"Dod, Dievs, lai vēl ilgi!" Aktieris Jakovs Rafaļsons nosvinējis 75. jubileju

5. novembrī Jakovs svin 75. jubileju, diemžēl pandēmija ievilkusi savas korekcijas – nācies atlikt 6. novembrī plānoto pirmizrādi – Fjodora Dostojevska "Stepančikova ciems" ar jubilāru titullomā. Šogad ir arī otra godu reize – aprit 30 gadi, kopš Rafaļsons ir savā mīļajā teātrī. Dzīve viņu ne vienmēr lutinājusi, viss nācis ar smagu darbu. "Kas Jauns Avīze" aicināja jubilāru uz atklātu sarunu par dzīvi, priekiem un bēdām, veiksmēm un neveiksmēm, un, protams, skatuvi.

Sāpju pilnā lappuse ģimenes vēsturē

“Man vieglāk atcerēties to, kas notika bērnībā, nevis to, kas vakar. Esmu dzimis Ukrainā, tajā vietā, kur diemžēl tagad notiek karadarbība – Makejevkā Doņeckas apgabalā. Maniem vecākiem nekad nav bijusi saistība ar teātri. Es uz Latviju atbraucu 1964. gadā, mans tēvs Ābrams gan ir dzimis rīdzinieks. Viņš dienēja Latvijas armijā, bet 1941. gadā, neiegriežoties mājās, bēga. Tētim teica: sēdies vilcienā un brauc! Visi tuvinieki tagad guļ Rumbulā,” sāpīgai ģimenes vēstures lappusei pieskaras Rafaļsons.

Tēva vecākais brālis krita karā latviešu strēlnieku gvardes divīzijā vēlākā politiskā komentētāja Mavrika Vulfsona acu priekšā. Aculiecinieks pēc tam stāstījis, ka viņš nāvē gājis kā brīvprātīgais un jau pirmajā kaujā zaudējis dzīvību.

“Mans tēvs savulaik izdarīja pilnīgi visu, lai atgrieztos dzimtenē. Līdz 1964., atgriešanās gadam, viņš, protams, ne ar vienu nerunāja latviešu valodā. Taču, kad bija šeit, runāja latviski tā, it kā nekad nebūtu prom aizbraucis. Viņam bija kolosāls talants uz valodām, kaut nebija augstākās izglītības – tēva amats bija atslēdznieks. Tētis brīvi pārvaldīja latviešu, krievu, vācu un ebreju valodu,” lepojas dēls.

Sajuta, ka valda pār publiku

Par sevi Jakovs pasmej, ka pats savulaik bijis pat otrgadnieks, toties izpaudās citi talanti. “Mācījos 4. vai 5. klasē, izgāju uz skatuves, un vajadzēja lasīt dzeju, šķiet, Majakovska. Pēkšņi sajutu, ka valdu pār publiku, cilvēki aplaudē – man pat kļuva vieglāk elpot, it kā mugura un pleci iztaisnojās. Mani savā aizgādībā paņēma klases audzinātāja Inna Goloborodjko. Kad skolas gados Doņeckā Teātra studijā bija izziņota studentu uzņemšana, skolotāja mani turp aizveda un izturējās pret mani ar pienākumu un mīlestību. Man pedagogi visu mūžu ir svēta profesija,” apbrīnu izsaka aktieris.

Uz aktieriem varēja nākt 16 gados, bet Jakovam toreiz bija piecpadsmit. Režisors atcirtis – saki mammai, lai pagaida vecumu, kad var iestāties Teātra studijā! “Tā nav mana mamma, bet klases audzinātāja! Jā? Nu tad nolasi dzeju! Tā es iestājos teātra studijā,” pasmaida Rafaļsons.

Atceroties bērnību, viņš atzīst, ka tēvs bijis ļoti stingrs. Mamma reiz stāstījusi, ka puisēns vēl mazs, nevarējis paša spēkiem stāvus piecelties gultiņā, bet pēc tēva skaļās valodas piecēlies un pat asaras tecējušas pār vaigiem. Toties glāzīti tēvs necilāja it nemaz un deva vērtīgas norādes. Ogļraču pilsētiņā, kur viņi dzīvoja, cilvēki ļoti smagi strādāja, un tēvs mazajam Jakovam allaž atgādinājis – dod dievs, lai tu strādātu par ganu! Proti, vadītu citus.

