Jo grūtāk, jo interesantāk - igauņu aktieris Kirils Kjaro par teātri, mīlestību un epidēmiju
Aprīļa sākumā Piemaskavā sākusies seriāla «Epidēmija» otrās sezonas filmēšana. To ar nepacietību gaidījuši fani visā pasaulē. Galveno lomu seriālā atveido igauņu aktieris Kirils Kjaro.
Pirmā «Epidēmijas» sezona iekļuvusi «Netflix» sastādītā 2020. gada ārzemju seriālu topa desmitniekā. Pat slavenais Stīvens Kings savā tviterkontā to nosaucis par «lielisku seriālu» ar «fantastisku operatoru darbu». Kjaro atzīmējis, ka ir ļoti patīkami saņemt uzslavu no šausmu maestro. Aktierim šis nav pirmais pasaules atzinību guvušais darbs – arī seriāli «Okšķeris» un «Labāk nekā cilvēki» atrodami «Netflix» krājumos.
Dīvainais puisēns
Pašreizējā krievu seriālu populārākā aktiera bērnība un jaunība pagāja Tallinas krievvalodīgajā rajonā Lasnamae. Kirila tēvs (pa pusei krievs, pa pusei igaunis) bija tālbraucēju kuģa kapteinis, savukārt māte (krieviete) strādāja bērnudārzā. Tēva pēdās jauneklis gan neaizgāja. «Mans vecākais brālis kļuva par jūrnieku. Viņš teica, ka pusgadu atrasties reisā ir būt kā cietumā. Ne tu saproti, kas pasaulē notiek, ne mājās. Sakari ir, bet tu vienalga esi izolēts. 90. gadu sākumā topā bija menedžera profesija un tēvs cerēja, ka es studēšu menedžmentu, taču izgāzos eksāmenos,» atceras Kirils. Kad pie Tallinas Krievu teātra tēvs ieraudzīja paziņojumu par jaunu dalībnieku uzņemšanu teātra studijā, viņš ieteica dēlam pamēģināt, sak, varbūt ies tēvoča – slavenā igauņu kinoaktiera Vollija Kjaro – pēdās. Un Kirilam izdevās!
«Interesanti, ka man, puisim ar sliktu dikciju, pirmajam teātrī iedeva lomu ar tekstu. Tā bija Žana Anuija luga «Skaistā dzīve», un es spēlēju zēnu, kurš ir tāds … nedaudz dīvains. Es aizrāvos ar teātri. Man patika vērot aktierus, gaismotājus, montāžniekus, režisora asistentus. Bija interesanti redzēt, kas notiek sufliera telpā, kā paceļas priekškars.» Pēc 11. klases beigšanas jaunais censonis devās uz Maskavu un iestājās Ščukina teātra skolā. Viņa kursabiedru pulkā bija Marija Porošina, Olga Budina, Antons Makarskis un Maksims Averins. Šīs pazīšanās ne reizi vien palīdzējusi tālākajā dzīvē. «Pirmais krievu projekts, kurā piedalījos, bija seriāls «Nāvējošais spēks». Tiku tur ar mūsu vietējās aģentūras palīdzību, jo vairākas sērijas tika filmētas Igaunijā. Par maniem kolēģiem kļuva Robaks, Porečenkovs un Habenskis, jau slaveni aktieri. Viņiem Narvā bija daudz pielūdzēju. Rindā stāvēja pēc autogrāfiem.»
Kopā uz mūžu
Par pirmo Kjaro sievu kļuva viņa kursabiedrene, aktrise Anastasija Medvedjeva. Laulība gan ilga vien pusgadu. Savu īsto mīlestību Kirils satika dzimtenē – tā bija Igaunijas Krievu teātra mārketinga direktore Jūlija Duzja. «Es intuitīvi sajutu, ka viņa ir mans cilvēks! Jūlija gan sākumā uztvēra visu kā joku, jo es, jau iepazīstoties, viņu bildināju. Protams, viņa atteica. Un es vairs nepiedāvāju. Mums klājās raibi. Tikāmies, šķīrāmies, atkal sagājām kopā. Dzīve mūs ir svaidījusi uz visām pusēm, bet es vienmēr biju pārliecināts, ka, lai kas arī notiktu, ar šo sievieti es vēlos pavadīt savu atlikušo dzīvi un audzināt mūsu bērnus.»
Pēc kāda laika Jūlija kļuva par profesionālu fotogrāfi, un kopā ar viņu Kirils nolēma atkal doties iekarot Maskavu. Tagad aktieris ir pārliecināts, ka, tikai pateicoties sievai, otrais «piegājiens» bijis krietni vien veiksmīgāks par iepriekšējo. 2019. gadā pasaulē nāca pāra meitiņa Mira, un šis notikums esot kardināli mainījis Kirila dzīvi. Viņš katru brīvu brīdi cenšas pavadīt ar meitu. Kad, filmējoties «Epidēmijā», viņam iekrita divas brīvas dienas pēc kārtas, Kirils lidoja pie savām mīļajām meitenēm. Bet, kad Kijevā uzņēma «Okšķera» ceturto sezonu, gādīgais tētis paaugušos Miru ņēma līdzi.
Epidēmija kino un dzīvē
Aktiera ģimene dzīvo divās valstīs: strādā Krievijā, bet atpūšas Igaunijā. Pagājušajā gadā Tallinā pie jūras viņi pavadīja arī karantīnas laiku. Covid-19 Kirils uztver ar melno humoru – uzreiz pēc «Epidēmijas» pirmās sezonas pirmizrādes sākās īstā epidēmija.
«Beidzās pēdējā sērija, un, hops, pēc nedēļas slēdza Uhaņu. Kad pasauli pāršalca pirmās ziņas par jauno vīrusu, mēs ar ģimeni atradāmies Taizemē. Tuvojās ķīniešu Jaunais gads, un valsts bija pārblīvēta ar ķīniešiem. Nabaga cilvēki krita nežēlastībā, jo, izdzirdot jaunumus, daudzi uz viņiem sāka blenzt ar baltu aci, izvairīties no saskarsmes un, ja kāds ķīnietis nošķaudījās, muka prom, ko kājas nes,» nesenos notikumus atmiņā atsauc Kjaro, piebilstot, ka «epidēmija mūsu dzīvēs nebeidzas un neviens nezina, kur tā novedīs. Svarīgi, ka dzīvē vismaz pagaidām nav tik traki kā mūsu seriālā, un ceru, ka līdz tam arī nenonāks».
