"Biju visam atmetis ar roku," - Ivo Goldmanis izrāpies no dzīves dziļākās bedres
"Izvērtēju prioritātes. Un skaidrs, ka tomēr gribas dzīvot un vēl kaut ko sasniegt. Gribu pierādīt saviem dēliem, ka viņu tēvs tomēr nav zudis!" teic Ivo Goldmanis, kas atguvies no lielākās krīzes mūžā.
Šoruden "Kas Jauns" publicēja pārsteidzošu informāciju, ka palīdzība izkļūt no atkarību akača nepieciešama kādreizējā kanāla LNT ziņu diktoram un ārzemju notikumu apskatniekam Ivo Goldmanim, kuru dzīvesveids bija novedis teju līdz bezpajumtnieka stāvoklim. Viņš bija starp tiem LNT darbiniekiem, kuri pirms diviem gadiem kanāla likvidēšanas dēļ zaudēja darbu. Diemžēl turpmākās problēmas dzīvē Ivo tik ļoti nospieda, ka vēl pirms dažiem mēnešiem viņš bija zaudējis vēlmi dzīvot. Bet nu, pateicoties līdzcilvēku atbalstam un paša gribasspēkam, Ivo ir atgriezies uz pareizā ceļa.
Pazuda vēlme dzīvot
Ivo uzsver, ka līdz tai bedrei, kurā viņš pabija rudens sākumā, nonācis pakāpeniski, nevis uzreiz pēc LNT likvidēšanas. “Protams, pirmie mēneši bez LNT bija grūtāki, taču tad dabūju darbu. It kā viss bija salīdzinoši labi, bet... Sākās kovids, saskāros ar visdažādākām problēmām, kas noveda līdz izmisumam. Viss, ko sāku darīt, no manis neatkarīgu apstākļu dēļ neizdevās. Nekas negāja uz priekšu, iestājās bezcerība un pazuda vēlme vispār kaut ko pasākt. Bija neizpratne par to, kas notiek apkārt un manī, neatradu līdzcilvēkus, kas būtu gatavi mani atbalstīt. Lai gan... Patiesībā es jau arī neko nemeklēju. Bet tas, ka viss, ko iesāku darīt, nobruka, mani iedzina pamatīgā izmisumā, kad likās, ka vairs nav nekāda risinājuma, ka dzīve apstājusies,” stāsta žurnālists.
Viņš gan mēģinājis savest sevi kārtībā, devies rehabilitācijā – visu vasaru pavadījis laukos, piekopis veselīgu dzīvesveidu, taču rudenī atgriezās Rīgā un vēlreiz saskārās ar dažādām problēmām. “Un viss šis “cirks” ar izmisumu un bezcerību atsākās. Neslēpšu – man pazuda vēlme dzīvot,” tiešs ir Ivo Goldmanis.
Tad arī žurnāla "Kas Jauns" rīcībā nonāca informācija, ka bijušais LNT ziņu moderators nonācis pamatīgā “bedrē”. “Tas bija īslaicīgs vājuma brīdis. Tiesa gan, diezgan ekstrēms. Jo pirms tam pa kāpņu telpām es nedzīvojos,” paskaidro Ivo, sakot, ka notikušais nu jau ir pagātne.
Kolēģu atbalsts palīdz atgūties
Kas Ivo motivēja atgriezties dzīvē? “Apziņa, ka man ir trīs dēli, ka man ir ģimene, par kuru jārūpējas, tomēr izrādījās stiprāka par bezcerību un nevēlēšanos dzīvot,” atbild žurnālists, piebilstot: “Un jāpateicas bijušajiem kolēģiem, kuri pēkšņi parādījās manas dzīves visgrūtākajā posmā un sniedza patiešām palīdzīgu roku. Viņi man palīdzēja savest sevi kārtībā un nostāties atpakaļ uz pareizā ceļa. Apzinos, ka šis ceļš nebūs viegls, ka atgriešanās normālajā dzīvē būs ilga, taču es nepadošos! Esmu pārliecināts, ka viss būs kārtībā.”