Labam režisoram gatavs grīdu mazgāt

“Ir slikti, ka cilvēki manā vecumā kļūst atkal par bērniem. Taču aktiera profesijā ir svarīgi atgriezties bērnībā – saglabāt sevī bērnu. Tā ir ļoti svarīga iezīme. Esmu sevī saglabājis bērnības izjūtas vēl līdz šim laikam. Dzīvē gan esmu ļoti nepraktisks cilvēks,” sevi raksturo Rafaļsons

Par savas dzīves režisoriem, kuriem jūtas pateicīgs, aktieris uzskata Mihailu Borisovu, Romānu Kozaku un Leonīdu Beļavski, kuri diemžēl jau aizsaulē, paldies Jevgeņijam Arjē, kurš tagad strādā Izraēlā, Genādijam Trostjaņeckim.

“Pie Romāna Kozaka es spēlētu pat kapraci "Hamletā"! Esmu viņam teicis – Roma, ja tev vajag izmazgāt grīdu, atnākšu un izdarīšu. Tu šajā laikā atkal kaut ko jaunu izdomāsi,” atklāts ir Rafaļsons. Tāpat viņam svētki vienmēr ir strādāt ar Viesturu Kairišu, kaut ne vienkārši veidojušās savstarpējās attiecības, jo par skaistām acīm vien režisors nemīl.

Šobrīd Jakovs ar prieku strādā ar Krievu teātra galveno režisoru Sergeju Galamazovu, topot izrādēm "Notikums Višī pilsētā" un "Stepančikova ciems".

Daudziem skatuves māksliniekiem mīļākās lomas ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Jakovam tās bija izrāde "Deja ar nāvi", iestudēta 1996. gadā – planētu parāde, kurā režisors bija Kozaks, scenogrāfs Andris Freibergs un Jakovs partneros ar Dailes teātra prīmu Lilitu Ozoliņu Edgara un Alises lomās. Abi par šo darbu saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu kā labākais aktieris un aktrise. Par Genādija Trostjaņecka uzvestajām "Skapēna blēdībām" Rafaļsons 2001. gadā saņēma vēl vienu labākā aktiera balvu.

Labākajam dziedātājam

Maestro Raimonds Pauls atvēra Jakovam ceļu dziedāšanai – uzrakstīja speciāli divas dziesmas izrādei "Aktrises solo" ar Veroniku Plotņikovu galvenajā lomā.

“Maestro uzrakstīja notis un pierakstīja klāt: labākajam Latvijas dziedātājam. Man tās saglabājušās kā pierādījums. Pauls izdomāja stāstu medijiem, ka es viņam dziedu, lai gan man vispār nav dzirdes. Izgāju uz skatuves, viņš spēlē. Raimond, ko tu spēlē? Nevarējām pēc tam izšķirties, bija tā vai nebija. Tādi cilvēki kā Pauls ir šīs valsts kultūras barometrs. Šajā cilvēkā mīt varena dabas harmonija. Ja viņam atņemtu klavieres, viņš kļūtu par dzejnieku. Atņemtu pildspalvu un papīru, viņš kļūtu par skulptoru. Atņemtu mālus, būtu mākslinieks. Tas ir īpašs Dieva skūpsts,” spriež Rafaļsons.

Uz skatuves vari būt pats

“Pats galvenais – es bez liekulības ļoti mīlu Rīgas un Latvijas skatītājus. Man nereti saka – latviešu publika ir auksta. Atbildu – rādīsiet aukstas izrādes, publika būs tāda pati, bet būs karstas izrādes, un skatītāji dzīvos līdzi. Publika ir audzināta un kulturāla, kad jūt līdzi, nekad neatstās zāli. Aizies projām ar sirsnīgiem iespaidiem,” pārliecināts ir talantīgais mākslinieks.

Viņaprāt, skatuve vieta, kur nevajag spēlēt, kamēr dzīvē mēs visi spēlējam daudzas lomas, pat esam liekuļi. Arī padomju laikā tieši uz skatuves varēja izjust brīvības elpu, būt tas, kas nevarēja būt dzīvē – tu pats. Rafaļsonam patīk krievu dzejnieka Osipa Mandelštama salīdzinājums: zagts gaiss – brīvības gaiss. Par spīti totalitārajai sistēmai, teātris bija ļoti spēcīgs gan Latvijā, gan Krievijā un citviet.

Aizrāvies ar Cvetajevas dzeju

Rafaļsons vienmēr bijis liels grāmatu cienītājs, jau kopš jaunības gadiem, dzīvē bijuši pat tādi brīži, kad visu nopelnīto algu iztērējis grāmatu iegādei un nav bijis ko likt galdā.

