Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Juris Rozenbergs

 

Imants Kalniņš: "No savas ideālās pasaules es neatsakos" 6

Slavenības
25. jūlijā 05:08 2021. gada 25. jūlijā 05:08
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Tikai spējis uzbūvēt plašu iekšējo telpu, Imants Kalniņš esot varējis radīt un pastāvēt. Lai arī daudz kritikas un paša kļūdu paslaucījis zem tepiķa, toties dzīvojis ar prieku. Tas esot galvenais. 80. dzimšanas diena nosvinēta, Imantdienu koncerta nebūs, bet ir “tvirtais ikdienas ritums”. Tādā arī tikāmies.

Mazliet no tās fantasmagorijas, ideālu pasaules, teiksmu zemes Bimini ir katrā Imanta dziesmā, skaņdarbā. Varbūt tas ir galvenais, ko esam no viņa saņēmuši – šo sapņojumu, apsolījumu… Jo kaut kas tāds jau dzīvo katrā no mums, tikai daudzi esam to atstājuši bērnībā, jaunībā, nepraktiskajā daļā, jo ir taču tik daudz svarīgāku lietu, par ko domāt. Bet tad atskan kas tāds kā “brīvība ir dārgāka par sauli” vai “es redzēju sapnī, ka Zālamans…” – un tevī kaut kas sakustas. Tātad vēl dzīvs.

Īstenībā tāda bija arī mūsu tikšanās – Imants rāmi sēdēja pie skaisti klāta galda krēslainā istabā un malkoja melnu kafiju, no pavērtām durvīm viņam aiz muguras krita dienas pirmās puses saules gaisma. Bet es… Es pēc trīs stundu brauciena iedrāzos kā vējš, komponistam domātās rudzupuķes aizmirsusi Rīgā uz galda, neveikli atvainojos un gribēju tikai glāzi ūdens. Lai arī žurnālistu uzmanības nogurdināts, Imants neatbild pavirši. Daudz informācijas, pat mūzikas, kuru nevaru nodot, ir klusuma mirkļos, vārdu atkārtojumos, brīžos, kad viņš aizdedzina cigareti, izpūš dūmus, kad acis noglāsta filigrāno kaķeni Fatimu. Tikpat spēji kā iebrāzusies, es atkal devos prom. Viņš palika. Liepājā.

Imantdienas 2017 (Foto: Mārtiņš Ziders)

Kļuvis precīzāks

– Vai vēl dzīvojat pēcsvētku sajūtās?

– Zināmā mērā, jā, tomēr tas nav galvenais. Būtiskākā ir ikdienas sajūta.

– Kāda tā ir?

– Kā vienmēr – no rīta ceļos, pāris stundu nodarbojos ar arābu valodu, pēc tam atkarībā no iedvesmas ar notīm vai ko citu.

– Jūs tomēr ieklausāties iedvesmā, nespiežat sevi katru dienu ko uzrakstīt?

– Protams. Es mēģinu dzīvot, darboties pēc tā, ko saka mana iekšējā balss.

– Ar gadiem šis dialogs ir kļuvis precīzāks?

– Domāju – noteikti, jo pieredze, ko dzīvojot iegūstam, mūs precizē.

– Vai tas, ka jau kopš gada sākuma par jums tika izrādīta pastiprināta interese, jūs spieda vēlreiz šķērsgriezumā paskatīties uz savu dzīvi?

– Galīgi ne, jo tās visas ir ārējas, formālas lietas. Dzīve plūst kā upe, to nevar sadalīt pa gabaliņiem un skatīties uz katru atsevišķi. Uzmanības pierādījumi mani drīzāk apgrūtināja, nospieda, jo traucēja brīnišķīgo ikdienas riti. Kā Mārtuževa saka, “brīnišķi tvirtais ikdienas ritums”. Ja dzimšanas diena stimulē tādu uzmanības izrādīšanu, tas ir kā ļaunums, no kā nevar izvairīties, tas traucē un nomāc.

– Bet jums gribas būt arī laipnam.