Ivo patiešām uzsver kolēģu atbalstu, sakot, ka nav ticējis, ka viņam ir tik stipra aizmugure. “Es biju iegrimis baisā bezdibenī. Nebija jau zināms, cik dziļa ir šī bedre, kurā brīdī atsitīšos pret tās dibenu, taču nenoliegšu, ka pats apzināti tajā iekāpu un nevēlējos izrāpties,” atklāts ir Ivo Goldmanis, neslēpdams, ka viņa atgriešanās dzīvē notikusi pēc tam, kad publiski parādījās informācija, kādā stāvoklī viņš ir nonācis un ka viņam nepieciešama palīdzība izrauties no šīs elles. “Tas bija īss brīdis, kad tiešām man šķita, ka viss jūk un brūk, un tieši tajā brīdī parādījās tā skaļā informācija par mani. Es pats šo Kas Jauns rakstu neesmu lasījis, bet tad pēkšņi uzradās mani kolēģi un sniedza palīdzīgu roku. Lai gan jāatzīst, ka pirms tam, sava izmisuma mocīts, biju ar daudziem sastrīdējies, biju visam atmetis ar roku, dzīvoju pēc principa – kas būs, būs! Ja to var vispār nosaukt par dzīvi... Šķita, ka viss atrisināsies, bet nekas tāds nenotika. Grimu aizvien dziļāk un dziļāk, tāpēc tiešām jāpateicas bijušajiem kolēģiem, ka pēc šīs “jaukās” informācijas viņi mani no tās bedres izvilka ārā. Liels paldies, ka viņi parādījās vajadzīgajā brīdī un deva nepieciešamo atbalstu,” gandarīts ir Ivo, piebilzdams, ka ne tikai bijušie darba kolēģi ir viņa atbalsta punkts, bet nu viņam ir parādījušies arī jauni draugi ar veselīgu dzīvesveidu un interesēm. Turklāt Ivo atkal ir ģimene: “Esmu pateicību parādā savu trīs dēlu mātei Dacei, ka viņa cīnās, lai pabeigtu manis iesākto dēlu audzināšanā. Bet manu tagadējo sievu sauc Kristiāna – ja viņas nebūtu, es jau sen būtu miris. Esmu ļoti pateicīgs, ka viņa mani atbalsta.”
Aicina nepārdegt
Ivo ir sava versija, kāpēc viņš vispār bija nonācis līdz tādai krīzei. “Biju 20 gadus nodzīvojis pilnīgi skaidrā, un nekas pat neliecināja, ka varētu nokrist tik zemu. Bet... Laikam jau tas, ka darbs, kurā atstāju visu savu sirdi, ka vienā brīdī gribēju nopelnīt visu pasaules naudu un strādāju nepaguris, sāka slīdēt ārā no rokām, tas bija nepatīkams pārsteigums. Tajā situācijā vairs īsti nezināju, ko darīt, kā dzīvot tālāk, kā šo problēmu atrisināt. Bet tagad visa dzīve ir jābūvē mazliet no jauna, un skaidrs ir viens – labāk tomēr ir darbā nepārdegt, jo tas pat pilnīgi veselus cilvēkus var novest līdz bezdibenim. Tāpēc aicinu visus savlaicīgi padomāt par sekām, kādas var radīt viena vai otra ne pārāk pareiza rīcība,” uzsver Goldmanis.
Tagad viņš ir atgriezies uz pareizā ceļa, viņa dzīve pamazām nostabilizējas, Ivo ir gatavs darba piedāvājumiem, un šādi tādi darbi jau atrasti. “Esmu veicis savu morālo inventarizāciju, izgājis rehabilitācijas kursu, un viss ir daudz maz kārtībā. Arī veselība atgūta, un tagad jāiet tikai uz priekšu! Ceru, ka izdosies sadziedēt visas rētas, ko atstāja nesenais dzīves posms. Un uzskatu, ka turpmāk mani tāds klupiens vairs nepiemeklēs. Tā bedre ir apskatīta, un es tajā vairs nevēlos nokļūt. Nē, nē, nē! Nekad!!! Protams, neesmu ne pirmais, ne pēdējais, kas kaut ko tādu dzīvē uz sevis izmēģinājis, tā gadīties var jebkuram. Ne jau apzināti cilvēki nonāk līdz tādai situācijai, vienkārši tā notiek dažādu apstākļu sakritības dēļ. Bet tad jau ir par vēlu – tu vairs nekontrolē situāciju, bet situācija kontrolē tevi. Tāpēc ceru tur nekad vairs neatgriezties un nevienam citam arī to nenovēlu!” – tā Ivo Goldmanis.