Viņam paveicies, jo savulaik Jaroslavļā saticis pedagoģi Eleonoru Volginu, kura tikai nesen aizgājusi no šīs dzīves. “Viņa piedalījās Jaroslavļas Teātra institūta iestājeksāmenos un teica man: kad iestāsies, pienāc pie manis. Visus četrus studiju gadus regulāri viesojos pie pasniedzējas mājās. Viņa daudz lasīja, bet nekad man nevaicāja, vai esmu to jau izlasījis. Lasīju grāmatas naktīs. Daudzi uzskata, ja zini alfabētu un lasi, tad viss ir kārtībā. Tā nav taisnība. Pareizāk sakot, viņi nezina, ko tas nozīmē – lasīt. Skolotāja man atklāja patiesību, ko nozīmē grāmata,” sajūsmināts ir sirdsgudrais aktieris.

Viņš pat neskatās kino, tajā laikā labāk izlasīšot labu grāmatu, taču ne visu pēc kārtas. “Nevaru tērēt laiku jaunai literatūrai, man pārāk daudz gadu. Jau sen lasu galvenokārt dzejnieces Marinas Cvetajevas darbus. Viņas meita līdz 2000. gadam aizslēdza piekļuvi mātes arhīvam, bet tagad ar to var iepazīties. Man bija programma, kurā lasīju Cvetajevas darbus, viena studija ierakstīja uzstāšanos "YouTube", gada laikā to noskatījās 3500 cilvēku, un viņu skaits visu laiku pieaug.”

Cvetajeva aizgāja no dzīves 49 gadu vecumā. Jakovs domā, ka šī dzejniece ir kā īpaša dabas parādība. Kad Josifam Brodskim, izcilam dzejniekam un esejistam, vaicāja, kuru viņš uzskata par 20. gadsimta dzejnieku numur viens, atbildējis, ka labāka par Cvetajevu neesot. “Ko nozīmē mīlēt cilvēku? Cvetajeva atbildējusi: redzēt viņu tādu, kādu izdomājis Dievs, bet neizveidoja vecāki,” savu iemīļoto dzejnieci citē Rafaļsons.

Par savu dzīvi gan Jakovs nerakstīšot grāmatu, jo arī pats nekad nelasot monogrāfijas par aktieru mūžiem.

Ar mīlestību uz Itāliju

Jau 30 gadus Jakovs ar dzīvesbiedri Gaļinu, pēc profesijas skolotāju, ar auto apceļo Eiropu, tikai pēdējos divus gadus nekur nav bijuši pandēmijas dēļ. “Esam apceļojuši arī Vāciju, Austriju, Čehiju, Slovākiju, Slovēniju, Horvātiju, Šveici, Franciju, līdz Grieķijai gan ar mašīnu neaizbraucām,” teic aktieris.

“Gaļina ir pie stūres, es pie glāzītes (smejas) turos. Pateicoties sievai, esmu iepazinis un iemīlējis tik skaistu zemi kā Itālija. Viņa studējot rakstījusi disertāciju par Florenci, pētījusi tās vēsturi, renesansi, par 16. gadsimtu – Itālija arī šobrīd Gaļai ir mīļākā vieta.” Abi vienmēr apmetoties vienā un tajā pašā viesnīcā, turpat netālu jūra un līdz Venēcijai tikai pusstundas brauciens. “Mēs ļoti mīlam Venēcijas dabu, mākslu, allaž no turienes atvedam interesantus darbus.”

Jakova sens draugs ir itāļu režisors Paolo Landi, kura iestudētajās izrādēs "Cilvēks. Dzīvnieks. Labdaris, Cilvēks un Džentlmenis, Skrandaiņi un augstmaņi" spēlējis Rīgā savā teātrī. Tā vienkārši bijusi bauda strādāt kopā, un Rafaļsons izsaka cerību – kaut Paolo vēl iestudētu kādu lugu Rīgas Krievu teātrī!

“Mēs aizbraucām uz Romu, apmetāmies pie Paolo. Pateicoties viņam, es divas reizes pasniedzu aktieru meistarības nodarbības Romas Mākslas akadēmijā. Bastijā (pilsētā netālu no Asīzes) kopā ar Paolo darbojos kā žūrijas loceklis teātru festivālā. Tur jau vairāk nekā 50 gadu notiek tradicionāli svētki – visa pilsēta sadalīta četrās daļās, un katrā no tām savs īpašs uzvedums, piedalās visi iedzīvotāji, un vietējie arī režisē. Festivālam iedzīvotāji gatavojas gada garumā, paši saraksta lugas, veido dekorācijas, izvēlas režisorus.”