– Jā, man gribas būt laipnam, bet ne vienmēr izdodas. Reizēm katliņš pārvārās, bet cenšos to neizrādīt.

– Ievēroju fotogrāfiju, ar kādām sapņotāja acīm jūs uz pasauli raudzījāties bērnībā...

– Varētu piekrist, ka bērnībā un jaunībā uz pasauli skatījos sapņotāja acīm, bet man liekas, tā dara visi. Pēc tam es sapratu, ka pasaules ir divas. Viena – ārējā, tā, uz kuru bērnībā skaties sapņotāja acīm, otra – iekšējā, ko cilvēks izveido pats. Katrs to var veidot tādu, uz kuru spētu sapņotāja acīm skatīties. Tagad uz ārējo ar sapņotāja acīm vairs neskatos, bet iekšējo cenšos veidot, saglabāt tādu, lai joprojām varētu uz to skatīties sapņotāja acīm, un es to arī daru.

– Kā bijāt tik gudrs jaunībā, ka mācējāt izveidot tik plašu iekšējo pasauli?

– Apjēga par to, ka patiesībā pasaules ir divas, nāk lēni. Arī man tā nāca pamazām. Nevaru teikt, ka man jaunībā bija kāda īpaša zināšana. Cilvēkam virsū nāk visādas problēmas, situācijas, kurās jāizdara izvēle. Pamazām sapratu – lai justos daudzmaz labi, jāmēģina panākt līdzsvaru starp to pasauli, kas ir aiz loga, un to, kas manī. Jācenšas būt daudzmaz līdzsvarā. Ja tā nav, tad nav arī sirdsmiera, un kas tā vispār par dzīvi, ja visu laiku jābūt tādā mākonī. Tagad daudzmaz precīzi varu runāt par šīm lietām, stāstot, kā ir ar mani, bet sākumā tā nebija, daudziem vārtiem bija jāiet cauri.

– Vai viena no lielākajām dzīves mācībām nāk, kad cilvēks viļas sevī, saprotot, ka neatbilst ideāliem, kādus sevī uzbūvējis?

– Nezinu, vai cilvēki, nākuši pasaulē, izvirza kādus ideālus. Domāju, tie veidojas pamazām. Viens sev izvirza, otrs ne, nevar runāt vispārīgi. Kas ir ideāls? Tas attiecas uz abām pasaulēm. Redzot, ka ārējā pasaulē tie nepastāv, cilvēks tos mēģina atrast savā iekšējā un cenšas nenodot. Tā var, bet tās ir divas dzīves. Kā Fausts saka, “es jūtu – manī divi dvēs’les mīt”. Cilvēks dzīvo divās dimensijās – ārējā un iekšējā.

Imantdienas 2018 (Foto: Juris Rozenbergs)

– Cilvēki ar gadiem zaudē romantismu – jūs esat to saglabājis?

– Tādēļ jau ir šī iekšējā pasaule – lai nevajadzētu atteikties no saviem ideāliem. Cilvēkam ir iespēja tur saglabāt visu to, kam viņš piešķir vērtību. Un tā ir brīnišķīga iespēja.

– Tā jums ir bijusi apzināta izvēle – šo brīvību un romantismu sevī saglabāt?

– Acīmredzot tā ir bijusi nepieciešamība. Intuitīvi esmu sajutis, ka tas man palīdz sevi saglabāt šajā pasaulē, šajā formātā, kādā mana apziņa, mana dvēsele pastāv. Ārējie apstākļi var būt visādi, bet no savas ideālās pasaules es neatsakos. Un arī no savas romantiskās pasaules sajūtas ne. Tas īstenībā ir galvenais. Tas ir mans enerģijas avots, dzīvības ūdens, kas ļauj man pasaulē pastāvēt, lai arī apkārt viss jūk un brūk.

Var arī miesiņu kopt

– Daudzus ir pārņēmis nenovecošanas kults – sekot līdzi dzīvesveidam, uzturam. Viņi nepārtraukti mēra pulsu, asinsspiedienu, cik soļu noiet – ļoti reglamentē savu dzīvi, jo grib nodzīvot līdz 100 vai 120 gadiem. Jūs esat sevi turējis kādas veselīgas dzīvošanas grožos?

