Slavenā motosportista Laura Freiberga gaitas turpina viņa dēls

"No aktīvā sporta esmu pavisam atgājis – tagad esmu treneris. Trenēju jaunos sportistus, pusaudžus, arī pieaugušos. Vairāk gan trenējas jaunie puiši. Ir pat piecgadīgi, nāk meitenes, ir padsmitnieki, arī gados vecāki - ļoti dažāds vecums," žurnālam "Kas Jauns" atklāj Lauris Freibergs.

Motosportists teic, ka regulāri nākot apmēram 25 audzēkņi, citi trenējoties divas trīs reizes nedēļā, dažs vienreiz, citi atkal katru otro nedēļu. Pārsvarā esot liepājnieki un tuvējā apkārtnē dzīvojošie. Ziemas periodā gan atbraucot arī jaunieši no citām Latvijas vietām.

“Kaut kādā ziņā varu teikt, ka man pietrūkst lielā sporta. Taču daudz savulaik izdzīvots - esmu sapratis, ka man pietiek, ķermenis vairs visu to neņem pretī, tas tomēr ir fizisks darbs. Tagad daudz laba varu darīt kā treneris. Palīdzu trenēties dēlam Uldim, kas arī jau piedalās sacensībās. Prieks par viņu – galvenais, lai puisim pašam patīk un izdodas,” atzīst bijušais sportists un pauž, ka pats ar savulaik gūto pieredzi un zināšanām var tagad dēlam Uldim un citiem jaunajiem daudz palīdzēt. Lauris atzīst, ka iespējas un zināšanas viņa aktīvo sporta gaitu laikā ne tuvu nav bijušas tam, kā tas tagad iespējams.

Novembra sākumā Itālijā Eiropas čempionātā, kurā piedalījās Laura piecpadsmitgadīgais dēls Uldis un starp 15 valstu sportistiem ieguva septīto vietu, bija līdzi gan tētis, gan tēta vecākais brālis Gatis.

Kad tētis Eiropā, dēlam salds miegs

“Laumas trase man patīk – ja ir kādas nepilnvērtības, es tās uzlaboju, pats pilnveidoju, lai būtu aizvien labāk. Stāvlaukumus un tramplīnus sakopju – tomēr Liepājas pilsētas teritorija. Tā ir vērtīga sportošanas vieta pilsētā daudziem cilvēkiem. It sevišķi pavasara, rudens un ziemas periodā, tad šurp trenēties brauc motosportisti ne tikai no Latvijas, bet arī no visas Baltijas. Bijuši arī sportisti no Norvēģijas, Somijas, Zviedrijas, Krievijas, Baltkrievijas. Šī ir unikāla vieta – Liepājā ilgāk grādi ir plusos un zeme tik ātri nesasalst,” spriež Lauris un atzīst – motosports joprojām Latvijā ir ļoti populārs. Motokrosa sacensības notiek dažādās disciplīnās, braucēju esot daudz.

“Man motosports ir ļoti svarīgs. Agrāk, bērnībā, spēlēju arī basketbolu – man patika un arī padevās. Taču motosports ņēma virsroku. Arī maniem brāļiem Gatim un Mārtiņam patīk motosports. Kopā daudz esam paveikuši. Tā ir kārtīga puišu lieta – ķīlēt, trenēties, gādāt par visu,” atzīst aizrautīgais sportists un atceras, ka pašam savulaik gan vairākas traumas bijušas, bet tās visas sadzijušas un tagad jūtoties labi. “Varu skriet, darīt, palīdzēt citiem. Trasē esot, ļoti daudz soļu dienā nostaigāju. Man nav speciāli jāiet uz trenažieru zāli sportot,” pasmaida Freibergs.

Laura darba turpinātājs, piecpadsmitgadīgais dēls Uldis, žurnālam "Kas Jauns" pastāsta, ka trenēties sācis no septiņu gadu vecuma – tas esot salīdzinoši vēlu, jo citi to sāk darīt jau no trīs četru gadu vecuma. Uldis domā, ka esot viens no visvēlāk sporta gaitas sākušajiem motosportistiem.

“No agras bērnības neko daudz neatceros, kā tētis brauca. Mamma gan stāstīja – kad tētis piedalījies Eiropas čempionātos un bijis lielais starts, man esot vissaldākais miegs bijis. Tas gan ir diezgan dīvaini. Atceros, kad tētis man nopirka pirmo mazo mocīti, es uzkāpu, sāku braukt. Pirmajā taisnē nokritu, apvainojos uz sevi un nosēdēju busā pusi treniņa. Tētis tomēr pierunāja braukt, un man diezgan labi sanāca,” pasmaida Freibergs juniors un atzīst – pagaidām viņam mocis savā ziņā nozīmē visu, tam tiek atvēlēts ļoti daudz laika. Taču tagad ir arī daudz mācību skolā, devītā klase. Jāpacenšas.

