"Gribu, lai dēls ar mani lepotos," - svarcēlāja Artūra Plēsnieka stiprais balsts ir ģimene

Artūrs ar sievu Beatrisi apprecējās 2012. gadā pēc Londonas olimpiskajām spēlēm, ģimenē aug dēls Valdis, kuram rudenī būs seši gadi. Toreiz, pēc puikas piedzimšanas, Artūrs izteicās, ka viņa dzīvē ģimene ir galvenais, taču sporta dēļ tai nāksies paciesties. Tāpat viņš uzsvēra: “Es gribu, lai mans dēls, kad izaug liels, lepotos ar maniem sasniegumiem.” Tagad tas ir noticis! Žurnālam "Kas Jauns" Artūrs Plēsnieks ar sievu Beatrisi atklājis, kāda ir šī sportista dzīves garoziņa, ka panākumu dēļ nākas upurēt pat ģimenes dzīvi.

Zinot, ka svarcēlāji gadiem trenējas vairākas reizes dienā katru dienu, ka daudz laika tiek pavadīts sporta nometnēs un sacensībās, cik bieži šajā olimpiskajā gadā mājās bijis Artūrs?

Beatrise: Beidzamajos divos mēnešos pirms olimpiskajām spēlēm Artūrs bija mājās tikai uz pāris dienām. Atbrauca, izmazgājām drēbes, un prom atkal bija. Var teikt, ka šādā režīmā dzīvojām pusgadu. Tā vairāk viņu mājās redzēju, kad Artūram izoperēja aklo zarnu, jo tad viņam bija liegti treniņi, un Artūrs kādu brītiņu – divas nedēļas – bija pilnībā ar mums.

Artūrs: Mana sieviņa... Ja nebūtu viņas... Viņas atbalsts man ir palīdzējis uz visiem 1000, pat miljons procentiem!

Kā ir vienai pašai apdarīt mājas darbus, audzināt bērnu? Neuznāk brīži, kad gribas normālu ģimeni, kad gribas blakus vīru?

Beatrise: Protams. Ir bijuši lūzuma brīži. Bet kaut kā jau ar visu tieku galā. Domāju, ja es būtu vāja sieviete, tad nekas nesanāktu. Bet es tomēr zinu, ko nozīmē sports, jo pati reiz trenējos svarcelšanā. Taču tik un tā, piemēram, svētku dienās, gaidot Artūru mājās no treniņa, lai varētu visi kopā kaut kur aiziet, ir visgrūtāk. Tad es pukojos, kāpēc mums nav kā pie normāliem cilvēkiem. Taču es apzinos, ka tā arī nebūs, kamēr Artūrs sportos.

Un tad tu sagaidi mājās vīru ar olimpisko medaļu kaklā, un viņš pasaka, ka gatavosies nākamajai olimpiādei. Un saproti, ka vēl trīs gadi bez vīra un bērna tēva mājās...

Beatrise: (Smejas.) Patiesībā mēs jau pirms tam bijām par to runājuši, tāpēc tas man nebija jaunums, ka viņš gatavosies arī Parīzes olimpiskajām spēlēm. Es ar to rēķinos.

Artūrs: Ceru, ka no šiem trijiem gadiem pirmos divus būšu tuvāk Ventspilij, tuvāk ģimenei. Bet gads pirms pašām olimpiskajām spēlēm gan būs pilns ar treniņnometnēm.

Artūr, kā tev kā tēvam ir būt tik bieži un tik ilgi prom no dēla, neredzēt, kā paša bērns izaug?

Artūrs: Protams, sieva sūta man video un bildes, bet pēc tām jau grūti spriest. Vienreiz, kad atbraucu no treniņnometnes Ukrainā, pats biju šokā, cik paaudzies ir dēls. Un tas tiešām manī rada tādu kā rūgtuma sajūtu, saprotot, ka atkal esi kaut pazaudējis no savas ģimenes dzīves. Protams, pēc ilgākas prombūtnes ir jau patīkami tie atkalsatikšanās brīži, kad puika samīļo, sabučo, bet tik un tā...

Cik psiholoģiski grūti ir sevi motivēt sportam, apzinoties, ka upurē ģimenes dzīvi?

Artūrs: Ir jācenšas, bet tas tomēr nav tik viegli. Un, tiklīdz sāku par to domāt, tā teju vai izplūstu asarās.

Beatrise: Domāju, ka Artūrs ir ļoti labi iemācījies pārslēgties no sporta pie ģimenes. Esot mājās, viņš ir ar ģimeni, nevis sportu.

Artūrs: Kad biju Tokijā, katru dienu sazvanījos ar puiku. Viņš visu laiku brīnījās, kāpēc man ir nakts, ja viņam mājās ir diena. Bet, kad tuvojās sacensību diena, tad gan koncentrējos tikai un vienīgi savam startam un ģimenei nezvanīju.

Kur mājinieki skatījās Artūra cīņu olimpiādē?

Beatrise: (Smejas.) Tā bija ļoti savdabīga diena. Es biju darbā un tieši tajā laikā vadīju kursus. Strādāju ar cilvēkiem un paralēli austiņās klausījos TV reportāžā, kas notiek, un, kad Artūrs devās celt stieni, tad arī skatījos. Bet pati jau pie tādas situācijas biju vainīga, jo pati to dienu tā saplānoju. Sākumā jau šķita, ka visu esmu izplānojusi lieliski – pa dienu novadīšu kursus un tad došos atvaļinājumā.

No sākuma domāju, ka vispār neskatīšos, ka vispirms uzzināšu rezultātus, tad noskatīšos pašas sacensības, jo atceros, kāds man bija stress no iepriekšējām olimpiskajām spēlēm. Taču šoreiz kaut kā šķita, ka jāskatās. Jau kursu sākumā pateicu, ka man šodien liela diena, vīrs startē olimpiskajās spēlēs, bet, kad viņš izcīnīja medaļu... Emocijas bija tik lielas, ka nācās uz pāris minūtēm darbu iepauzēt, jo nespēju pat sakoncentrēt domas. Tad visi kopā noskatījāmies apbalvošanu un turpinājām kursus. Tā bija ļoti emocionāla diena!

Artūrs: Savukārt puika to skatījās bērnudārzā kopā ar visu grupiņu. Audzinātāja pat man atsūtīja video, kurā redzams, kā viņš kopā ar saviem čomiem turēja īkšķus, un varēja redzēt, cik ļoti priecīgs un laimīgs puika bija. Viņš pēc tam teica, ka tētis ir vinners!

Un ko tagad? Vismaz pēc olimpiādes tagad kādu laiciņu visa ģimene kopā atpūtīsieties?

Artūrs: Jā! Sieva paņēma atvaļinājumu...

Beatrise: Tikai man tagad būs grūti Artūru pieturēt sev. Viņu taču rausta uz visām pusēm, zvana, apsveic, intervijas, tikšanās. Mums nāksies viņa uzmanību dalīt ar citiem (smejas). Bet ceru, ka visai drīz tā interese mazināsies un man Artūrs nebūs vairs jādala ar citiem.