– Taisnību sakot, nē, jo uzskatu, ka cilvēka organisms, kuram ir jau nez cik tūkstošu gadu, ir apveltīts ar spēju pats par sevi parūpēties. Ņemot vērā visu to, kas ar cilvēci noticis, šo dažādo apstākļu labvēlības un nelabvēlības rezultātā organisms ir kļuvis tik gudrs un tik spējīgs sevi noturēt… Bet nodzīvot desmit vai divdesmit gadu vairāk – tie īstenībā ir sīkumi. Var jau kopt savu miesiņu, tur nav nekā slikta, bet padarīt to par ko speciālu arī nevajag.

– Nolikt dzīves centrā…

– Jā, tās nav rūpes par savu iekšējo pasauli. Var visu savu dzīvi veltīt ārējai, un cilvēki tā arī dara.

– Jo baidās sevī ieraudzīt to iekšējo?

– Jā, baidās no tukšuma, ko tur ieraudzīs. Un tad dara nezin ko – ņemas ar ēdieniem, viss tiek pārblīvēts, negribas pat televizoru ieslēgt. Pēkšņi visiem būs suņi, ņemsies ar viņiem, ar bērniem ne. Tas viss ir par ārējo pasauli. Acīmredzot cilvēks sevī sajūt tukšumu, jo baidās atvērt durvis, kas ved uz iekšējo. Viņš slēpjas, ņemoties ar ārējām lietām. Nu, ar kaut ko jau jānodarbojas. Ēst gatavošana ir brīnišķīga lieta, bet ja no rīta līdz vakaram katrs stāsta, ko viņš ēd un kā gatavo… Manuprāt, tā ir nelīdzsvarotība. Cilvēkam ir jābūt harmonijā starp savu iekšējo, dvēseles dzīvi un ārējo.

– Varat teikt, ka jūsos ir bijis līdzsvars? Vai esat spējis no praktiskās dzīves tomēr stāvēt maliņā?

– Man patīk arī ārējā dzīve, es tai neesmu svešs.

– Pats uzbūvējāt māju Vecpiebalgā.

– Tikai jumtu uzliku. Man arī tas patīk, bet es, pasarg dievs, tam nepiešķiru primāru nozīmi. Ārējā pasaule ir brīnišķīgi skaista – mūsu dzīvesvieta, mūsu zeme, planēta –, bet tas nav viss. Domāju, mana iekšējā dzīve ir bijusi pietiekami intensīva un piepildīta, kaut pateicoties manai profesijai.

– Varbūt līdz ar to jūs arī kādus pasūtījuma darbus esat varējis padarīt par savas iekšējās dzīves daļu? Ja tā nebūtu bijis, jums varētu pierakstīt rindu neveiksmju, bet, šķiet, jums tādu nav.

– Kaut kas jau ir… Varam teoretizēt par šīm divām dzīvēm, ārējo un iekšējo, bet būtībā viss ir kopā. Tās notiek vienlaikus, reizē un kopā, tas ir cilvēks, nevar atdalīt. Teiksim, tas, par ko runā mana mūzika, dziesma, nav atdalāms no tā, ka es sēžu šajā krēslā un runājos ar jums.

– Un jums dziest kafija.

– (Smejas.) Jā, un jums ūdens neuzkarst. Tā viss ir. Nekas nav atsevišķi, viss kopā.

– Sakāt, ka pasaules vēstures notikumi pa drusciņai dzīvo katrā no mums. Esat domājis, kuri jūsos rezonē vairāk?

– Manī rezonē tas, kas katru dienu notiek, un arī tas, kas manā dzīvē ir jau noticis. Ja iedziļinos tēmā, kas man šķiet tuva – kāda kultūra, zeme –, tā var rezonēt tikpat koši kā ikdienas notikumi. Piemēram, jaunībā ļoti aizrāvos ar Franciju, tās valodu, kultūru, un tas ir atstājis dziļu iespaidu līdz pat šodienai, es ar to dzīvoju. Tad nāca Senās Ēģiptes periods. Ir notikumi, kas atstājuši uz mani ļoti lielu ietekmi, arī emocionālu. Protams, arī tas, kas notiek ar mūsu zemi, tautu, man vienmēr ir bijis aktuāls, interesants.