Sapņu zeme Amerika

“Šosezon esmu piedalījies Latvijas, Lietuvas, Igaunijas čempionātos, arī Vācijas atklātajā čempionātā. Septembra nogalē bija sacensības junioru komandām Beļģijā, tajās piedalījās 13 valstis un Latvija ieguva trešo vietu. Pēdējās sacensības šosezon bija Itālijā – ar ļoti labiem rezultātiem,” ar prieku teic Uldis un pastāsta, ka viņa sapnis esot piedalīties Nāciju motokrosā – sacensībās, kurās dalību ņem visu valstu labākie sportisti. Nākamsezon gan šādas sacensības paredzētas tālajā Amerikā.

Uldis Freibergs atklāj, ka viņa diena uzaust katru rītu pulksten 7, ap 8.30 sākas mācības skolā, ap 14–15 beidzas. Pēc tam treniņi – vai nu mocis, vai fiziskās sagatavotības treniņš. Puisis atzīst, ka skolā visvairāk patīkot sporta nodarbības, īpaši volejbols. Kad kuplajā Freibergu ģimenē ir svētki un visi sabrauc, tad parasti uzspēlējot volejbolu. Puisim tuvs esot arī florbols.

“Mums ģimenē tiek ļoti piekoptas latviskās tradīcijas, jo tētis nāk no daudzbērnu ģimenes. Mums ir Mārtiņš un Jānis – svinam šos godus. Vecmāmiņa Daina zina, kā pareizi svinēt. Liela ģimene, daudz cilvēku – ir ļoti interesanti. Man ir arī jaunāks, deviņgadīgs brālis, bet viņu nesaista motosports,” pastāsta Uldis. Puisis atklāj, ka pēc skolas beigšanas vēlētos turpināt braukt ar moci, bet neesot vēl izdomājis, ko darīs, kad beigs sportista gaitas.

Sāka ar pārpirktām drēbēm un zābakiem

To, kādas izjūtas bijušas, kad dēls braucis sacensībās, izdevās pajautāt arī Laura mammai Dainai. “Kad uzzinājām, ka trase izbraukta un dēls vesels, bija lieli prieki. Galvenais nav rezultāts, bet tas, ka vesels – tā tagad ir ar mazdēlu Uldi. Sportistiem ir sava pasaule, ļoti saspringta, tur liela atbildība. Labi ir, ka Eiropas konkurencē vispār parādās latvietis,” patriotiska ir Daina.

“Sajūtas nav aprakstāmas, un, kā Lauris ļoti labi saka, viņš saprotot, kā ir tagad, kad brauc paša dēls. Tikai šobrīd viņš uzzina, kā jutāmies mēs ar tēti Māri, kad viņš pats brauca. Vienaldzīgs tur nevar palikt, nepavisam nē. Motosports no vienas puses ļoti disciplinē, norūda, ir liela atbildība, visur laikā jābūt,” pārdomās dalās mamma un vecmāmiņa un atzīst, ka ļoti jāpārzina arī tehnika, trases kalni, grambas, līkumi – tā ir milzīga māksla. Pēc Dainas domām, cilvēki, kuri dzīvē tam gājuši cauri, ir krietni, atbildīgi, labi zina, kas ir sāpes.

“Lauris ir ļoti uzmanīgs pret vecākiem un vienmēr atzīst ģimenes ieguldījumu. Sākums bija ļoti grūts – ar pārpirktām drēbēm, zābakiem. Drēbes bija jālāpa, jāsašuj. Bet tas bija dēla dzīves aicinājums. Un viņš vienmēr saka – ja nebūtu bijuši brāļi Gatis un Mārtiņš, kuri palīdzējuši, tad diezin vai no viņa būtu iznācis sportists. Es tāpēc uzstāju, ka viņš viens nedrīkst braukt ar dēlu Uldi pa Eiropu. Man šķiet, ka dēls var būt treneris, bet viņš ir arī tētis, braucējs, mehāniķis, pat pavārs – to viens cilvēks nevar izdarīt,” aizkulises atklāj Laura mamma un noteic, ka ārzemniekiem parasti ir vesela blice un strādā īpaša komanda. “Man prieks par mazdēlu Uldi - foršs jaunietis, viņu satikt ir viens vienīgs prieks, allaž interesanti aprunāties. Pēc dabas gan vairāk mākslinieka tips,” nobeidzot sarunu, par talantīgo mazdēlu pasmaida vecmāmiņa Daina.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" svētku dubultnumurā!