"Žēl, ka par vēlu satikāmies," - Gunāra Meijera atraitne dalās atmiņās un stāsta par pusgadu pēc vīra nāves

Viss šajā pusgadā Gunāra dzīvesbiedrei Dzintrai ir pirmoreiz. Aizvadīts pirmais rudens bez vīra, došanās uz kapsētu, kā saka Dzintra, uz Gunāra mājām. Neskaitāmas dienas vienatnē… Nu tuvojas Ziemassvētki, kuri būs pirmie bez dzīvesbiedra. Dzintras ikdiena paiet skumjās, esot vienatnē, gaidot bērnu un mazbērnu apciemojumus, par kuriem viņa ļoti priecājas. Radio Dzintra neklausās, jo nevēlas dzirdēt, ka pēkšņi atskan vīra balss. Bet Gunāram piederošās lietas abu kopīgajā mājvietā aizvien ir atstājusi tā, kā tās bijušas, kad Gunārs bijis dzīvs. “Aizvien ir ļoti, ļoti smagi,” aizlūstot balsij, nosaka viņa. Dzintra stāsta par dzīvi tagad, ik pa brīdim ieslīgstot atmiņās par laiku, kad bija kopā ar liktenīgo savas dzīves vīrieti.

Pēdējā buča

Meijera dzīvesbiedre atminas, cik zīmīga bija diena, kad viņa, pašai to, protams, vēl nezinot, vīru redzēja pēdējo reizi. Gunārs devies pie kaimiņdrauga pasēdēt, parunāties, uzspēlēt ģitāru un padziedāt, jo nebija kādu laiku tikušies: “Viņš vēl piedāvāja man iet līdzi, bet es noteicu: “Ko es tur vīru runās jaukšos?” Paņēmis līdzi ģitāru, viņš devās ārpus mājas. Tajā brīdī es runāju pa telefonu ar meitu. Meitai noteicu, lai uzgaida, pārtraukdama sarunu, jo gribēju vīru pavadīt. Aizgāju kopā ar Gunāru līdz vārtiņiem un iedevu buču, kā vienmēr. Tik nenojautu, ka tā būs pēdējā. Pēc mirkļa atskatoties, pēdējo reizi redzēju viņu no mugurpuses, aizejam…”

“Atceros, reiz kolēģe stāstīja par mirušo vīru tālbraucēju šoferi, no kura vienmēr atvadījusies, iedodot buču, bet reiz sastrīdējušies un atvadu buča izpalikusi. Un tieši liktenīgajā reisā vīrs gājis bojā autoavārijā, un viņa nav spējusi piedot sev, ka nav iedevusi atvadu buču. Es to stāstu atcerējos pēc dienas, kad netīši atvadījos no Gunāra,” nosaka Meijera dzīvesbiedre.

Dzintra gan pauž nožēlu, ka negājusi Gunāram pakaļ ap vakarpusi, kad bija plānota futbola skatīšanās televīzijā: “Man ir sirdsapziņas pārmetumi, ka negāju Gunāram pakaļ, bet tobrīd domāju – ko es kā aukle tur maisīšos vīru runās? Ja būtu tajā brīdī bijusi klāt, tad laikus ātros būtu izsaukusi un varbūt vīru būtu izdevies glābt…”

Nāvei acīs ieskatījies vairākkārt

Dzintra, kas ar Gunāru kopā attiecībās bija 16 gadu, atzīst, ka tāds cilvēks kā viņas vīrs bijis īsts retums. “Visur bijām kopā. Vispār ar viņu man atvērās cita dzīve, cits redzējums par to. Viņš man parādīja citu pasauli. Tagad visam svītra novilkta – ir tukšums. Tam visam pāri tikt nav tik vienkārši, jo Gunārs man nozīmēja ļoti daudz. Mēs daudz sarunājāmies – par visām tēmām. Arī par aiziešanu viņsaulē. Es Gunāram reiz teicu, cik labi būtu, ja mēs varētu aiziet abi reizē. Bet tas būtu izdarāms tikai vienā gadījumā… Viņš tad teica, ka laikam gan aiziešot pirmais,” atminas Dzintra.