Imantdienas 2016. Ar sievu Agru. (Foto: Inta Mengiša)

Reālpolitika. Tā notiek tikai pasakās

– Vai balsojāt pašvaldību vēlēšanās?

– Nē. Man nav pieņemama politika, kas tiek realizēta Latvijā attiecībā uz mūsu valsts mērķiem, nākotni, statusu. Negāju uz vēlēšanām, jo nevēlos piedalīties tajā, kas man nav pieņemams.

– Jūs politikas virtuvi ieraudzījāt, kad bijāt Saeimā. Tad rozā brilles nokrita?

– Saeimas periods man bija ļoti vērtīgs, jo saskāros ar to, ko sarunas sākumā definējām kā ārējo pasauli. Līdz tam es vairāk vai mazāk tomēr dzīvoju savā iekšējā mūzikas pasaulē, tā bija mana dominante. Kad iesaistījos Saeimas darbā, konkrētajā reālpolitikā, tas man atvēra acis, kā tiek organizēta valsts, kā tā tiek vadīta – tādas praktiskas lietas. Kā uzvedas un reaģē cilvēki, kas ir valsts vadībā. Tas bija ļoti interesanti. Diemžēl mans secinājums bija, ka šis darbs tiek darīts ļoti nekvalitatīvi. To, kas jādara, vienmēr esmu centies paveikt maksimāli perfekti. Uzskatu, ka citādi vispār nav vērts. Bet politikā dominē citi kritēriji – ne kvalitāte, bet izdevīgums. Tas ir kas pretējs, un tādēļ man bija jāuzgriež mugura tādai pieejai, principiem. Tas mani no politikas pavisam atgrūda nost.

– Ar citiem principiem tur dzīvot nevar, nevar tīrām kājām cauri iziet?

– Tev vienkārši jāizdara izvēle. Ja vēlies politikā darboties, ir jāpieņem noteikumi, kādi tur valda. Pēc tiem spēlēt nebiju ar mieru.

– Jūs vairākās Saeimās bijāt un konsekventi mēģinājāt iet savu līniju?

– Kas saistās ar likumdošanu, mēģināju. Saeimā divdesmit gadu nostrādāju, lielākoties finanšu komisijā, centos apgūt visas nepieciešamās zināšanas, lai daudzmaz adekvāti varētu pieņemt lēmumus par budžeta, nodokļu jautājumiem. Centos, cik varēju, bet tam visam jau nav nekādas nozīmes… Teiksim, māju var labi uzbūvēt tikai uz kārtīgiem pamatiem. Uzskatu, ka mūsu valstij tādu nav. Tādēļ tas, kādas sienas tiek būvētas, kādi logi un durvis liktas, neatbilst tam, kā vajadzētu. Nevar uz ļodzīgiem pamatiem skaistu māju uzbūvēt.

– Tagad būtu jānojauc un jābūvē no jauna, jo ar stutēm neko nesaglābt?

– Valsts pamati ir jāliek par jaunu.

– Tas reāli ir iespējams?

– Iespējams noteikti ir, bet – kā? Pirmkārt, jābūt gudriem, lai saprastu, kādi ir pareizie pamati, otrkārt – apņēmīgiem, treškārt – tikai visiem kopā. Ja vienotos, tad izdotos.

– Visi nekad nevienosies.

– Ziniet, lielos laikmeta griežos parādās vienošanās, kā Atmodā, Baltijas ceļā. Sadalīšanās sākās tikai pēc tam.

– Neviens nevarēja paredzēt, ka būs tādi, kas metīsies pie siles?

