirdīgi atklāj Arnim Krauzem.