Viss seriāls kā svētki

Kaut arī gadi jau pagājuši, uz ielas Jakovu joprojām mēdz pazīt un uzrunāt kā miljonāru Vadimu Felzenbaheru. Šo lomu duetā ar Valmieras drāmas teātra aktrisi Ilzi Pukinsku sievas Silvijas lomā Rafaļsons atveidoja 12 gadus, vispirms "Neprāta cenā", vēlāk "UgunsGrēkā".

“Visa seriāla uzņemšana man bija svētki, kuri palikuši sirdī. Esmu pateicīgs liktenim, ka biju izvēlēts šai lomai. Iepazinos ar brīnišķīgiem latviešu aktieriem, jutāmies kā viena liela, draudzīga ģimene. Mani sākumā paņēma nelielai epizodei, teica: tur maz teksta, neuztraucieties! Palepošos, es pat saņēmu skatītāju simpātiju balvu. Manu meitu atveidoja brīnišķīgā latviešu aktrise, kuru ļoti augsti vērtēju arī kā cilvēku – Zane Daudziņa, viņa unikāli runāja ar krievu akcentu,“ kolēģus uzslavē Jakovs.

Ja nu par valodām, latviešu valodu Jakovs saprot, runā, ļoti ciena, tikai aizvien kautrējas par savu izrunu un visu laiku mācās.

Kad atgriežas Latvijā, skan visa apkārtne

Ko Jakovam nozīmē Latvija? “Vienmēr, kad ar dzīvesbiedri Gaļinu atgriežamies no ceļojumiem un braucam pāri Latvijas robežai, signalizējam tā, ka skan visa apkārtne. Man pat skudriņas noskrien. Mans tēvs guļ Šmerļa kapos – esmu viņam ļoti pateicīgs, kaut gan mums bija ļoti sarežģītas attiecības, viņš bija cietsirdīgs cilvēks. Kad šurp atbraucu, režisori Arkādijs Kacs un Ādolfs Šapiro mani nepieņēma. Paveicās ar Eduardu Cehovalu un Zinoviju Segalu, arī Leonīdu Beļavski. Pateicoties šiem cilvēkiem, esmu tagad šeit,” pateicīgs ir aktieris.

Aktierim ir divi pieauguši dēli, kā viņš teic, paldies dievam, nav saistīti ar teātri. Ar galvu abiem viss kārtībā, smej tēvs. Mazmeita Poļina (22) gan filmējusies viņa mazmeitas lomā "UgunsGrēkā" un vectēva labā drauga, režisora Jāņa Streiča "Rūdolfa mantojumā". Poļina tomēr neies vectēva pēdās, bet studē Anglijā mākslas zinātņu programmā, un Jakovs ar viņu ļoti lepojas.

Mīlestības piepildīta dzīve

“Šī profesija ir tik ļoti atkarīga no daudz kā. Man kaut kā paveicies, bet es esmu darbaholiķis. Ja izvērtē, darba ir ļoti daudz, vairāk nekā spožu panākumu,” vērtē pieredzējušais aktieris. “Man bija ne visai laimīga bērnība, bet tagad esmu laimīgs. Man ir dzīvesbiedre un bērni, kurus mīlu. Skatītāji, kurus es mīlu, un viņi mani.”

Kad pirms daudziem gadiem Jakovs atbrauca uz Rīgu ar Sevastopoles teātra viesizrādēm, māte ar tēvu te jau dzīvoja. “Pirmoreiz atbraucu un spēlēju galveno lomu izrādē. Vecāki arī noskatījās, un pēc tam, jau mājās esot, es pavaicāju viņiem, kā patika. Tētis strikti noteica: sliktāks par Jašu neviens nebija! Tas ļoti sāpēja. Nevar slikti runāt par tiem, kuri no mums aizgājuši, bet domāju, ka tagad viņam vairs nebūtu kauns par mani. Esmu laimīgs, un dod dievs, lai tas turpinātos ilgāk!” sev dzimšanas dienā vēl skatuves meistars.

Viņa īpaša vēlme ir, lai tuvinieki būtu veseli un Latvija nekad nezinātu, kas ir karš. “Man Rīga ir liels dzīvoklis, kurā mīt labsirdīgi cilvēki. Es redzu viņu sejas un acis – šī ir pilsēta cilvēkiem. Varu teikt, ka es viņus visus mīlu.”