– Nevar jau paredzēt. Cilvēki ir individuālas būtnes, katrs ar savu domāšanu, izpratni, un tā arī rīkojas. Ja nāk izdevīguma politika, nevar prasīt, lai cilvēks rīkojas tā, kā otram labāk. Tas iespējams tikai…

– …pasakās?

– Jā, pasakās.

Pēc 200 gadiem pasaulē

– Esat teicis, ka daudzu dziesmu sākums ir bijusi dzeja, doma. Jūs savas ģenialitātes nopelnus mazliet uzliekat arī uz dzejnieku altārīša?

– Vai, nevajag lietot tik briesmīgas metaforas – par ģenialitāti… Uzskatu, ka dzejniekam ir primārā nozīme. Jo brīnišķīgāka ir dzeja, jo lielāka iespēja, ka arī mūzika būs laba. Man dzejolis vienmēr ir bijis iedvesmas avots.

– Vai jums ar dzejniekiem tāpēc bijušas īpašas attiecības?

– Jā, varētu runāt par zināmu dvēseles radniecību. Jo kādēļ gan, piemēram, lasot vienu dzejoli, man sirsniņa uzreiz ietrīcas, bet, lasot citu, tā nenotiek. Daudz esmu rakstījis ar Māra Čaklā, Imanta Ziedoņa, Laimas Līvenas, Broņislavas Mārtuževas un Jura Helda vārdiem. Visus šos cilvēkus pazinu arī personiski. Tam ir nozīme, jo tad ir dziļāka saskarsme. Taču tas nenozīmē, ka dzejolis pats par sevi nedzīvo. Ja tas ir ģeniāli, talantīgi uzrakstīts, tas kā dārgakmens mirdz pats no sevis. Katrā ziņā tas man ir devis daudz, ka es personīgi Ojāru Vācieti pazinu, runājāmies, arī ar Imantu Ziedoni, Māri Čaklo. Bet tas ir cita tipa kontakts...

– Dzīvā komunikācija tomēr ir cita nekā mākslas zonā?

– Jā, jo mākslas zonā dzejolis ir tas, ko dzejnieks jau ir atdevis citiem. Tas ir koncentrāts, auglis. Dzejolis ir personāžs, kas nācis no dzejnieka, tas dzīvo patstāvīgi.

– Māra Zālīte brīnās, kā no divām filmai pasūtītām četrrindītēm Piena ceļš izauga līdz tautas notikumam Dziesmu svētkos. Jūs to apdvēseļojāt. Pateicoties jums, to zina katrs skolasbērns.

– Jā, bet vēstījums ir vārdos. Ar to, ka esmu uzrakstījis notis, tas, iespējams, kļuvis reljefāks. Zināmā mērā vēstījums ir pastiprinājies, emocionalizējies, varētu teikt, tas ir hiperbolizēts, efektizēts. Dziesma jau tāda ir – sintēze. Bet vēstījums paliek tas pats.

– Jums kāds dzejnieks ir teicis, ka savu dzejoli ieraudzījis pilnīgi citādu?

– Tieši tādiem vārdiem ne. Jo nekā pavisam citāda tur nav, tikai izteiksmes forma cita. Dzejoli var nolasīt un var arī nodziedāt, ja notis pierakstītas. Bet vēstījums ir viens un tas pats. Mūzika ir brīnišķīga, pati par sevi valoda, tā stāsta. Dziesma ir dzejolis, nolasīts mūzikas valodā, tā varētu teikt. 

– Gada sākumā kompānija Skani izdeva albumu, kuru jūs nosaucāt par kopotajiem rakstiem; visi simfoniskie, instrumentālie ieraksti. Tie aizgāja uz 80 valstīm. Vai esat kādu rezonansi dzirdējis, kāds ir mēģinājis sazināties?

– Nē, neko neesmu dzirdējis.

– Bet vispār… atvainojos, jūs pazīst pasaulē?

– Nevajag atvainoties, bet neredzu, ka šis jautājums skartu ko būtisku.