Viņa nosaka, ka laiks iet, bet sāpes par vīra zaudējumu nemazinās: “Sirds jau sāp tāpat. Un sāpēs ilgi. Ir tukšums. Zinu, ka viņš negribētu, lai pārdzīvoju. Atceros mūsu sarunas. Gunārs teica: “Palicējam būs grūti.” Ir grūti!” piekrīt Dzintra.

Viņa arī stāsta, ka kopdzīves laikā jau bijušas situācijas, kad viss varējis būt pavisam citādi… Viena no reizēm bijusi autoavārija, kurā uz ceļa pretim izskrējis alnis, un laimīgas sagadīšanās pēc Gunāra dzīvība tika pasargāta, tika vien bojāts auto. Vēl Gunārs reiz, ziemā makšķerējot, ielūzis ledū, bet viņu paglābis specapģērbs, kas ūdenī piepūšas un tā valkātājam neļauj nogrimt.

“Viņš nebija čīkstētājs, bet darītājs. Brīžiem gan bija tāda sajūta, ka viņš kaut ko neapzinoties nojauta. Viņš ļoti mīlēja dzīvi. Pirms Gunāra aiziešanas bijām izbraucienā uz viņa tēva māju pusi. Bijām abi pastaigāties. Nofotografēju viņu, pat nenojautu, ka tā būs viņa pēdējā fotogrāfija un arī mūsu pēdējā pastaiga divatā,” saka viņsaulē aizgājušā Meijera dzīvesbiedre.

Vīram dāvāto auto atdod atpakaļ veikalā

Dzintra Gunāram 60 gadu jubilejā dāvājusi 2017. gada auto "Suzuki Vitara" – lai arī ar līzinga starpniecību, bet no sirds. Pēc Meijera nāves sapratusi, ka auto vairs nav vajadzīgs, jo nav, kas ar to brauc. “Man nav autovadītāja apliecības, to nekad neesmu vēlējusies iegūt, jo redzu, kādi ir mūsu autobraucēji un Latvijas ceļi. Nejūtos droši. Tāpēc mani visur veda vīrs. Gan uz darbu, gan iepirkties, gan atpūsties. Gunārs bija mūsu ģimenes šoferis. Pēc viņa aiziešanas vīram dāvinātais auto palika bez braucēja. Nācās sazināties ar auto iegādes vietu, un, pateicoties viņu sapratnei, varēju auto atdot atpakaļ bez raizēm,” paskaidro Gunāra dzīvesbiedre.

Kā sakopt vīra jauno mājvietu

Taujāta, kā Dzintra redz savu nākotni, viņa pēc neilgas klusuma pauzes saka: “Neko nesapņoju. Citi saka – lai tiktu ārā no šīm skumjām, ir jābūt cilvēkos. Bet man negribas iet cilvēkos. Labāk ir būt vienai. Kam vajadzīgas citu problēmas? Man šad tad piezvana Gunāra draugi, piezvana Gunāra vecākā meita, parunājamies,” pastāsta Dzintra. “Vai man var būt kāda apņemšanās jaunajam gadam? Man svarīgi, lai Gunāra mājas ir sakoptas – ar bērniem plānojam viņam uzstādīt nākamgad pieminekli. Vajag viņa māju sakārtot. Pēc svētkiem ar ģimeni apspriedīsimies par pieminekļa izveidi. Pirms ziemas iestāšanās pie Gunāra uz kapiem devos pāris reižu nedēļā, nu retāk, negribas izbradāt sniega segu. Tagad uz viņa vārdadienu gan biju. Uzliku pušķi ar viņa mīļākajiem ziediem – sarkanām rozēm.”

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!