– Interese, jādomā, bija vismaz no izplatītāju puses…

– Ja grāmatu iespiež lielā tirāžā, ir iespēja, ka tā izplatīsies tālāk. Jebkurā gadījumā šis izplatīšanās temps nav salīdzināms ar to, kā pasaulē tika izplatīts SARS-CoV-2. Ja šiem kopotajiem rakstiem būtu piešķirts tāds mehānisms, kas nodrošina tieši tādu ātrumu, tie būtu izplatījušies visā pasaulē, un tad varētu sagaidīt kādas atsauksmes vai recenzijas. Bet šie ātrumi ir nesalīdzināmi…

– Tad jūsu mūzika būtu inficējusi lielu daļu pasaules.

– (Smejas.) Jā. Akadēmiskās mūzikas auditorija gan ir ļoti neliela salīdzinājumā ar popmūzikas. Par to interesējas galvenokārt akadēmiski izglītoti mūziķi, tā nav masu produkcija. Vajadzēja paiet 200 gadiem, kamēr Johana Sebastiana Baha mūzika kļuva pazīstama pasaulē. Pagaidīsim 200 gadu, tad redzēsim, cik tālu būs izplatījusies manējā.

Jāparunājas ar sevi

– Uz dzīves likumiem skatoties – esat kādus pārkāpis, darījis kaut ko neatļautu?

– Nu, tādu krimināli neatļautu… šķiet, ka ne. Neko, par ko draud kriminālatbildība.

– Jums autovadītāja tiesības ir?

– Ir. Jā, esmu pārkāpis satiksmes noteikumus.

– Tas laikam administratīvs...

– Jā… Ir, protams, gadījies darīt lietas, kuras šobrīd nekādā gadījumā… pie manas šodienas pasaules izjūtas un izpratnes vairs nedarītu. Bet es nekādi nevaru to pagriezt atpakaļ. Tas viss ir jānes līdzi.

– Nesat? Daži ir teikuši, ka jūs tā kā mākot paslaucīt zem tepiķa tās sliktās domas un sajūtas…

– Es cenšos to darīt. Tādā veidā es sevi pasargāju. Bet nav iespējams visu, ko esi runājis, darījis, paslaucīt... Jā, tā ir samaksa par to, ko esi darījis nepareizi, – ka tev tas viss ir jānes līdzi.

– Bet jūs mākat neaiziet no prieka?

– Citādi nedrīkst būt. Cilvēks nāk pasaulē – nu, ar kādu mērķi, viņam jābūt priecīgam. Tas ir uzdevums, misija, ja gribam gudrāk runāt, dzīves jēga. Un ja pēkšņi vairs nejūties priecīgs, ir jāmeklē, kāpēc. Jāatrod iemesli.

– Un jāpalaiž?

– Jāneitralizē. Tas neprieks jāneitralizē.

– Kādā veidā?

– Jāatbrīvojas no tā. Es nezinu, kādā veidā. Noteikti ir ļoti konkrētas lietas. Katram savas. Jebkas, kas tevi apbēdinājis...

– …frāze, doma, atmiņas?

– Jā, kaut paša atmiņas. Jātiek galā, jāpārvar, jāparunājas ar sevi – klausies, ko tu te…

– Tas programmē dzīvot jēdzīgāk un priekpilnāk uz priekšu.

– Protams. Jo prieks ir ārkārtīgi liels enerģijas avots. Nezinu otru tik lielu, kā būt priecīgam.

– Kad pie jums atnāk, kā pats sakāt, mūziņa, un gribat ko pierakstīt, ņemat nošu papīru, pildspalvu…

– Ja atnākusi dziesma, melodija vai kas tāds – jā, ņemu nošu papīru, protams. Bet es nevaru nokomandēt kādu tur ārpusē, nevaru mūzai pavēlēt – nāc rīt divpadsmitos! Tas nav iespējams. No kā tas rodas, nevar pateikt… No kāda pārdzīvojuma, saviļņojuma vai izlasot skaistu dzejoli.

– Pēdējā mēneša laikā esat kaut ko uzrakstījis?

– Kaut kas jau ir…

– Kādu dziesmu?

– Nē. Tās drīzāk ir skices, garāmslīdošas intonācijas. Neesmu koncentrējies uz vienu konkrētu darbu.

Sapnis par ceļojumu

– Vai mīlestība uz arābu valodu, kultūru ir atstājusi kādu pēdu jūsu mūzikā?

– Droši vien. Pirmām kārtām tā ir atstājusi pēdu manī pašā. Ar to zināšanu manī ir kaut kas mainījies. Arābu, islāma pasaules iepazīšana ir atstājusi iespaidu. Kaut kas ir nācis manī klāt, kas tāds, kā iepriekš nav bijis, un tas nozīmē, ka esmu mainījies. Un līdz ar to arī mana mūzika un pasaules izjūta ir pamainījusies. Piemēram, sākot ņemties ar arābu valodu, atklājās tas, ko man skolā neviens nebija mācījis. Es iepazinu tās kultūru, arī islāma vēsturi. Man acis atvērās uz pavisam citu pasauli, ieraudzīju, ka ir vēl viena. Kā Saeimas laikā man radās iespēja aizbraukt uz Taivānu – arī tur redzēju pavisam ko citu nekā to, kur dzīvoju. Tā ir fantastiska sajūta – saprast, ka tā ir.

– Jums nav gribējies izkāpt no lielas vai mazas lidmašīnas un ieelpot to sauli, gaisu, redzēt arhitektūru, dzirdēt murdoņu apkārt?

– Jā, es ļoti labprāt gribētu to arī redzēt. Kaut informācija ar interneta palīdzību ir tāda, ka es jau visu to zinu, esmu apskatījis. Bet arī reāli es gribētu.

Piemēram, kādu laiku padzīvot Marokā. Tā ir viena no eksotiskākajām arābu pasaules valstīm, marokāņu dialekts fantastiski atšķiras no klasiskās arābu valodas. Uz Ēģipti es gribētu aizbraukt – ne Kairu, bet visā Nīlas garumā ar kuģi, garām vietām, kas saistītas ar seno kultūru. Sīrijā gribētu būt – jāpagaida, kad karš beigsies. Tā ir viena no teritorijām, kurai ir ārkārtīgi liela nozīme ne tikai arābu, bet visas pasaules kultūrā. Sīrijā tika savākts viss Rietumeiropas kultūras un zinātnes mantojums, zināmā mērā paglābts. Un Ķīna ar tūkstošgadīgo kultūru, kas pastāv līdz šai dienai… Tur ir cita, atšķirīga pasaule. Cilvēkiem būtu svētīgi to iepazīt, lai nesāk domāt, ka ir tikai tas, ko ASV piedāvā.

– Droši vien šogad jūsu ceļojums būs tikai uz Vecpiebalgu un atpakaļ.

– Tā noteikti būs. Gatavojamies atkal Jāņus sagaidīt. Līdz šim bijis tā, ka bērni sabrauc, tad mēs tur tā plosāmies.

– Padziedat pie ugunskura?

– Tas mums nav. Tāda kopīga dzīvošanās. Vienmēr visiem neiznāk, bet kāds jau atbrauc. Krists ar bērniem…

Kad Imantdienas būs

– Vai ilgojaties pēc domu un jūtu biedriem, kurus ik gadu satikāt Imantdienās?

– Pēdējos gadus tradīcija bija ļoti stabila, mans vienīgais koncerts gadā. Svarīgs ir kontakts… Vienmēr tam rakstīju jaunu mūziku, zināmā mērā tā pietrūkst.

– Ja pēkšņi būtu brīvlaišana, jūs esat uzrakstījis ko jaunu?

– Nē, šogad neesmu gatavojies, jo bija zināms, ka tāda koncerta nebūs. Bet ceru, ka nākamgad būs, tad jau atkal varēs kaut ko uzrakstīt.

– Esat domājis par dzejniekiem, kuri varētu būt jūsu jaunie garīgie līdzbiedri šajos koncertos?

– Zināt, īstenībā ir izveidojusies, noformējusies, nokomplektējusies tāda dzejnieku divīzija, uz kuru dzejoļiem es rakstu.

– Daudziem bija atklājums Mārtuževas cikls Cēsīs, šķiet, 2007. gadā.

– Jā, Broņislava Mārtuževa arī man pašam bija milzīgs atklājums. Jo bija laiks, kad nedz es, nedz Latvijas sabiedrība neko daudz par šo dzejnieci nezinājām. Ar Broņislavu pavadījām veselu dienu kopā, izrunājām visas tēmas – pilnu klaviatūru no augšas līdz apakšai. Kad sameklēju, kur viņa dzīvo – tāda mājiņa, krūmi apauguši –, domāju: redz, cik interesanti, kaut kur laukos dzīvo sieviete, lauku sieviete, kā tas vispār iespējams, viņa raksta ģeniālu dzeju! Tas man bija ārkārtīgi liels saviļņojums. Broņislava man uzdāvināja dažas grāmatas, lasīju ar lielu aizrautību un sajūsmināšanos.

– Broņislava dzīvoja laukos, bet, manuprāt, nebija lauku sieviete. Viņa nebija saimniecības kopēja, vairāk dzīvoja savā iekšējā pasaulē.

– Es fenomenu redzu tieši tajā, un tas manī izsauc pārsteigumu, apbrīnu, sajūsmu. Kā tas iespējams – ārkārtīgi augstā dzejas kvalitāte un cilvēka statuss, ko nevaru nosaukt citādi kā – lauku sieva raksta ģeniālu, pasaules līmeņa dzeju. Mežabrāļi ir politika, vēsture, tā nelaimīgi noticis ar cilvēkiem, kuri savā naivumā bija iedomājušies, ka, aizejot mežā, viņi kādam palīdzēs – sev, tautai, valstij. Man tas galīgi nav noteicošais. Tas, ka tas atspoguļojas viņas dzejā, pārdzīvojumi, sajūtas – jā, tas viss tur ir. Bet mani satrieca fakts, ka nav jāiet kādos literārajos kursos, jātop cenzētam vai necenzētam… Nē, viņa tur dzīvoja un rakstīja grandiozu, ģeniālu dzeju.

– Cilvēkam sevī jāsajūt spēja rakstīt? Ja jūs uzrunātu jaunos, radošos, ko jūs viņiem teiktu?

– Nu, es vispār neizmantotu šo iespēju – kādu uzrunāt.

– Bet ja lūgtu?

– Nē. Rakstīt dzeju vai mūziku ir ļoti intīma, subjektīva griba. Tā cilvēkam var būt vai nebūt. Ja tās nav, vienalga, kā viņu uzrunāsi, rezultāta nebūs. Sākotnēji jābūt aizrautībai, apziņai, ka man tas jādara, es bez tā nevaru, un tad jābūt gribai apgūt amatu, kas ļautu to darīt. Kad tas viss ir, un ja tava sirds vēl deg, ja tas nepāriet, tad mēģini to darīt pēc iespējas labāk. Cik vien iespējams. Tā es varētu teikt jauniem cilvēkiem.

Saistītās ziņas

Brāļi – Imants Kalniņš un dzejnieks Viks nostājušies frontes pretējās pusēs
Imants Kalniņš ar sievu atzīmē kāzu 19. gadadienu: "Toreiz tikai daži mūs saprata un atbalstīja"
Imanta Kalniņa brālis Viks par Imku: "Tas ir prātam neaptverami"

Citi šobrīd lasa

Vienmēr kopā: Siāmas dvīnes tika atdalītas pirms 20 gadiem, bet aizvien guļ blakus
Ģimenes slaktiņš, kas satrieca kluso Anglijas pilsētiņu: atklājas jaunas detaļas par slepkavībās apsūdzēto personu
FOTO: ļaudis dodas baudīt Nacionālā teātra pirmizrādes
Skatīt visus komentārus

"Женщина этого не забывает": Лариса Гузеева впервые рассказала, в каком аду жила из-за домогательств

"Забирайте! Я без вас и этих наград выживу": почему Лию Ахеджакову называют "Дон-Кихотом в юбке"